Komentārus neprasa Rolanda Kalniņa joprojām stilīgā 1967. gada filma Četri balti krekli jeb Elpojiet dziļi… ar Imanta Kalniņa mūziku, kas iedzīvināja Māra Čaklā liriski zobgalīgās rindas, kuras nu var citēt kā aforismus. Taču tās pamatā ir dramaturga Gunāra Priedes savam laikam ne mazāk izaicinošā, pēc skaita trīspadsmitā luga, kas, ja arī negrib neko vairāk kā nevienkāršot cilvēka dzīves izjūtu, nenogludināt radoša rakstura spuras un atgādināt par sirdsapziņu kā universālu morālo imperatīvu, okupācijas varas apstākļos neizbēgami izvēršas sistēmas kritikā, kas atmasko kolaborāciju un cenzūru. Varbūt tāpēc, ka lugas nosaukums – Trīspadsmitā – nav diez cik daiļrunīgs, šajā pavasarī Valmieras teātra Jaunajā zālē tapusī režisora Jāņa Znotiņa interpretācija pieteikta ar filmas nosaukumu.
Sadursme un saskarsme
Tiem, kuri ekranizāciju ir redzējuši, izrāde nepārprotami atklās lugā palikušos fragmentus, apstiprinot mūzikas kritiķes Anitas Sondores filmā tikai nojaušamās negaidīti modušās jūtas pret autodidaktu mūziķi Cēzaru Kalniņu, kurš ļāvis viņai atplaukt kā cilvēkam un sievietei. Paradoksālā kārtā no dramaturga dienasgrāmatu ierakstiem secināms, ka šī līnija par jauna zēna dēļ galvu zaudējušo vecmeitu ir pārprasta… Sondores bezcerīgais, viscaur pelēkais tēls pēc iepazīšanās ar Cēzaru un viņa mūzikas iemīlēšanas gan tiek atdzīvināts burtiski un visai ilustratīvi. Notikumu gaitā priekšzīmīgā ierēdne uz skatuves uznāk košās kurpītēs ar romantiskām lentēm un vēlāk tādas pašas krāsas zeķbiksēs, bet grims tagad izceļ lūpas un acis.
Savukārt tiem, kuri ar lugu sastapsies pirmo reizi, domājams, jauniešiem kā izrādes mērķauditorijai, abstraktās laiktelpas dēļ diezin vai ir iespējams uztvert tās tapšanas laika kontekstu. Tas lielā mērā nosaka varoņu izvēles cenu, kā arī paspilgtina viņu sadursmes un saskarsmi, kas balstīta dramaturga paša piedzīvotajā realitātē un vienlaikus spējusi pārdzīvot savu laiku. Arī izrādes programma, pie kuras gribēsies pakavēties tajā apkopoto dziesmu tekstu dēļ, šajā ziņā ir mēma. Nomenklatūras divkosību un formālismu acīmredzot simbolizē vecākas paaudzes aktieru Ilzes Pukinskas, Skaidrītes Putniņas, Baibas Valantes, Riharda Rudāka un Aigara Vilima iesaiste. Tērpti melnos uzvalkos, kā ērmi no pagātnes, viņi tumsas aizsegā neveikli dejo pie optimistu ansambļa melodijām. Taču šīs intermēdijas nav mērķtiecīgi iestrādātas izrādes struktūrā, lai aktieru amizanto darbošanos uztvertu kā laikmeta komentāru.
Attiecīgi arī izrādes autoru pieteiktā tēma par mūžīgo paaudžu konfliktu atklājas tikai kā nelokāmas skolotājas un pašpārliecināta skolnieka vārdu apmaiņa, katram esot atšķirīgās domās par iesniegtā mājas darba kvalitāti. Tā taču arī mēdz būt…
Scenogrāfe Pamela Butāne vairījusies no jebkāda sadzīviskuma, darbības vietas iezīmējot ar bezpersoniskām instalācijām, turklāt šo objektu aizpildīto un tumsā iegremdēto vidi cilvēkiem nav paredzēts atdzīvināt. Tehniskie risinājumi ir atvieglojuši skatuviskās darbības organizāciju, kam jānotiek dažādās vietās, bet tajos ar grūtībām var saskatīt kādus filozofiskākus vispārinājumus. Kādā režģī iekārtie četri baltie pletkrekli, iepriekš sasaldēti un tagad piloši, bez šaubām, kairina uztveri, bet par iesaldētu sirdsapziņu gan aizdomājos, tikai virknējot šos vārdus. Piedevām Ilzes Vītoliņas krāsās un fasonos ekstravagantie padomju modes iedvesmotie kostīmi, kas sasaucas ar košo neona stieņu izlocītajiem vārdiem "māksla", "pieder", "tautai" turpat starp pārējiem rekvizītiem, šo laiku parāda kiča noskaņās, kas ar dekoratīvu atkāpi novērš uzmanību no risināmo problēmu nopietnības.
Pretēji filmas dokumentālajai laikmeta panorāmai dramaturgs piedāvā kompaktu, kamerapstākļos izspēlējamu stāstu. Izplūdusī spēles telpa, neobligātu simbolisko tēlu ieviešana, abstrahēšanās no jebkādiem sociāli politiskajiem determinantiem režisoram liedz pietuvoties triju varoņu psiholoģiskajam trillerim, par spīti tam, ka visiem aktieriem ir dotas līdzvērtīgas iespējas aizstāvēt savus varoņus.
Pārdzīvojuma analīze
Krišjāņa Stroda Cēzars ir tāds, kādu to sagaidām, proti, stalts augumā, dedzīgs un nepiekāpīgs raksturā, arī niķīgs, ja viss nenotiek pēc viņa prāta. Tomēr pietrūkst tās neprognozējamās impulsivitātes brīžos, kad kategoriskā radošā pārliecība saduras ar nepārkāpjamiem šķēršļiem, kas ierobežo radošo brīvību.
Koši tērptajai Bellai ir atvēlēti gari uznācieni cauri balkonam gar šņorbēniņu perimetru, viņa par sevi spontāni atgādina Agates Bankavas iestudētos kustību numuros, kuros Ieva Estere Barkāne, kā allaž, darbojas atdevīgi. Arī viņas varone, līdzīgi Cēzaram, ir nepieradināta un tajā pašā laikā neapgrūtinātas dzīves uztveres apreibināta, bet dažkārt spēji, gandrīz mehāniski pārvēršas un demonstrē prasmi konstruktīvi uzlūkot aizskarošo dzīves īstenību, vai tā būtu Cēzara paviršā uzmanība vai Sondores didaktika. Zinot aktrises muzikalitāti, jānožēlo, ka netika atrasts oriģināls veids, kā hrestomātiskās dziesmas uzticēt viņai. Režisors ir izlīdzējies ar Riharda Zelezņeva apstrādātām fonogrammām, kas gan ir viens no retajiem izteiksmes līdzekļiem, kurš atgādina, par ko ir šis stāsts.
Izrāde noenkurojas Sondores pārdzīvojuma analīzē. Tur karo pašcieņa, nožēla, pienākums un atbildība, kā profesionāla, tā cilvēciska, un īsti nav nozīmes viņas pārstāvētajai ideoloģijai. Inese Pudža piedāvā konsekventu tēla attīstības zīmējumu – uzjundītās zemdegas brīžam atceļ paškontroli, un viņas atbildes replikās Cēzara izaicinošajiem uzbrukumiem ad hominem izskan pat ļauns izsmiekls, ko nervozā centībā viņa mēģina vērst par labu, meklējot manevra iespējas pašas konstruētā birokrātiskā aparāta nevainojamajā mehānismā.
Izrādē netrūkst kritiķiem mērķētās dramaturga frāzes, ka māksla ir jāuzņem atvērti, dzīvojot tai līdzi bez neizpratnē savilktas pieres. Kaut arī kritiķi uz teātri lielākoties neiet izklaidēties, ir jāpiekrīt aicinājumam vispirms ļauties tapt pārsteigtam, atbrīvojot savu uztveri jaunām vai vismaz citādi izteiktām domām un uz vēlāku laiku atliekot prātojumus, kas un kādēļ ir redzēts. Tomēr šī atziņa var būt tikpat vienkāršs aizbildinājums radošām neveiksmēm kā kritiķu attaisnojums teātru zālēs pavadītajām laimes stundām un gaidu minūtēm garajām. Pārfrāzējot dziesmas vārdus: "Es esmu bagāts. Man pieder viss, ko es esmu redzējis."
ČETRI BALTI KREKLI
Viesizrāde Tabakas fabrikā Rīgā 20.–22.VIII plkst. 19; teātra namā Jūras vārti 26.XI. plkst. 19.00, Valmieras teātrī 5., 6.IX plkst. 18.30, 7.IX plkst. 13, 7., 8.X plkst. 18.30;
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28–30 un EUR 12–18