Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grāmatas Piena ceļi recenzija. Piena upe gadsimtu krastos

Inga Gaile krājumā Piena ceļi šifrē sievišķo kodu veidā, kas vienlaikus ir līdz mielēm pazīstams un šokējoši citāds

Pašlaik, kad sievišķības jēdzienu masu mediji pamanījušies nonivelēt līdz bezjēdzībai, «pieciem veidiem, kā iekarot viņa uzmanību » un «astoņām šīs sezonas skropstu tušām/ pīrāgu receptēm/karjeras viltībām (vajadzīgo pasvītrot) », brīžiem gluži fiziski nepieciešams svaiga gaisa malks, kāds darbs, kas līdzētu nopurināt sievišķuma jēdzienam pārklāto utilitārisma gružu kārtu. Tāds "sieviešu, kas skrien ar vilkiem" latviešu variants varbūt? Tāpēc par Ingas Gailes stāstu krājumu Piena ceļi, pirms to analizē, teju gribas izdvest atvieglojuma nopūtu. Mums ir. Atkal ir.

 

Uzasināts apsesmiets

Lai gan latviešu rakstniecībā sievišķā balss ir stipra – Noras Ikstenas, Ingas beles, Gundegas Repšes un citu rakstnieču daudzbalsība pēdējo gadu desmitu prozā krietni dominējusi –, tomēr nevar teikt, ka tās būtu par daudz. Prozai pievērsusies samērā nesen, Inga Gaile jaunajā krājumā šifrē sievišķo kodu veidā, kas vienlaikus ir līdz mielēm pazīstams un šokējoši citāds. Lakoniskā, tomēr detalizētā proza kā uzasināts apses miets caurdur sievišķību šī vārda klišejiskajā nozīmē – ja sievišķība tulkojama kā vājais, skaistais un vēl nezin kāds dzimums, kam galvā pietiek vietas akurāt divu rokassomiņu zīmoliem un saujai Swarovski kristālu.

Tam pretstatā Piena ceļi ir arhetipiskā, dzīvā un otrējam (bet arī savējam) dzimumam neglaimojošā sievišķība, kas pakļauta neviktoriāniskai fizioloģijai un tāpēc asi saredz arī to, kā šī fizioloģija dresē "stipro" dzimumu, kas abām rokām tveras pie zemes, maizes un savu bērnu rokām arī tad, kad vīrieša Pegazs vai kentaurs plēš laukā to saknes, bet kas vienlaikus mīlēdama spēj uzlidot teju neiedomājamās stratosfērās. Taču vienlaikus Piena ceļus absolūti negribas iespiest banalizētā feministiskā teksta rāmī.

Stāsti no pirmā acu uzmetiena šķiet ārkārtīgi dažādi, krājuma struktūra neviendabīga – no titulstāsta varones, saimniekdēla apaugļotās kalponītes, līdz apustuļa Pētera Bībelē tā īsti nekad nepieminētajai sievai, kuru nākamības svētais atstāj, traukdamies pakaļ te vienam, te otram mesijam; no cerību pilnās "pasaulē labākā režisora otrās asistentes" Mirū Maskavas teātrī, kura pa nomaļiem guļamrajoniem meklē savu kārtējo reizi aizklīdušo galvenās lomas tēlotāju (uz skatuves un pašas Mirū dzīvē), līdz režisorei kaut kur nākotnes Latvijā, kura griež atpakaļ laika ratu, lai izzinātu vēl citu nepieminēto likteņus.

Teju visas viņas ir bez vārda, un visas vij savus stāstus, kas allaž ris paralēli lielajiem vēstījumiem jeb, kā tos dēvēja Liotārs, grand narratives – vīriešu tekstiem. Lai pateiktu, ka vienmēr līdzās apslēpts bijis vēl kāds stāsts. Un tad tekstos sākam saskatīt caurviju motīvus un kopsakarības.

Vietumis šie motīvi ir labi saskatāmi – divviet izvērstā nezināmo Bībeles sieviešu tēma (kas īsti bija bezvārda verdzene, notikumu pirmkustinātāja Vecās Derības stāstā par pravieša Naamāna paveikto karavadoņa dziedināšanu no lepras?) vai citos divos stāstos skartā saikne starp sievieti un teātra režiju. Tomēr šīs ir vien virspusējas sakarības.

 

Šis nav lineārs teksts

Dziļākajā līmenī visus Ingas Gailes stāstus vieno zemdegu vēstījums par sievišķo, kas neatkarīgi no gadsimta, nezināmā pirmā vai vēl nepienākušā 23., uzdrīkstas, kā teic T. S. Eliota Alfreds Prufroks, "Visumu traucēt". Viņa ir kā upe, caur kuru, dzīvību radot, izbrien vīrietis, upe, kura var nest un var aizžņaugt elpu, upe, kura izauklē iesākumu un aiznes līdz beigu krastam. Vienlaikus piena upe, kas dzīvinoši sāpīgā straumē gāžas no jaunās mātes miesām, un dionīsiskā, tumšā dzīle, kuras krastā apolloniskais vīrietis (pret kuru straume nemitīgi tiecas bezgalīgā atdevībā) var tikai stāvēt un noskatīties, jo viņa iespējas uzlikt šim plūdumam slūžas ir gan reālas, tomēr īslaicīgas.

Apbrīnojama ir Ingas Gailes spēja tekstā grodi savīt dažādus reģistrus – no liriskā tai pašā elpas vilcienā lecot uz šerpi prozaisko un atpakaļ, ne mirkli neliekot lasītājam zaudēt izjūtu, ka viss tomēr ir vienota teksta balss. Var pat teikt: jo triviālāku situāciju autore apraksta (piemēram, vairākos stāstos atkārtojas šķietami gauži ārišķīgais motīvs, kurā varone apraud liekā svara esamību), jo pamatīgāk ar tās palīdzību rakstniece iecementē savus vēstījuma pamatprincipus. Varbūt šis ārējā «svarīguma» motīvs vislabāk akcentē to, ka Ingas Gailes sievietes nav nekādas trauslas drostaliņas, ofisu beibes vai zelta meklētājas biezu papiņu makos.

Šķendējoties par sadzīves prozu, par to, ka "man taču nav sešpadsmit roku", visiem nebeidzamajiem ikdienas darbiem, vīru nesapratību un bērnu neklausīgumu, viņas kā tādas indiešu Kālī caurvējo Visumu, šķiet, ar visām simt rokām – vienā bērni, vienā vīrs, vienā saime, vienā miesa, vienā dvēsele, vienā – vēl kas netverams. Un, tāpat kā Kālī, Ingas Gailes sieviete brīžam, baismi smejot, uzdejo dedzināmo upuru kaudzes priekšā. Jo viņa ir un paliek daudzdabīga, un cauri "svētajam sievietes, jaunavas, mātes" veidolam nereti atspīd arī nāves dieviete.

Daudzdabību labi atsedz krājuma, šķiet, mīklainākais stāsts Pētera apoloģija, kurā pakāpeniski ieskanas sava veida gadsimtu polifonija – sākumā savu zemišķo bēdu stāstu par aušīgo vīru un savu grēcīgo dedzīgumu pret to izvaimanā apustuļa sieva, stāstā ieskanoties arī (lūdzu, tikai nekādu asociāciju ar da Vinči kodu!) Jēzus līdzgaitnieces Marijas Magdalēnas balsij; vēlāk tekstam pieslēdzas pats Pēteris un abu meita; cauri laikmetiem atplūst arī citas balsis, līdz vairs pat nav nozīmes konkrētajiem vārdiem – tos pārskan aizlaicīgs fons no pirmsprozas, pirmsvalodas, varbūt pat pirmsradīšanas laika (un šai korī atkal dzirdami ievibrē Ingas Gailes – dzejnieces – balss).

Kaut gan nelielā apjoma dēļ Piena ceļi it viegli izlasāmi vienā vakarā, gribētos ieteikt tā tomēr nedarīt. Vai arī, ja nu tomēr, tad lasīt atpakaļgaitā, pamīšus katru otro stāstu vai vēl citādi. Jo šis, par spīti vienotam upes plūduma virzienam, nav lineārs teksts. Motīvi, kas mijas un ņirb dzelmes virspusē, vislabāk sasaistās ar dzīļu simboliku, ja lasītājs izturas tā, kā upe to prasa, – ienirstot, iznirstot, atvelkot elpu. Varbūt brīžiem piekampjot pilnas plaušas piena, varbūt kā zivs krastā tverot pēc gaisa. Teksta upe nes biedējoši, bet droši. Tās nestajiem atliek vien ļauties.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Baukultur – netulkot(3)

Arhitektu kopiena šogad tikusi pie jauna dokumenta savas nākotnes morālajam un estētiskajam ietvaram – Davosas deklarācijas, ko pieņēma Pasaules ekonomikas forumā satikušies Eiropas kultūras ministri.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja