Laika ziņas
Šodien
Migla

Filmas Dotais lielums: mana māte recenzija. Auksta duša skorpioniem

Režisore Ieva Ozoliņa ar filmu Dotais lielums: mana māte pierāda, ka nav viena hita māksliniece.

Sarunas par režisores Ievas Ozoliņas otro dokumentālo filmu Dotais lielums: mana māte katrā ziņā tiek sāktas ar viņas pirmās filmas piesaukšanu. Tas, protams, loģiski, jo krimināltrilleris Mans tēvs baņķieris (2015) izskanēja plaši, un ne tikai kinematogrāfisku iemeslu dēļ – gandrīz katrā filmas seansā kinozālē kāds apraudāja savu kādreizējo lētticību un finanšu nepratību, burbuļbankām uzticoties, vai bija atnācis kārtīgi izdusmoties uz tiem neliešiem, kuru piramīdās savus 100 latus reiz ieguldījis.

Tomēr filmai bija arī citas kvalitātes – režisores enerģija un pašironija, 90. gadu nesenās vēstures šarms, neticami jaudīgā intriga un ārkārtīgi personisks pietuvinājums materiālam, kas rezultātā atnesa Ievai Ozoliņai Lielā Kristapa balvu par labāko debiju. Gribētos piebilst, ka ar skepsi nevajag pārspīlēt –

tā nebūt nav, ka vienu labu filmu katram var paveikties uzņemt;

vai nu mazums žēlīgu pārpratumu redzēts, kur cilvēkam gribas uzreiz ieteikt citu profesiju pameklēt...
 

Vairs nav pa ceļam

Protams, otrā filma ir pārbaudījums, tāpat kā otrā grāmata vai otrā izstāde, – nenolaist paša uzcelto latiņu un ideālā gadījumā vēl arī attīstīties kādā jēgpilnā virzienā nav viegli. Ieva Ozoliņa savā otrajā filmā demonstrē, ka viņas temperaments nav gājis mazumā, turklāt tam vairs galīgi nav pa ceļam ar Latvijas kinodokumentālistikā tradicionālo poētisko un tāpēc šķietami bezkaislīgo vērojumu. Ievas Ozoliņas metode ir samest visus skorpionus burkā, piešaut klāt vēl kādu šķipsnu katalizatora un tad šo krāšņo sprādzienu nofilmēt maksimālā tuvplānā. Tas tikai izklausās nežēlīgi – patiesībā daudz nežēlīgāk ir zobu raut lēnām, ar stangu grozīšanu un ilgu vārdošanu.

Nu labi, varbūt salīdzinājums ar sāpīgu zobu te nav īsti vietā, jo filmā uzšķērstā problēma noteikti nav atrisināma tik viegli – ar vienu vēzienu vai rāvienu. Vīrietis, kurš trīsdesmit un vairāk gadu ir atkarīgs no mātes, visticamāk, tā arī netiks no viņas vaļā, vismaz zemapziņā, jo pat iepazīšanās sludinājumā meklē "meiteni manā vecumā vai vecāku". Un sieviete, kura trīsdesmit un vairāk gadu ir pārliecināta par savu taisnību, tādu filmu uztver tikai kā vēl vienu iespēju šo taisnību demonstrēt. Turklāt – jo grūtāki pārbaudījumi, jo spožāks mocekles tēls pašas acīs.
 

Izturēt līdz galam

Te, starp citu, mēs tuvojamies problēmai, kas Ievas Ozoliņas jaunās filmas skatītājus sašķeļ divās radikāli pretēju viedokļu nometnēs. Stāsts par talantīgo matemātiķi un viņa pārmērīgo atkarību no mātes ielaužas tik personiskās teritorijās un tādos psiholoģiskos tuvplānos, ka skatītājam tas nebūt nav komfortabli. Turklāt brīžiem neveiklības sajūtu kāpina arī mizanscēnas, kurās (paši vai režisores vadīti) nonāk filmas varoņi. Tomēr šīs neveiklības vairākumā gadījumu attīstās "uz augšu" – līdz atbrīvojošiem smiekliem vai iedziļināšanās vērtai sarunai, kā tas notiek viesnīcas numurā, kur pilnīgi neiedomājamā situācija ar vīrieti un sievieti, vīna pudeli priekšspēlei un kameras klātbūtni izvēršas galīgi neiederīgā, bet aizraujošā sarunā par to, vai skaistums ir sakārtotība un tāpēc haoss nevar būt skaists.

Šī saruna ir arī viens no spilgtiem momentiem, kur izpaužas galvenā varoņa matemātiskā un racionālā domāšana – vēlēšanās skaidri definēt "dotos lielumus", salikt visu pa plauktiņiem un meklēt risinājumu. Tā tas notiek pašā filmas sākumā, kad Raitis skaidri formulē problēmu un tic, ka filma varbūt palīdzēs to atrisināt. Visās arvien smagākajās situācijās acīmredzama ir viņa izmisīgā cerība, ka matemātiskās likumības darbosies arī dzīvē, ja vien viņš izturēs līdz galam.
 

Kas ir dokumentāls

Latvijas kinovēsturē, īpaši jaunākajos laikos, ir vairāki gadījumi, kad dokumentālās filmas izraisījušas pretrunīgu (mēdz teikt – arī skandalozu) reakciju un skatītāji pārmet tieši filmas autoriem manipulēšanu ar varoņiem, kuri "nezina, ko dara". Varbūt pirmais spilgtākais ekscess bija filma Tārps (2005, režisors Andis Mizišs, producente Elvita Ruka), sekoja Ģimenes lietas (2010, režisors Andris Gauja un studija tā pati, kas producējusi Ievas Ozoliņas jauno darbu, – FA Filma), līdzīgus pārmetumus izpelnījās arī Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālists (2012). Visos šajos gadījumos no laika distances redzams, ka šīm "manipulācijām" tomēr bijusi arī kinematogrāfiska kvalitāte, šādi darbi paplašina izpratni par dokumentālo kino, autora attiecībām ar filmas varoņiem un, izvēršot attiecību shēmu līdz trīsstūrim, arī ar skatītāju.

Retoriskais jautājums "kas ir dokumentālais kino, un cik tas vispār var būt dokumentāls", protams, netiks atbildēts nekad, bet svarīgi saprast, ka arī proaktīvai rīcībai, ne tikai vērojošai gaidīšanai ir sava svarīga vieta dokumentālā kino attīstībā. Un arī filmas varonim reizēm ir veselīgāk dabūt aukstu dušu, nevis tikai iejūtīgu uzklausīšanu.

Top komentāri

Skaisle
S
Matīsa: "Un arī filmas varonim reizēm ir veselīgāk dabūt aukstu dušu, nevis tikai iejūtīgu uzklausīšanu." Ei tu nost - vēl viena mamaša uzradusies!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja