Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grāmatas Annas pūra govs recenzija. Dzeja lielāka par tevi

Dzejoļiem raksturīgais spēcīgais draivs citādi apbrīnojamā ar maigumu iztapsētajā iekšējā apziņas telpā iepumpē ārpasauli – dzejnieces viedokļus un attieksmes pret nozīmīgiem sociāliem un kultūrvēsturiskiem fenomeniem.

Šādu dzeju varēja uzrakstīt tikai Anna Auziņa. Šādus dzejoļus var uzrakstīt tikai sieviete. Vīriešiem gluži vienkārši daudzas no šīm pieredzēm nav pieejamas.

Arī pūrs ir daļa no sievietes likteņa. Ne mazums dzirdēts par bezpūra līgavu krišanu nežēlastībā, jo nav svarīgi, kāda ir līgava, bet gan pūra apmērs. Tomēr "pūrs" šeit nav lasāms kā izteikti feminīna kategorija, šeit atbilstošāk to uztvert kā bagāžu, kas cauri paaudzēm papildinās un tiek nodota atvasēm. Tieši savas dzimtas piedzīvotajā Anna Auziņa saskata būtiskus punktus, pie kuriem pieturēties, kamēr nobriest izpratnes un pieņemšanas augļi, kas nogatavojušies izsēj maigumu. Šo maigumu atraisa un ļauj piedzīvot izpratne par dzīves notikumu un pārmaiņu jēgpilno nozīmi, piemēram, par pārmaiņām, ko ienes bērnu piedzimšana: "tu, kas atnākdams pārplēsi/ vismaz vienu no priekškariem/ kuri neļauj man redzēt pasauli, kāda ir" (48. lpp.), kas liek iemācīties saprast savus bērnus: "un vienīgais veids, kā to nepakāst/ (..) ir vienmēr teikt "ej"// vienkārši pateikt "ej"/ kad tevi atkal vilinās rītausmas balsis". Tā ir arī sapratne par dzimtā piedzīvoto, šī bagāža skrupulozi pārcilāta dzejolī Identitāte.

Annas Auziņas dzeja drosmīgi atzīst, ka šī aptveršana nākusi caur kļūdām un gadu gaitā – "Trīsdesmit astoņus gadus strēbu karstu, lēcu uz ecēšām, kāpu uz grābekļiem" (46. lpp.) – tas ir laiks, kurā pati dzejniece bijusi meitas lomā, bet nu atvadās no sava tēva. Anna Auziņa apzinās, ka viņas mātes loma turpina dzimtas līniju, kas plūst viņas bērnos, kuriem būs jāmācās pašiem saprast lietu kārtību, un "pēc četrdesmit gadiem [viņi] varbūt [tev] piedos" (22. lpp.).

 

Zibenīgs robežpārkāpums

Anna Auziņa ir grēksūdzes dzejniece. Tieši šī personīgās pieredzes un atziņas dzīsla izvijas cauri visam krājumam, saturot kopā pat līmeniskās laika plānotāja lapas, kas it kā ļauj ielūkoties dzejnieces ikdienā vibrējošajā apziņā. Šie garie naratīvie dzejoļi, kas apvienoti ciklā ar nosaukumu Apziņa, ir dzejnieces apziņas šķērsgriezums. Dzejoļiem raksturīgais spēcīgais draivs citādi apbrīnojamā ar maigumu iztapsētajā iekšējā apziņas telpā iepumpē ārpasauli – dzejnieces viedokļus un attieksmi pret nozīmīgiem sociāliem un kultūrvēsturiskiem fenomeniem, kas nemanāmi jau sākuši noteikt ikdienu. Turklāt šo dzejoļu temps ir daudz ātrāks – starp "uzskatu" un "uzrakstu" nav laika distances. Tāds zibenīgs robežpārkāpums raksturīgs tieši Ingai Gailei, kura izkopusi garos, teju apziņas plūsmas formas dzejoļus jaunākajā latviešu dzejā līdz tādai skaudrai meistarībai, lai šajā formā atvērtu visdzelžainākās bruņas un visdziļākās čaulas, ļaujot izlieties dzejas rūdai, kas veidojusies no dziļi glabātiem pārdzīvojumiem. Šī pieeja mudinājusi uzdrošināties meklēt dzeju personīgā pārdzīvojuma dzīlēs ne mazums latviešu jaunās paaudzes dzejniekiem, arī Annai Auziņai.

Šī cikla virstošā straume ataino trokšņus citādi pašmeditatīvajā krājumā, kas vienmēr aizved uz maigo atrisinājuma telpu, kur visi mezgli atsienas, – un tas ir "Es". Šis grēksūdzes uzstādījums – maigums pret pašizziņā novēroto – savieno visus Annas Auziņas dzejas krājumus, kuros autore evolucionē uz pilnīgāku "Es". Bet pilnīgāks "Es", vismaz Annas Auziņas gadījumā, nozīmē arī pilnīgāku dzeju. It kā tikai pieskaršanās sevī slēptajam un to sedzošā priekškara pacelšana ir galvenais priekšnoteikums visaptveroša "Es" ieraudzīšanai. Tā uz savām būtnēm, iespējams, skatās Dievs, kas Annas Auziņas paštuvināšanās pasaulē vienmēr ir līdzās un pat vēl tuvāk.

 

Viedums un pašpuiciskums

Dažos krājuma dzejoļos Anna Auziņa integrē arī savu dauzonīgo pusi, kur viņa raksta "savējie sapratīs" stilā, piemēram, viss, man pietiek... un Šovakar dzeršu.... Šie dzejoļi ļauj Annai Auziņai būt redzamai arī no citiem rakursiem un varbūt tieši tāpēc – redzamai vispusīgāk. Tomēr tīrās tiecības nots ar šiem dzejoļiem tiek piejaucēta ar trokšņiem. Bet šis varēja būt ļoti tīrs krājums. Briedums un viedums lielā daļā dzejoļu disonē ar šiem bļinesbraukšu, kuci un dzeršanu. Šie divi dažādie izteiksmes veidi atgrūžas, un pašpuiciskais izspīlējas no krājuma. Arī pūrā taču parasti tiek likts tikai labākais, kas pierāda čaklumu un gaišumu, – nav dzirdēts, ka līdzās tiktu ielocīts arī neizdevušais, tikai lai kaudze būtu prāvāka. Tomēr Anna Auziņa izvēlas apliecināt savu piederību gan laikmetam, gan trūkumiem, runājot dabiskā balsī, no kuras nav izfiltrēta ikdienas valoda, kas bieži nav poētiska, tomēr visprecīzāk izsaka iekšējās sajūtas un ļauj reflektēt brīvi, neiegrožojot sevi dzejas valodas normās (kas tās tādas?!). Vai vispār iespējams izskaust gadu simtiem nostiprinājušos pieņēmumu, ka dzejai jābūt "skaistai", ja "skaistuma" paradigma laikos, kuros šis pieņēmums izaudzis, bija pavisam cita? To, ko tobrīd zināja kā skaistu, mēs mācāmies noliegt kā izskaistinātu, tātad nepatiesu. Līdzīgi kā sakāpinātais zaļais, zilais un dzeltenais, kas tomēr nespēj sagraut pārliecību par Annas Auziņas pieaugšanas autentiskumu – pilnību ar visām tai piemītošajām nepilnībām.

Šāda dzeja paver lasītājam iespēju pacelt maldu priekškaru un uzdot sev jautājumu, kas un kāpēc viņā ir slēpts un kurš ir tas, kurš nevēlas uz to palūkoties. Tie vienmēr esam tikai mēs paši, kas negribam to redzēt, tomēr lielais Loks, pa kuru mēs ejam, var parādīties pat sapnī. Šajos dzejoļos, kas ir Annas Auziņas apziņas nospiedumi, autorei izdodas integrēt visas dzīves sfēras, visus notikumus, aptvert visu pasauli – no planktona līdz mums, "kas dabūjām apziņu" (26. lpp.). Un varbūt tieši dzeja Annai Auziņai un mums, lasītājiem, ir tā vienīgā šobrīd labākā iespēja aptvert, ka, lai gan tas vienmēr ir un paliek lielāks par tevi, arī mēs paši esam lieli, jo mūsos satilpst tik daudz...

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sevis un pasaules izzināšanas ceļš(1)

Kad Latvijas Nacionālā teātra direktoram Jānim Vimbam radās doma, ka vajag izrādi bērniem, turklāt saistībā ar mūsdienu tehnoloģijām, režisore Inga Tropa atrada šai iecerei atbilstošu stāstu – piektdi...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja