Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Biedrs bērns recenzija. ĀBĒCĒDĒ ENKĀVĒDĒ

Rakstnieces Lēlo Tungalas darbs Biedrs bērns ir traģisks, gaišs un humorpilns vēstījums par bērnību 50. gadu Igaunijā

Rodas iespaids, ka nepieciešamība vēl un vēlreiz izvērtēt neseno pagātni ir īpatnība, kas caurstrāvo pēdējo gadu rakstniecību veselā virknē postpadomju valstu, – to apliecina kaut vai noturīgā vēsturisko romānu popularitāte Latvijā un kaimiņzemēs. Taču, tā kā paaudze, kas pēdējā pusgadsimta skarbos vēstures notikumus izdzīvojusi apzinātā vecumā, savus stāstus jau mazpamazām ir izstāstījusi, pašreiz literatūrā arvien aktīvāk ienāk autori, kuri attiecīgo laiku vēro caur savas bērnības prizmu. Trijādību "bērns – režīms – vēsture" apspēlē gan Māra Zālīte romānos Pieci pirksti un Paradīzes putni, gan armēņu rakstniece Narinē Abgarjana atmiņu stāstā Maņuņa, gan nupat latviski izdotajā darbā Biedrs bērns Latvijā jau pazīstamā igauņu autore Lēlo Tungala.

 

Indīgais kokteilis

Biedrs bērns, tāpat kā grāmatas apzināti komiskais nosaukums, ir autobiogrāfisks teksts, kurā autore vēlējusi sadurties divām pasaulēm, divām realitātēm un diviem iespējamiem uztveres veidiem. No vienas puses, šis ir traģisks vēstījums par bērnību 50. gadu Igaunijā: par mazu meiteni, kura aug bez mātes klātbūtnes – mazās Lēlo mammu jau pirmajā nodaļā apcietina un aizved "melni vīri" – un visiem spēkiem cenšas sevī rast kompromisu starp zināšanām par baiso realitāti un visapkārt džinkstošo ilūzijas propagandu. Šai līmenī Lēlo mitinās pasaku pasaulē, kurā bērnam vienkārši jābūt labam, – tad mamma atgriezīsies, pasaulē, kurā mazā meitene ir – kā viņu nosauc savas varas apstulbināta autobusa konduktore – "biedrs bērns". Jo visi taču ir biedri, vai ne?

No otras puses, grāmata ir fantastiski gaišs un humorpilns vēstījums, kuru lasot, kā jau daždien bērnības atmiņās, labdabīgu smaidu, bet biežāk tomēr sirsnīgus smieklus raisa bērna pasaulsuztveres tiešums un nesamaitātība, interpretējot lielo pasaules samežģījumus pēc sava prāta – bieži vien, no gadu attāluma skatoties, galīgi ačgārni (bet kurš gan teicis, ka viens skatījums ir pareizāks par otru?). Šajā pasaulē Lēlo ir vienkārši bērns bez kādiem tituliem – patiess, dzīvespriecīgs un blēņdarīgs. Tomēr arī jokainu pārpratumu un sīku nedarbu izgaismotā bērnība rit padomju okupētajā Igaunijā, kurā, tieši tāpat kā Latvijā, aiz skanīgiem saukļiem un pozitīvisma caurstrāvotām vārsmām rūgst vārdos neizteicamas šausmas par notiekošo, izmisīga cerība, ka "Amerika to tā neatstās", nostalģiskas atmiņas par tik neseno brīvību un sarkastiska ironija par visapkārt valdošo absurdu – viss šis padomju gadus piedzīvojušajiem tik labi pazīstamais indīgais kokteilis. Taču savdabīgākais, interesantākais un arī neomulīgākais grāmatas aspekts ir autores vēstījums par to, kādā veidā šo kokteili iemācās izdzert pirmsskolas vecuma bērns.

 

Valodas dāvana

Kā jau daudzas pēdējā laikā iznākušās atmiņu grāmatas, Lēlo Tungalas darbu iespējams lasīt vairākos līmeņos vienlaikus. Priecājoties par mazās meitenes aktīvajām alkām izzināt pasauli, līdz asarām smejoties par kārtējo labi gribēto negadījumu un paralēli kā fonā skanošu, bet skaidri saklausāmu melodiju nemitīgi uztverot vēstījumu par padomjlaika īstenību – kā maršu, kura pavadījumā režīms itin sekmīgi pūlas audzināt jaunu paaudzi, iepotējot tajā vajadzīgo domu kombinācijas un likvidējot iepriekšējo paaudžu reakcionāros uzskatus.

Izmantotā muzikālā metafora šeit nav nejaušība, jo ne jau caur politinformāciju mazā Lēlo brīžiem kļūst teju par mazu Zoju Kosmodemjansku. Nē, režīma vakcīnu viņa saņem galvenokārt ar mākslas terapiju: visapkārt skanošajām dziesmām un dzejoļiem, kuros kā savdabīgās buramvārdu vai drīzāk hipnozes formulās iekodēti visi vajadzīgie lielumi: brašie pionieri, ļaunie kapitālisti, Volgas plašie krasti un pat rīta rosmes veselīgums. Talantīgajā Guntara Godiņa atdzejojumā šīs padomjlaimi slavinošās rīmes (jāpiebilst, ka grāmatā to ir visai daudz) skan tik baisi autentiski, ka brīžam lasot nelabumu raisa gan to saturs, gan – vēl jo vairāk – meitenes sajūsminātā ļaušanās šai perversajai katehēzei. Ideālās sabiedrības atainojums dzejas rindās un mūzikā taču atgādina pasaku, un ko gan bērnam vairāk vajag kā pasaku, par kuru pat lielie apliecina, ka tā atšķirībā no "vecajām" pasakām ir īsta?

Kā jebkurš bērns, Lēlo pati sev ir jaunas pasaues iesākums. Viss, kas noticis pirms viņas, dabiski, ir sirreāla dimensija, kas aptverama ar grūtībām, tāpēc meitene vērpj jaunu realitāti no savas pieredzes, domām un priekšstatiem, dzirdētā un, galvenokārt, vārdiem. Lēlo (kā to ar prieku pamanīs tie, kuri lasījuši latviski izdotās autores grāmatas) jau bērnībā piemīt teju ģeniāla valodas izjūta – viņa apjauš vārdu spēku pār realitāti, izfantazē vārdiem nozīmes pēc to fonētiskā skanējuma, iedala vārdus skaistajos un neglītajos (piemēram, vārds Markss nav pārāk jauks, toties par Engelsu meitene labprāt nosauktu savu brāli, kuram vecāki kā par postu iedevuši vārdu Kalevs), nokristī savas kājas par Nogi un Kotu un pat tradicionālo alfabēta apgūšanas rīmi "ābēcēdē" pārveido, viņasprāt, tieši tikpat maz izsakošajā, toties daudz daiļāk skanošajā "enkāvēdē"...

Tāpēc jo ironiskāks kļūst fakts, ka tieši šī valodas dāvana vēlāk pavēršas pret Lēlo pašu, jo viņa nespēj pretoties radio skanošajiem un no skolotājas dzirdētajiem nepatiesajiem vārdu tīkliem, tajos ietvertajai idealizētajai mītu pasaulei. Bērnam ir teju neiespējami prātā savienot abas viņam visapkārt nepārtraukti paralēli ritošās tekstuālās realitātes – oficiālo mitoloģizēto farsu un otro realitāti, neoficiālo zemdegu tekstu, kurā tiek dziedātas neatļautas dziesmas, stāstītas nelegālas anekdotes, skapī slēptas neatkarības gadu sporta medaļas un zilibaltmelnais karogs un kura it visā ir pirmās realitātes inversija.

Nav brīnums, ka šāda realitāšu sadursme vairāku paaudžu apziņā izraisīja īssavienojumu – nespēju un nevēlēšanos uzticēties vairs nekam, jo katrs autoritatīvs vēstījums kādā aspektā galu galā ir izrādījies melīgs. Šis neuzticēšanās, izbrīna un baiļu sajaukums, kuru mēs redzam lēnām veidojamies talantīgā un jūtīgā bērnā un kuru gana daudzi no mums kādā dzīves posmā ir jutuši veidojamies arī sevī, ir radījis to, ko latviešu dzejniece Anda Līce nodēvējusi par "pazudušo dēlu un meitu paaudzi". Ar piebildi: tās traģismu pilnībā spēj saprast tikai pie tās piederošie.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Popdīvai Madonnai šodien paliek 60(3)

16. augusts ir īpašs datums populārās kultūras vēsturē – tā ir dziedātājas Madonnas dzimšanas diena un rokenrola karaļa Elvisa Preslija nāves diena.

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja