Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Gleznotājas Birutas Delles izstādes recenzija. Pamatīgi būvēti vērojumi

Gleznotāja Biruta Delle, kuru nu jau pirms piecpadsmit gadiem rīkotas retrospekcijas sakarā gadījās nosaukt par autsaideri un klasiķi vienlaikus, piedāvā jaunu jubilejas izstādi, kas ļauj ielūkoties pēdējo gadu veikumā

Birutas Delles sadarbība ar galeriju Daugava ir pastāvīga; iespēja sekot viņas mākslai gan šeit, gan citviet ir bijusi arī iepriekš un gana regulāri. Savulaik mācījusies privāti pie Vilhelma Purvīša skolnieka Anša Stundas, viņa nepabeidza Mākslas akadēmiju, bet iesaistījās padomju posma bohēmas norisēs un vadīja arī pati savu mākslas studiju.

Birutu Delli nenoliedzami var pieskaitīt pie sistēmas opozicionāriem, kā apliecina viņas darbu iekļaušana apjomīgajā lokālo nonkonformistu parādē UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984 (2010). Taču runa, protams, nav par atklātu disidentismu un neiespējamību izstādīties, vien par norobežošanos no jebkādām oficiozām izpausmēm. Birutas Delles sirreālistiski un ekspresionistiski ietonētie darbi nekad netuvojās relaksējoši harmoniskām formu attiecībām vai ekspresīva žesta estetizācijai, kas raksturoja tā dēvēto vietējo socmodernismu – valstiski atbalstāmu tēmu ietērpšanu formāli autonomākās izpausmēs. Birutas Delles darbu eksistenciālā spriedze tos padarīja visai neērtus, bet nopietnais saturiskums īsti neļāva principiāli noraidīt vai pieskaitīt tukšam formālismam.

 

Sirreālas neirozes

1977. gada figurālā kompozīcija Kurš olīvu dārzā bij lieks..., no kuras aizgūts jaunās galerijā Daugava notiekošās izstādes nosaukums, pieder pie Birutas Delles pazīstamākajiem darbiem. Svešādā tēma (Latvijā olīvas neaug) apvieno bibliskas alūzijas ar tuvplānā salasāmo uzrakstu, kas atsaucas uz franču pretošanās kustību. Protams, ar iespēju pretošanās amplitūdu skatītāja prātā arī paplašināt un noenkurot citā laiktelpā. Taču kopumā pēdējo gadu skatēs skaidri izcēlusies akcentu pārbīde no dziļdomīgi sacerētiem sižetiem uz šķietami vienkāršākiem, vēstījumu nepārslogotiem apkārtnes vērojumiem. Vairs netiek tēlota svešādi iztukšotā, gandrīz apokaliptiskā vide, kurā tikai nošķirta zeme no debesīm, bet nedaudzie objekti un figūras met draudīgi satumsinātas krītošas ēnas.

Figurāli tēli tomēr apdzīvo arī pēdējās desmitgades darbus. Daži no tiem šķiet iemiesojam digitālā laikmeta neirozes, pazaudējoties datu plūsmās (Informācija, 2013) vai vienkārši paužot nezināmas izcelsmes izmisumu (Pie spoguļa, 2014). Interjeri ir nepārprotami sadzīviskāki par līdzenajiem klajumiem, taču sirreāli elementi neizpaliek, piemēram, gleznā Pie spoguļa veselie citroni savā spoguļattēlā ir sašķēlušies uz pusēm, tādējādi nojaucot ikdienišķo priekšstatu par spoguli kā patiesu realitātes attēlu. Nepārprotami "dellisko", izstīdzējušo un askētisko tēlu dzīvotspēju demonstrē darbs Slāpes (2013) – neskaitāmu pasaules valstu un kontinentu nosaukumu josla virs personāža galvas savā veidā turpina Olīvu dārza uzrakstos aizsākto, ļaujot nojaust atsauci uz kādām universāli cilvēciskām alkām un vajadzībām. Savukārt darbā Dubultportrets (2012) sirreālistisku noskaņu ievieš telpā planējošo putnu krītošās ēnas.

 

Savādotā daba

Arī šķietami nepretenciozie dabasskati, kā pilsētas nomales ainas ar stafāžu vai ziedošu koku tuvplāni, nebūt nav spontānas iespaidu fiksācijas, bet rūpīgi izstrādātas vīzijas. Piemēram, glezna Sniegs (2009) raisa ērmotu sajūtu, ka koku zarus ne vien apklājuši ziemas perioda nokrišņi, bet arī apņēmuši kādi gigantiski zirnekļa tīkli. Savukārt gleznas Ziedoša ābele (2017) un Ievas zied (2018) vislabāk atbilst savam nosaukumam, ja aplūkojam tās piemiegtām acīm. Ja skatāmies tieši, iespaids ir savādi smagnējs, saskaldīts neskaitāmās, vietām kristāliski šķautņainās, vietām blīvi gaļīgās, biomorfai abstrakcijai tuvās formiņās. Toties Pirmie pīlādži (2018) atklāj centienus krietni precīzāk attēlot ogu čemuru un specifisko lapu aprises, nepārvēršot tās amorfā masā, tādējādi nākas pietuvoties akadēmiski precīzākam reālismam.

Ikdienišķi priecīgam dabas vērojumam vairāk atbilstu rudenīgā Svētdiena pagalmā (2017) un saulaini pavasarīgais Ceļš uz Rimi (2018). Jūtams, ka gleznotājai ir tendence nevis ķert iespaidu, bet visnotaļ metodiski un pamatīgi būvēt formas, kam saknes var meklēt agrīnajā interesē par Pola Sezana mākslu. Par spīti plenēriskiem toņu salikumiem, dabas impulss ir krietni pārveidots un brīžiem gandrīz neatpazīstams. Artistisks vieglums visvairāk sajūtams darbā Baltā saule (2018), kurā abstrakcijas līmenis ir gana augsts, lai no zaru un lapu motīviem būtu atlicis tikai gaismas un gaisa iespaids.

Kopumā kā valdzinošas variācijas par XX gadsimta sākuma noskaņu ainavas mantojumu gribētos izcelt tieši skatus no zināmas distances – stumbru līkumotie ornamenti un gaisa perspektīvas efekts raisa asociācijas ar rāmu, meditatīvu gaismu, saulei laužoties cauri ne pārāk biezam mākoņu slānim. Savukārt ziedu tuvplāniem, kam atbilstošāks var šķist vai nu impresionistu dalītais triepiens, vai arī pilnīgs tā pretstats – vecmeistariski detalizētā acu apmāna tradīcija –, apjomīgi modelēto masu kārtojumi piešķir pētnieciski aizrautīgu nopietnību, līdzīgi XX gadsimta sākuma māksliniekiem mēģinot savienot modernizējošo atteikšanos no sīkumiem ar dabu kā inspirācijas avotu.

 

Biruta Delle

Izstāde Kurš olīvu dārzā bij lieks...

Galerijā Daugava līdz 9.II 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai jūsu spēkrats ir cietis bedraino Rīgas ielu dēļ?

Kopā nobalsojuši: 147

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja