Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Balodis un zēns recenzija. Baloži lido mājup

Meira Šaleva romāns Balodis un zēns no diviem cilvēku stāstiem kļūst par metaforu, kurā piederības, identitātes tieksme ietērpta mājup traucoša pasta baloža tēlā

Mūsdienu Izraēlas rakstnieka Meira Šaleva godalgotais romāns Balodis un zēns vispirms un galvenokārt ir stāsts par mājām. Par nerimstošo, instinktīvo vilkmi, kādu sajūt pasta balodis (angļu valodā vēl skaidrāk: homing pigeon), kurš, gaisā palaists, zina tikai vienu ceļu – turp, no kurienes nācis. Lasīts bez iepriekšējas sagatavošanās, romāns dažam labam lasītājam varētu šķist visai mulsinošs: divas paralēlas sižeta līnijas, kas saplūst vienā tikai īsi pirms noslēguma, mūsdienas un Izraēlas 1948. gada Neatkarības kara notikumi, jaunais, neveiklais baložkopējs Mazulis un neapmierinātais pusmūža tūristu gids Jaīrs, neskaitāmi daudz detaļu par pasta baložu audzēšanu un mājas remontu, mazliet šermulīgi mīlasstāsti un krietni daudz gleznainas fizioloģijas.

Rietumu lasītājam šī visai neierastā literāro garšu kombinācija varētu it viegli likt pasludināt šo romānu par pārāk eksotisku ēdienu, ja vien... ja vien cauri visam tekstam nevītos otrais līmenis, atvilktnes dubultdibens un metaforu zemūdens straumes, kas šķietami viena, divu un triju cilvēku stāstos liek saskatīt pavisam citas globālas likumsakarības. Jā, stāsts vispirms ir par mājām – un ne tikai par Telavivas māju, ar kuru ikreiz, ienākot pa durvīm, sasveicinās Jaīra māte, ne tikai par nolaisto namiņu, kuru, neizprotamas vēlmes dzīts, metas atjaunot Jaīrs, ne tikai par durvju plāksnītēm, grīdas flīzēm, nolauztu un no jauna iestādītu vīģeskoku – stāsts vispirms ir par dzimteni.

Pasta balodim šī dzimtene ir koši izkrāsota baložbūda, un arī vēstītājs nepalaiž garām nevienu izdevību uzsvērt, cik smieklīgi maza ir viņa valsts. Tomēr romāna tematika, kurā savijas individuāli savas vietas meklējumi ar Izraēlas mūsdienu valstiskuma aizsākumiem, skaidri norāda, ka ne jau tikai par baloža mājtieksmi un pat ne tikai par atsevišķa cilvēka dzimtenes alkām rakstnieks runā.

 

Augļoties un vairoties

Kibuca kopienā augušais savādnieks Mazulis skaidri zina, ko gaida no dzīves – kopt pasta baložus un mīlēt savu meiteni, ar kuru pēc kara vēlas apprecēties. Šķietami mīlošā vidē, mediķa ģimenē, augušais Jaīrs īsti nezina, ko vēlas, – viņš vienmēr gan ārienes, gan rakstura ziņā ir atšķīries no saulainā jaunākā brāļa, vienmēr juties nostāk no visiem. Tūristu gida profesijā pamazām izkristalizējas nosliece pa dzimto zemi vadāt mūsdienās tik modernā vaļasprieka – putnu vērošanas – entuziastus.

Kādu dienu Jaīrs sastop vecu amerikāni, kurš bijis liecinieks neparastam notikumam Neatkarības kara laikā – virs ložu un šāviņu dārdoņas, dūmiem un kliedzieniem pacēlies balodis un devies prom, nesdams ziņu. Un uz to brīdi kara elle apklust: "Neviena šāviena, nebija neviena granātas sprādziena, visas mutes bija mitējušās kliegt. Bija tik kluss, ka mēs dzirdējām, kā gaisā sitas putna spārni. Brīdi visas acis un visi pirksti sekoja putnam, kas paveica to, ko vēlējāmies mēs visi, – devās uz mājām." Mājtieksme, sava stūrīša, savas zemes ilgas ir tas zibens, kas, caurstarojot romāna tekstu, dara to par vienotu veselumu tiklab sižetiski, kā tematiski. Un, nē, ne jau par politiku rakstnieks runā, bet par iesakņošanos.

Ne velti romāna centrālais temats, kas raksturo piederības jēdzienu, ir auglība, ražīgums, sakņu dzīšana. Jaīrs nejūtas iederīgs savas sievas, bagātās amerikānietes Lioras, īpašumā, jo abiem nav pēcnācēju. Mešulāms Freids visu mūžu dievina Jaīra tēvu, kurš reiz izglābis no nāves viņa vienīgo dēlu. Mazuļa pēdējais balodis mīļotajai meitenei no kaujas lauka aiznes ko vairāk par vienkārši sentimentālu atvadu vēsti. Paaudžu ķēdītes saturēšana kopā, vertikālā, ne horizontālā ekspansija – varam to nodēvēt par vienkāršotu skatījumu, bet nevar noliegt, ka Meira Šaleva rakstītajā pulsē tā pati asinsbalss, kas Svēto Rakstu pirmajiem cilvēkiem liek līksmot par pēctecību: augļoties un vairoties, ja tā to nosaucam.

Protams, cilvēku iespējas kaut ko ietekmēt likteņa pavērsienos bieži ir sīkas – romānu caurvij arī īsteni austrumnieciska fatālisma stīga. Tomēr Meirs Šalevs uzsver, ka pat apstākļos, kad nav vairs tikpat kā nekādas iespējas kaut ko mainīt, jātver tā pati mikroskopiskā stīdziņa un jācer pretēji katrai cerībai – ka maza valsts var izkarot neatkarību. Ka balodis var atrast mājas simtiem jūdžu attālumā. Ka dzīve var turpināties pēc nāves.

 

Mīlas ainu erotika

Romāna intonācija fascinē ar nemitīgo mainīgumu: maģiskā reālisma cauraustas epizodes (mirstošais Mazulis lido nopakaļ izsūtītajam balodim caur svelmainajām Izraēlas debesīm, lai pārliecinātos, ka sūtījums sasniedz galamērķi) nomaina tik tīrs jutekliskums, ka konservatīvāks lasītājs sajutīsies pat neērti. Mīlas ainu neslēptā un nepietušētā erotika tomēr vēl un vēlreiz nostiprina to pašu pamattēmu: tveramais, taustāmais, līdz kaulam un slēptākajiem miesas nostūriem sajūtamais īstenums, iesakņošanās zemē un otrā cilvēkā.

Taču tas ir daudz kas vairāk par primitīvo Blut und Boden. Mājtiece nav reducējama uz etniskiem faktoriem – lai gan visi romāna personāži ir tik ebrejiski, ka brīžiem māc aizdomas, vai tik autors nav šur tur apzināti iekļāvis parodijas elementus (īpaši domājot par tādiem personāžu uzvārdiem kā Freids un Mendelsons), tomēr tekstā nav nekā, kas vedinātu piesaukt rases tīrību, jo dzimtenes sauciens ir spēcīgāks par ģenētiku.

Skatīts šādā aspektā, romāns no diviem atsevišķu cilvēku stāstiem kļūst par liela mēroga metaforu, kurā piederības, identitātes tieksme ietērpta mājup traucoša pasta baloža tēlā. Zīmīgi, ka šim romantiķu apvazātajam simbolam rakstnieks spējis atdot dzīvīgumu, daudzās romāna lappusēs diezgan sīki aprakstot visai praktiskas pasta baložu audzēšanas nianses, šādi atkal izspēlējot savu firmas paņēmienu – metaforu, kuras lielums radītu risku tās aprakstā iegāzties banalitātes dīķī, apvīt ar fizisku un pat fizioloģisku detaļu kopumu, kas ļauj uz to paskatīties kā uz gluži taustāmu faktu, ne vairs (tikai) grandiozu simbolu.

Metaforiskais vēstījums paliek fonā – gan skaidri nolasāms, tomēr vairs nedraud nožņaugt ar diženumu. Šādi Meirs Šalevs kaut kādā mērā pietuvojas savas tautas izcilākā rakstu pieminekļa (ko mēs pazīstam kā Bībeli) unikālajam vēstījuma stilam – līdzībai, kurā pateikts ir viss, kas mums jāzina, un tomēr pateikts tā, ka atmiņā iespiežas ne jau morāles līmenis, bet pirmkārt dzīvie tēli. Maize un vīns, piemēram. Vai puķes laukā un putni gaisā. Nu, sacīsim, baloži.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja