Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Grāmatas Stikli recenzija. Uzvarošais trauslums

Ingas Gailes Stikli – tie nav trekni dāsnie ulmaņlaiki, ar kuru atveidojumu esam baroti neskaitāmos tekstos

Smalkās liriķes Ingas Gailes pirmā prozas grāmata pieaugušajiem Stikli sākotnēji neļauj uzreiz apjaust žanra nomaiņu. Vārdi un teikumi joprojām virknējas cits pie cita ar nepārvarami ciešu valodas ritmu, ar atkailināti tiešu uzrunu lasītājam, ar poētisku teksta iekšējās struktūras sabalsojumu, kas īpaši labi jūtams, romāna pirmās rindkopas lasot balsī. Poētiskā izteiksme, pakāpeniski lasot tālāk, kļūst tieši par šī darba neatņemamu sastāvdaļu, ja gribat – zīmolu.

Vairāk veselīgu sugas īpatņu

Ingas romāns iznāk sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts – darbība risinās no 1937. līdz 1939. gadam. Taču tie nav trekni dāsnie ulmaņlaiki, ar kuru atveidojumu esam baroti neskaitāmos tekstos. Tā nav arī briestošās Otrā pasaules kara nojausmas apvējotā un pārliekas citēšanas nogurdinātā Virzas "baigā vasara". Šis ir pavisam citāds likteņstāsts, ja gribam lietot šo klišeju.

Romāns sākas ar bibliskās svētās un grēcinieces vārdamāsas Magdalēnas monologu, viņai meklējot patvērumu mīļotā vīrieša Kārļa vecāku mājās. Stāvoklī, apmulsusi un nobijusies, viņa mēro ceļu uz lauku mājām, ģērbusies vasarai nepiemēroti biezā vīrieša mētelī un zem sirds nesot viņa mazuli, tātad gan ārēji, gan iekšēji nesavējā. Tikai pamazām no jaunās sievietes un citu tēlu – Kārļa, viņa mātes Ilzes un citu – monologiem, kas tekstā plūst paralēli un sižetiski pārklājas, mēs apjaušam, ka ne jau ārlaulības grūtniecības dēļ Magdalēnai ir bijis jābēg. Un jau pirmajā lappusē tekstā nemanāmi iezogas vietvārds, kas latvieša domāšanā apaudzis ar biezu pieņēmumu un aizspriedumu aļģu kārtu, – Strenči. Jā, ne jau tikai apdzīvota vieta Vidzemē, jūs pareizi domājat. Slimnīca tiem, kuru gara trauslums nav izturējis pasaules āmura triecienus. Bet trīsdesmito gadu gaismā (un vai tikai tālaika domāšanā?) – nosodāma, aizdomās turama, tumša, nelāga vieta.

Magdalēna nav vājprātīga, nav atpalikusi, nav traka ne vārda tiešajā, ne pārnestajā nozīmē. Viņu moka "trauksmainība" (Kārlis saka – samocīta, Kārlis saka – izmantota), ko varbūt modernie mediķi apzīmētu par veģetatīvo distoniju un parakstītu vieglus nomierinošus medikamentus. Taču trīsdesmito gadu nogalē valdošā doma ir cita. Var jau domāt, ka Vācija tobrīd ir nez cik tālu: patiesībā tuvāk, nekā šķiet, – un ne jau ģeogrāfiskā nozīmē. Tolaik vairākas Eiropas valstis vienoja ideoloģija, kuras pamatā bija rases tīrība: ideālā nācija, kurā nav vietas tumsnējiem, nepareizi orientētiem un, protams, arī ar gara slimībām sirgstošiem indivīdiem. Teorija, kuru pazīstam ar nosaukumu "eigēnika", tolaik valdīja ne tikai Centrālajā Eiropā, tās asni dūšīgi zēla arī mūsu tautiešu domāšanā – aicinājumos papildināt tautas (vai karavīru?) rindas ar iespējami lielāku skaitu veselīgu sugas īpatņu, uzsverot sievietes mātes lomu, "reproduktīvās funkcijas, kuras (..) sludina par galvenajām noteicējām, vai cilvēks ir tiesīgs uz dzīves piedāvātajiem labumiem vai ne...". (Vai dieniņ, kur kas līdzīgs vēl nesen manīts? Būs rādījies. Vēsturisks romāns, tikai vēsturisks romāns.)

"Nenormatīvo" pusē

Jā, tāpēc Magdalēna bēg. Ne tikai no negoda, ne tikai no fakta, ka iekritusi rokās, lai nu kam, bet savam ārstam – progresīvo ideju aizstāvim. Taču galvenokārt no brīdinājuma, ka uz slimnīcu brauc "kontrole" papētīt, kas īsti notiek ar tautas atražošanai nederīgo būvmateriālu. Izplūdusī robežšķirtne vai, pareizāk sakot, tās neesamība starp "vērtīgo" un "mazvērtīgo" ir tēma, kas nodarbina Kārli, nodarbina Albertu, nodarbina teju visus varoņus, tikai ne Magdu. Jo viņa zina, ka sevī nes to, kam ir uzvarētāja vērtība. Un nevis teorijām, pārspriedumiem, rasei vai ģenētikai.

Jau sākumā pieminēju teksta poētiskumu. Ir neparasti vērot, ka proza – un vēl jo vairāk tik tradicionāli smagnējā žanrā kā vēsturiskais romāns rakstītā proza – spēj lasītāja prātu ievibrēt kā taureņa spārnu viegli raibais atvēziens. Sākot no resnās saules, kam grūtnieces aprises, turpinot ar sauli, kas skrien pa pļavu, svārkus sacēlusi, un sauli, kuru aizsedz kāda kunga kariķētais deguns, – saule Magdas tekstā ir it visur kā Rainim, un viņa pati ir kā saule, teksta centrs, ap kuru dažādos attālumos virpuļo citu tēlu planētas (kaut gan to sižetiskās līnijas vietumis ir pat bagātīgāk izstrādātas nekā Magdas līnija – īpaši tas sakāms par "jauktās sugas" pārstāvi, vienlaikus vāciešu un latviešu dzimtu pēcteci Kārli). Virpuļo visi dīvainie, kas neiekļaujas vispārpieņemtajās normās. Savādākais un vienlaikus loģiskākais ir tas, ka noslēgumā apjaušam – normās patiesībā neiekļaujas neviens varonis. Tāpēc jau no pašiem pirmajiem vārdiem esam bijuši "nenormatīvo" pusē.

Par normas un "nenormas" robežzonu tekstā kļūst Strenču psihiatriskās slimnīcas tēls. Iestādes trīsdesmito gadu iekšējās dzīves, mediķu un ārstniecības apraksti dzimuši galvenokārt autores iztēlē, tāpēc Strenči šajā gadījumā jāuzskata drīzāk par simbolu – gan visām tām slimnīcām, kurās šajā un agrākos laikos notikuši eksperimenti ar pacientiem "interesantu reakciju" izpētīšanas vārdā ("ar malārijas, insulīna vai kardiozola injekcijām"), gan vienkārši gara aprobežotībai, kur pastāv striktas "normālā" robežas un kur tāpēc vienlīdz spalgi neiederas gan garā slimā trakošana, gan hiperjūtīga dzejnieka saasinātā uztvere, ja gribat – eksaltācija. Un Magda ir tieši dzejniece.

Romāna nosaukumu Stikli iespējams skaidrot visnotaļ atšķirīgi. Tas var būt šķietami necaursitams, bet vienlaikus trausls apvalks, ko apvilkušies visi romāna varoņi, runājot (vai klusējot) cits ar citu kā caur plānu, aukstu sienu. Tās var būt plīstoša vārdu vai darbu stikla drumstalas, kas iekļūst nemanāmās brūcēs un nenovēršami mēro ceļu līdz sirdij. Tas var būt troksnis, ar kādu lauskās sašķīst iedomātais pasaules labums vai pasaules kārtība. Vai arī logs, caur kuru raudzīties uz otru cilvēku un uz elpas aizsviedrētās rūts ar pirkstu uzrakstīt mīlestību.

Ja būtu pieņemts romāna žanru raksturot ar īpašības vārdu, par Stikliem gribētos teikt banālo – trausls. Tur virmo viss, kas plīstošs: sievišķīgais, bērnišķīgais, jūtīgais, neveselais, atšķirīgais, liriskais. Bet saplēst to visu nav tik viegli. Nē, nav nemaz tik viegli. 


Top komentāri

vēsturnieks
v
Nu saprotiet taču ļaudis, kāpēc mana profesija tā šo sēriju nolād. Skatieties, lūdzu. Vēsturisks romāns par 1937 - 1939.gada Latviju. Notikuma vieta - Strenču dziednīca, kā nācijas simbols. Atpestī no ļauna! Tajos trīs gados notika daudz kas, bet uz trakomājas piemēra neko no tā neatainosi. Īsi sakot, jā, tajos gados pasaulē bija modē eigēnikas teorija - vārguļus jāpiebeidz, lielā modē kā pie Hitlera, tā ASV un daudz kur citur. Bet Latvija bija zemnieciski patriarhāla valsts, kur nebija pieņemts žmiegt nost cilvēkus citāda izskata vai vāja prāta dēļ. Ulmani var vainot par daudz ko, bet šādas nejaucības viņš nepabalstīja. Par sižetu - ārstiem psihiatriem tolaik nebija sajēgas par garīgajām kaitēm, tādēļ legāli lietoja metodes, kas šodien šausmina un ir aizliegtas. Bet - tikai smagiem neārstējamajiem. Galvenās varones kaiti tolaik sauca par sieviešu histēriju un ārstēja ar .... medicīnisko vibratoru, ja negribēja, piedodiet, pisties pati. Nu nebija mūsu vecvectēvi zvēri. Nezaimo senčus!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja