Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Grāmatas 101. kilometrs. Padomju kauna zona recenzija. Nevajadzīgo kilometrs

Gunas Rozes romānam 101. kilometrs. Padomju kauna zona ir izvēlēts daļēji dokumentālās prozas, daļēji daiļliteratūras formāts. Šis darbs var būt arī vēsturiska liecība

Katram, kurš interesējies par pasaules mītu struktūrām, būs pazīstams tāds jēdziens kā apolloniskā un dionīsiskā sadursme: kontrasts starp skaidro, sakārtoto, saprotamo no vienas un haotisko, nekontrolējamo no otras puses. Gan vēsturnieki, gan literatūrzinātnieki šo kontrasta principu nereti piemērojuši tieši padomju režīmā kultivētajai realitātes uztverei, kurā tika pieliktas milzu pūles, lai saglabātu ilūziju par "gaišo un laimīgo", bet zemdegās hroniski mutuļoja tumsa.

Apolloniskās realitātes ainai ar laimīgo padomjzemi, uz kuru ēnu nemet nekādi apkaunojoši fakti, bija savi traucēkļi. Viens no tiem – gan īsteni, gan iedomāti "deklasētie elementi", kuri bojāja šīs ainas viendabīgumu (klaidoņi, prostitūtas, nestrādājošie, kara invalīdi? Nē, pie mums tādu nav un nevar būt!). Daļa no šiem neiederīgajiem tipāžiem "ainavas tīrības labad" tika izsūtīti ārpus PSRS republiku spodrajām galvaspilsētām, viņi tika "laipni palūgti" apmesties tām ne tuvāk par simt kilometriem. Šo sistēmu, tās sekas un vienu konkrētu "ārpuses" teritoriju tepat Latvijā apraksta rakstniece un žurnāliste Guna Roze nule izdotajā romānā 101. kilometrs. Padomju kauna zona.

Ārpus gleznas rāmja

Autore ieinteresējusies par šo tematu, uzzinot, ka arī pašas vectēvs bijis nomitināts šai tuvajā izsūtījumā, bet atzīst, ka tas nav bijis galvenais faktors romāna tapšanā – drīzāk gan vēlme aizpildīt balto plankumu Latvijas vēsturē. Faktu noskaidrošanas process bijis vēsturnieka cienīgs: intervijas, arhīvu materiālu izpēte, novada izloksnes vārdnīcas studijas, fotogrāfiju atlase un faktu precizēšana paņēmusi vairākus gadus. No savāktajiem materiāliem vispirms tapis žurnāla raksts, tomēr autore uzsver, ka tajā nav spējusi ietilpināt visu uzzināto. Tagad mūsu rokās – romāns, kuram izvēlēts daļēji dokumentālās prozas, daļēji daiļliteratūras formāts: darbs, kas var būt arī vēsturiska liecība, jo daudzu cilvēku dzīvesstāsti atspoguļoti precīzā saskaņā ar vēstures faktiem.

Romāna tēmu īsumā varētu definēt kā citādu izsūtīšanu, jo par šo "nelabvēlīgo elementu" piespiedu nogādāšanu jaunā dzīvesvietā (bieži izmešanu ceļmalā bez tiesībām atgriezties) atšķirībā no lielās trimdas Sibīrijas plašumos, šķiet, tik detalizēti vēl nav rakstījis neviens latviešu autors. "Padomju kauna zona", par kuru vismaz daļa okupācijas režīmā dzīvojošo pat nenojauta, kā atspulgs mazā spoguļlauskā ataino lielo padomju realitāti – tāda mazformāta brālīgā saime ar saviem strādīgajiem, dienaszagļiem, patiesi un nepatiesi apvainotajiem un pie tā pieradušajiem, ar dažādu tautību un temperamentu sajaukšanos, ar laimīgiem un nelaimīgiem stāstiem, dzīvojot it kā dzimtenē, it kā savējo vidū un tomēr ne, ar iluzoru brīvību – pārvietoties, strādāt, elpot un domāt, bet tikai zināmās robežās.

Vēl kāda nianse – kā uzsver autore, kļūda būtu uzskatīt, ka visi 101. kilometrā izsūtītie būtu bijuši balti un pūkaini un nepavisam ne vainojami viņiem piedēvētajos grēkos. Taču romānā prasmīgi akcentēta galvenā doma: vainīgi vai ne, šie cilvēki padomju režīma saulainajā naivisma glezniņā bija kļuvuši lieki, tāpēc, atrodoties ārpus gleznas rāmja, tiem nācās radīt savu dzīvi no jauna, kā nu tie prata un spēja, – un ierobežotās teritorijas apstākļos, saspiestībā un piespiedu attiecībās visas cilvēciskās kaislības, protams, plauka jo spilgtāk.

Kristības jaunā realitātē

Rūpīgi vāktais dokumentālais materiāls romānā saplūst ar māksliniecisko: notikumiem, kas nebija, bet varēja būt. Jauna ventspilniece Zelma (nevēsturisks tēls), iebraukusi Rīgā apciemot māsu, gaida viņu uz ielas stūra, kad atskan liktenīgais miliča jautājums: "Strādā?" Naivumā nespējot iedomāties, par kādu profesiju tiek jautāts, meitene atbild apstiprinoši, tāpēc tiek noturēta par prostitūtu; izvarota, pārbiedēta un piekauta viņa tiek izsviesta no mašīnas nekurienes vidū. Simboliska (tai pašā laikā arī prozaisku iemeslu dēļ pilnīgi nepieciešama) ir viņas pirmā darbība pēc nonākšanas "ārpusē", proti, ilgā mazgāšanās ceļmalas strautā – kā kristības jaunā realitātē, ar kuru kopš šī brīža nāksies rēķināties. Pilnīgi slapja kā jaundzimis bērns meitene ienāk pirmajā svešajā sētā, kas pagadījusies pa ceļam, un, par laimi, sastop tur iejūtību un palīdzību.

Kāds no vecajiem ciematniekiem vēlāk minēs, ka ar Zelmu "vecā vietā sākās jounc kalendārs"; šeit atkal uzzibsnī jaunās realitātes simbolisms. Tomēr pēc romāna sākuma epizodēm, kurās sekojam galvenokārt Zelmas gaitām, tekstā sāk paralēli šķetināties tik daudzu cilvēku un ģimeņu dzīvesstāsti, ka lasītājs vispirms apjūk, nespēdams izsekot, kurš ar kuru ir kādā radniecības pakāpē, – un pēcāk apjauš, ka romāna galvenā varone nav ne Zelma, ne Toļiks, ne Alberts un Ļuba: galvenais varonis ir pats Brīdagas ciems, vieta, kurai bijusi tik nozīmīga ietekme uz visiem, kas tajā nākuši un gājuši, – tādi sava veida inversie Straumēni. "Cilvēki bija palīglīdzeklis, lai izstāstītu par sabiedrības tīrīšanas metodēm un sekām šo cilvēku dzīvē, nevis otrādi," atzīst Guna Roze. Turklāt stāstījumā sava loma ir gan baraku iemītniekiem, gan ciema vietējiem iedzīvotājiem, kuriem nācās sadzīvot ar, maigi izsakoties, ne vienmēr vēlamajiem kaimiņiem. Negribas sākt izklausīties pēc jaunāko ziņu izlaiduma, tomēr – vai tas neatgādina kādu pavisam svaigu aktualitāti šībrīža Latvijā?

Stāstījumu kuplina varoņu lietotā leknā limbažnieku izloksne, kā arī lielais daudzums sīku detaļu, kas stāstījumu, no vienas puses, padara taustāmu, no otras, šokē, jo laika un attāluma distance no notikumiem ir tik niecīga. Autores priekšvārds, ievads, pēcvārds un grāmatas pēdējās lappusēs citētie padomju likumdošanas akti, kas regulēja "101. kilometra" juridisko pamatu, paspilgtina teksta skarbo dokumentalitāti. Tomēr, par spīti vēstures faktu nastai, grāmatā ir savs vieglums – arī "tuvajā izsūtījumā" svin kāzas, dzimst bērni, švirkst jūtas, raisās romantika. Vāka fotogrāfijā dejā virpuļo divi jaunieši. Dzīve turpinās arī aiz gleznas robežām. 

Top komentāri

polovcietis
p
Grāmatu neesmu lasījis, par to varēšu spriest, kad to izdarīšu. Tas, ka parādās dažādi sagrozījumi par padlaikiem, gan ir taisnība. Kaut vai "1.žigulis" tiek saukts par "kapeiku". Neviens to savā laikā tā nesauca. Tas parādījās no kaut kādas krievu filmas. U.t.t.
Skaisle
S
Par apollonisko un dionsīsko Nīče gari izrakstījās un izpaudās, bet vai šis nebūtu bijis gadījums, kad no "Nīčes augstumiem" nolaisties zemu un tieši un konkrēti pie jēdziena - vēsturiskais romāns? Neesmu šo romānu lasījusi, bet par to - nu jau vairākkārt un pēc atsauksmēm mans iespaids ir tāds, ka lūk, mums ir nodots īsts vēsturiskais romāns. Ja nē - tad jautājums paliek atklāts - kas ir vēsturiskais romāns
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja