Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Filmas Jelgava ’94 recenzija. Kāpēc tev nav grebene…

Režisora Jāņa Ābeles spēlfilma Jelgava ’94 apzināti neatsakās no ciešas saistības ar populāro Jāņa Joņeva romānu, nemitīgi par to atgādinot skatītājam

Citu Latvijas literatūras darbu ekranizācijas kontekstā šādu īpatnību nebiju novērojusi, bet šobrīd tas ir uzkrītoši – ikviens, kurš sāk runāt vai rakstīt par filmu Jelgava ’94, vispirms grib izstāstīt, kā viņam paticis vai nav paticis Jāņa Joņeva romāns ar tādu pašu nosaukumu. Nebūšu izņēmums, bet tikai tāpēc, lai pabrīnītos par atmiņas fenomena dīvaino dabu, – šī ir praktiski vienīgā grāmata, kura man patikusi tik ļoti, ka uzreiz sadabūju otru eksemplāru un uzdāvināju kādam draugam, kurš man likās apmēram Joņeva vecumā, – lai izbauda. Taču šodien es vairs neatceros pilnīgi neko no grāmatas teksta, ne varoņus, ne sižetu, ne detaļas, pat ne noskaņu, un tas, manuprāt, ir dīvaini, bet arī labi, jo nekādi netraucē skatīties filmu kā filmu, nevis kā ekranizāciju. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi, vai ņemšu grāmatu pārlasīt tagad, pēc filmas noskatīšanās.

Atmiņas fenomenam ir vēl cita šķautne, tikpat aizraujoša – filma Jelgava ’94 uzrauj no dzīlēm daudz un dažādas detaļas no 90. gadiem, kas bija jau pilnīgi aizmirsušās, tādas kā "jauno krievu" sarkanās (aveņsarkanās!) žaketes, šampūnu "bizness" un "skrūve" plastmasas pudelē, bet kronis visam – "ak tu, skaistā meitene-ee- e, kāpēc tev nav grebene...".

Šī krāšņo detaļu rinda parāda arī, ja tā var teikt, vājās vietas, kas iedarbojas tikai uz šo laiku piedzīvojušajiem. Piemēram, filmas preses seansā, kurā bija procentuāli daudz vairāk Jāņa Joņeva laikabiedru un vēl vecāku kadru, publika sirsnīgi smējās, izdzirdot "kasešu biznesmeņa" jautājumu: "Un ko otrā pusē?", bet pirmizrādē, kurā laikam taču dominēja režisora vienaudži, uz šo tik ietilpīgo repliku reaģēja reti kurš.

 

Filmu uztaisa operators

Protams, šis nav svarīgākais kritērijs, ar kādu būtu jāmēro filmas Jelgava ’94 veiksmes vai neveiksmes: visa šī 90. gadu anturāža ir tikai fons universālam stāstam par to, kā cilvēks izkāpj – vai izlec pa trešā stāva logu – no bērnības, izmisīgi meklēdams kādus pieturas punktus bangojošajā pubertātes straumē. Lūdzu atvainot par fizioloģiskas dabas apzīmējumiem, bet tie ir tikai ziediņi, salīdzinot ar ironiski trāpīgo un lieliski uzfilmēto seksuālās audzināšanas stundu filmā. Debitants Bruno Bitenieks galvenajā lomā ir apbrīnojami precīzs pat mīmikā un žestos, naivā kontrastā ar Nāvi un Zombi, ar pārāk pieaugušo klasesbiedreni un visu to nošņurkušo pasauli viņam apkārt.

Metafora par bangojošo straumi nav radusies nejauši, un tas ir filmas operatora Aigara Sērmukša nopelns – Jelgava ’94 vispār šķiet spilgts pierādījums tam, kā "filmu uztaisa" operators, brīžiem strādājot arī scenārista vai mākslinieka teritorijā. Operatora kamera uzskatāmi izceļ kadrā svarīgo, visam pārējam uzlaižot "nefokusa" migliņu, tā ka nepieciešamās detaļas skatītājs var piedomāt pats; kamera arī brīžiem it kā uztaisa virpuli, parauj gaisā varoņus un caur mūzikas uzbangojumu aiznes uz nākamās epizodes sākumu, atbrīvojot skatītāju no pienākuma garlaicīgi staigāt pa realitātes taciņām.

 

Pusnaktī, krustcelēs

Tiesa, to, ka realitātes rāmji šajā filmā ir mazsvarīgi, autori piesaka jau ar pirmajiem kadriem, ielaižot tajos Rakstnieka tēlu. Jāsaka godīgi – visai ambivalents paņēmiens. No vienas puses, skaidrs apliecinājums, ka filmas autori apzināti negrib atbrīvoties no žņaugiem, ar kādiem kinematogrāfijai draud cieša saistība ar literāro pirmavotu, un nolēmuši skatītājam nemitīgi atgādināt – šis ir tas slavenais romāns, tu neaizmirsti! Tāda kā neuzticēšanās savām spējām izstāstīt šo stāstu tīrā kinovalodā, bez kruķiem un nodrošinājumiem, ko sagādā J. Joņeva romāna popularitāte.

No otras puses, visai drosmīgs formas eksperiments, kas paceļ filmu kādu sprīdi virs garlaicīgas standarta ekranizācijas un tādā veidā var piesaistīt arī citas paaudzes, ne tikai 90. gadu aculieciniekus. Tomēr jāatzīst, ka Rakstnieka tēlam piešķirta diezgan banāla funkcija un tikai vienā (nu labi, pusotrā) epizodē viņa klātbūtne attaisnojas kā kinematogrāfisks paņēmiens un būtisks jēgas papildinājums ekrānā redzamajam, tāpēc pilnīgi loģiski sabiezē sajūta, ka Rakstnieka vienkārši ir par daudz.

Toties vēl viena ar realitāti grūti saistāma detaļa gandrīz paver filmas norisēm vārtus uz mistikas (vai pasaku) pasauli – Jānis mācās spēlēt ģitāru, tas jau būtu tikai dabiski, bet viņš to dara "pusnaktī, krustcelēs" (netālu no divu taciņu krustojuma, kas rādīts virsskatā, lai nevienam nepaliktu nemanīts…), un tūlīt jau arī "nelabais" ir klāt, paver melnu vāku, parāda spožu "īstā metāla" ģitāru un tūlīt atkal aizcērt. Tāpēc nav vairs nekāds brīnums, ka tieši tas pats "nelabais", Jānim maldoties Biķernieku mežā, parāda ceļu uz noslēpumaino "biržu".

 

Bez koncertiem

Runājot par filmu Jelgava ’94, nevar nepieminēt lieliskos aktierdarbus, bet taisnība Ilmāram Šlāpinam Kino Rakstos, ka dažiem no viņiem atvēlēts pārāk maz ekrāna laika, Andrim Keišam vispār katastrofāli maz – vai bija jēga iegleznot filmā tik kolorītu tēlu, ja to nekādi neizmanto?

Labi ir visi, lieliskie droši vien katram skatītājam būs savi – manā izlasē ietilpst Māra Ķimele kā skolotāja (īpaši vārdu sadursmē ar Gunas Zariņas direktori) un Kaspars Gods kā Jāņa tēvs. Ievas Puķes tēlotā Jāņa mamma pēkšņi izraisa negaidītu prieku – man liekas, šī ir vienīgā mamma daudzu pēdējo gadu Latvijas filmās, kura savu dēlu patiešām mīl, nevis uztver kā apgrūtinājumu vai traucēkli pašas nenokārtotajai vai smagajai dzīvei.

Un vēl par universālo. Paralēli visām skaļajām filmas darbības līnijām šķietami neuzkrītoši, bet ļoti trāpīgi risinās viena ārkārtīgi svarīga līnija – par "ideālo grupu", kura tā arī nematerializējas, jo "jebkurš koncerts vai pat tikai mēģinājums padarītu to vāju". Un Nāve, starp citu, skolas izlaidumā uzvelk tieši tādu pašu sarkanu "jaunā krieva" žaketi un brauks uz Oslo strādāt, nevis uz Amsterdamu zālīti pīpēt… Man liekas, es sāku atcerēties romāna fināla noskaņu. Vai pati savu jaunību un to, kā tā beidzās. Bet uz titriem panku dziesmu par grebeni dzied Rīgas biržas vīru koris, un tas visai šai lietai atkal piešķir nepieciešamo "šizu".

Top komentāri

Itamars Toledano
Nav grebene, toties ir DREBENE. No cūkas galvas vārīta.
Kāds pārsteigums, bet...
K
Grāmata 100x labāka!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja