Laika ziņas
Šodien
Migla

Grāmatas Mājās pārnāca basa recenzija. Maizes un ābola evaņģēlijs

Andras Manfeldes jaunajā stāstu krājumā Mājās pārnāca basa mazo, piezemēto un ikdienišķo caurspīd mūžīgais.

Teiks: jau atkal par to pašu. Teiks: cik tad var. Teiks: ak, šī depresīvā tauta, kuras kalendārā deviņdesmit procentu svinamo dienu ir sēru dienas. Teiks: jo brūci vairāk bakstīs, jo tā lēnāk dzīs. Tas viss būs patiesība, un tomēr mēdz būt tādas brūces, kas paliek vaļā, tausti vai ne. Varbūt tās nemaz nav brūces, bet stigmas – sāpīgas, mokošas, kā jau plēsumi dzīvā miesā, taču vienlaikus tādas, kas iezīmē mūžībai. Par to varbūt domājusi arī Andra Manfelde, savu jaunāko stāstu krājumu Mājās pārnāca basa veltot laikam vissāpīgākajai tēmai XX gadsimta Latvijas vēsturē, ko stigmatizējuši divi visiem zināmi jūnija un marta datumi.

 

Iztēles un valodas raksti

Līdzīgi kā 2010. gadā izdotajā darbā Zemnīcas bērni, arī šoreiz stāstos autore cieši saada izsūtīto personiskās traģēdijas ar lielajiem un vēsturisko peripetiju kontekstā bieži skaidri neatbildamajiem jautājumiem par vainu, atbildību un izpirkšanu. Tomēr jaunā krājuma stāstos, kā rakstniece apgalvo, ietvertā pieredze vēstīta "nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi". Un tieši kā mazi zīmējumi, miniatūras uzplaiksnī aptaujāto cilvēku stāsti, kuru pagātnes ēnu skarbo vienkāršību un tiešumu apvij autores iztēles un valodas raksti – ne aizēnojot, ne izskaistinot, bet ieliekot ietvarā, kurā raugoties vieglāk saprast redzamo.

Katra stāsta pamatā ir kāda reāla cilvēka vēstījums – to vārdi rodami gan grāmatas ievadā, gan katra stāsta nosaukumā, kur Andra stāsts, Vijas stāsts un citi veido nevis savdabīgus apakšvirsrakstus, bet – gribas teikt – virsvirsrakstus autores dotajiem nosaukumiem. Jo vispirmām kārtām katrs ir unikālas pieredzes stāsts. Zīmīgi, ka rakstniece bieži neakcentē paša stāstnieka personību, viņa piedzīvoto vēstot caur citiem rakursiem, tādējādi teksti iegūst teikai līdzīgas īpašības – tajā gan ir skaidri izzīmētas konkrētas detaļas, bet maz faktoloģiska sausuma. Stāstītāja paša balss, kurā baiļu un šausmu piesātinātās pagātnes emocijas līdzenākas padarījis gadu atstatums, šo iespaidu vēl pastiprina. Tomēr šīs ir un paliek baisas teikas, vēl baisākas tāpēc, ka tik tuvas un tik patiesas.

 

Nemitīgais izsalkums

Mēs visi zinām šī stāsta pamatakmeņus: ikdienas mieru, kuru pārtrauc klaudzieni pie durvīm, sliežu ceļu klaboņa, vedot nezināmā tālumā vīrus, sievas, bērnus un zīdaiņus, svešā citpasaule, kurā cietumsargu un žogu vietā ir bads, sals un smags darbs. Un atgriešanās... varbūt. Tomēr, lai cik bieži lasīts un uzklausīts, šis stāsts katru reizi skan kā pirmo reizi. Īpaši šoreiz. Jo "neba lielas lietas" Andra Manfelde krājumā izzīmē ar sīksmalku otiņu: nē, eksistenciālā traģēdija spoguļojas medus karotē, Obas ledus segā, dzimtenes ābola vaskainajā mizā. Attālums un eksistenciālās šausmas nograuž dvēselei visu lieko balastu, mīlas kreņķus un «smalkās kaites», atstājot tikai izdzīvošanai nepieciešamo emociju komplektu, – un pirmo vijoli šajā nežēlīgajā koncertā spēlē ne jau ilgas pēc dzimtenes, lai cik ciniski tas arī skanētu, bet bads.

Saprotamu iemeslu dēļ lielākā daļa rakstnieces sarunbiedru izsūtīšanas brīdī bijuši bērni, un tieši nemitīgais izsalkums tiem kļuvis par visu dzīvi caurvijošu pavedienu. Īpašu skanējumu un teju mitoloģisku nozīmi vairākos stāstos iemanto tieši dzimtās zemes dārza veltes – ogas un augļi, sevišķi āboli kļūst par piepildījuma, dāsnuma, atgriešanās simbolu.

Pētera stāstā zēna asara uzpil uz botānikas stundā izmantotā vaska ābola nedzīvās miesas, atminoties to īsto, nesasniedzamo. Irmas stāstā meitene kā lielāko dārgumu nes draugiem no Latvijas atsūtīto sarkanvaidzi (vienu uz visiem). Valdas stāstā dzimtenes saule riet zeltaina kā ienācies ābols. bols ir īsts, to nevar kā maizi izcept nepareizi ar svešatnes pelavām un skaidām, to nevar noviltot, tas vai nu ir, vai nav, un šādi no bibliskā grēka zīmes tas kļūst par apsolītās zemes attēlu. Taču ēdienam stāstos ir vēl arī cita – rūgta un smaga – jēga. Maize, ikdienā strādniekiem (ne bērniem, ne vecajiem – tiem nekā!) atvēlētie piecdesmit vai simt grami, kļūst par skaudru robežšķirtni brīžos, kad jāizvēlas starp sevi un savu tuvāko.

 

Cerības smagums

Līdz kaulam iegriež bez vēstītāja vārda atstātais stāsts Kauns, kurā tēvs, meitiņām nesot mājās divas atvēlētās šķēles (tieši tik ir piecdesmit gramu!), tās bada izmisumā... neatnes. Vairāki stāsti piemin, ka izvešanas brīdī mājās palikusi iejaukta, neuzrūgusi maizes mīkla – kā izejot no Ēģiptes, tikai šoreiz ceļš vedīs pretējā virzienā un neraudzētā brīvības maize kļūs par svešuma rūgto balandu virumu, surogātu un pārbaudes akmeni cilvēcībai. Un tā visu laiku: mazo, piezemēto un ikdienišķo caurspīd mūžīgais. Taču stāsti jautā nesaudzīgi, tieši acīs skatoties: kas paliek pāri, kad par vērtību kļūst ne vairs bankas uzkrājumi, bet "kipjatoks", vārīts ūdens (jo var taču dzert arī traktora motora dzesēšanai paredzēto mazutūdeni), kad izvēle ir starp nodošanu un tapšanu nodotam, kad izdzīvošanas instinkts kā ar smilšpapīru nobrāž prātam civilizācijas un morāles trauslo patinu.

Izrādās, ka paliek gan vēl. Ne jau velti autore ievadvārdos raksta, ka grāmatu velta vīram, kurš, dzirdot par ģimenes izsūtīšanu, skriešus meties mājup, lai paspētu vagonā tai līdzi. Un tiem, kuri ar savu ķermeni līdz nāvei nosalušo biedru sildījuši. Un Marijai, kura par vīra pulksteni vienu vienīgu medus karoti pret bērna karsoni ietirgo. Un Intai, kura stārķim brālīti lūdzās, bet tēvu atgriežamies izlūgt nevarēja. Un Tamārai, kura atkal un atkal pārraksta no trimdas pašas rakstītās vēstules. Un tiem, kuri no stepes skopajiem zaļumiem pina vainadziņus, lai nebūtu mirušie jāatstāj zemē bez pēdām. Un tiem, kuri to lasa un lasīs. Izsūtītie uzplēš nekopto, bet auglīgo Sibīrijas zemi, katrs pie savas būdas cik spēdams iekopj savu mazo Latviju, bet nepārstāj sapņos lasīt īstās – tās promesošās – zemes ābola un saules evaņģēliju.

Vēstījumi vijas cits aiz cita, smagi no pārdzīvotā, smagi no cerības, smagi no visu mūžu līdzi nestā; kā jau vecāku cilvēku stāstos, domas bieži krustojas, apraujas, atkārtojas. Beigu beigās visi šķietami atsevišķie posmi izveido vienu loku, kas sākas ar aizvešanu un beidzas ar atgriešanos. Loku, apaļu kā saule. Vai varbūt kā ābols.

Jā, patiesi – cik tad var. Varbūt kamēr vēl ir, kas atceras un var izstāstīt?

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja