Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 9. aprīlis
Valērija, Žubīte, Alla

Intervija ar rakstnieku un dziesminieku Valdi Atālu. Man patīk miglaini rīti

"No vēstures nevar mācīties vēsturi, tāpēc ka vēsture ir noziegumu un nodevību saraksts, un no kļūdām var mācīties tikai to, kā pareizāk kļūdīties," uzskata rakstnieks un dziesminieks Valdis Atāls.

Valdis Atāls savā dokumentālajā grāmatā Elles debesis (Dienas grāmata, 2018) apraksta traumatiskāko savas dzīves periodu – 1978. gadā padomju vara viņam piesprieda deviņu gadu ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu kolonijā Tālajos Ziemeļos. No apcietinājuma Valdi Atālu atbrīvoja pēc pieciem gadiem, tomēr tas bija gana ilgs laiks, lai atstātu cilvēkā neizdzēšamas pēdas. Grāmatā aprakstīta drastiskā pieredze veselā virknē cietumu, sākot no čekas pagrabiem Rīgā un beidzot ar sniega un sala klātajiem Labitnangiem. Tomēr arī aiz drūmāko brīžu netaisnības Valdis Atāls saskatījis kosmiskus likumus un pat apkārtējo cilvēku, tādu pašu ieslodzīto kā viņš, dvēseles skaistumu.

Valdis Atāls ir piedevis cilvēkiem, kas pieļāva viņa apcietināšanu un vienā acumirklī mainīja viņa dzīvi, jo Valdis izprot, ka katram cilvēkam, katrai dvēselei tik un tā ir ejams savs ceļš jeb "programma", kā viņš pats to dēvē. Kad runā par šādām netaustāmām parādībām, arī pati valoda kļūst mazliet mistiska – Valdis bieži vien runā līdzībās un metaforās. Viņš apgalvo, ka ilgajos radošās darbības gados sapratis, kā darbojas valodas maģija. To Valdis Atāls ielicis gan savās dziesmās, ar kurām viņš ir visvairāk pazīstams kā dziesminieks, gan dzejoļu un aforismu krājumos. Viņš izpaudies arī vizuālajā valodā un radījis daudzus mākslas darbus, interjerus, būvējis mākslinieciskus kamīnus. Tieši māksliniecisko dotību dēļ viņš savādi saudzēts ieslodzījumā. Valdis Atāls ir atstājis savu nospiedumu atmodas kustībā, piedalījies Tautas frontes dibināšanā, cīnījies par Latvijas neatkarību, uzturējis Latvijas atbrīvošanās kustības garu, tāpēc viņam ir ko mums teikt un viņš zina, kāpēc ir piecēlies, lai runātu.

Cik ilgi tapusi dokumentālā grāmata Elles debesis, un kāpēc tā iznāk tieši tagad, jo no ieslodzījuma tu atgriezies jau 1983. gadā?

Es to uzrakstīju ļoti ātri. Līdzīgi kā nogatavojies auglis – notrūkst no zara, un ir pateikts viss. Es jau kādreiz biju mēģinājis rakstīt, bet rakstīju, tik ļoti iedziļinoties katrā niansē, ka man kļuva trīsreiz sāpīgāk nekā dzīvē, man nebija tik daudz spēka, lai rakstītu svaigas sāpes. Kad sāk apzināties un analizēt mirkli, tas ir tikpat kā apturēt lodi. Tad es to visu noliku malā, jo negribēju sevi mocīt, negribēju arī tīksmināties par savām sāpēm un sāpināt citus.

Kāpēc tu tomēr atkal atgriezies pie savas pieredzes aprakstīšanas?

Es strādāju fizisku darbu, bet darbs beidzās, jo manas rokas ir pavisam slimas, pirksti saliekušies, un kamīnus būvēt un interjerus veidot es vairs nevaru, vairs nevaru uz ģitāras akordu paņemt – pirksti maldās uz ladas. Sapratu, ka nevarēšu vairs nodrošināt savu eksistenci, jo pensija man ir 74 eiro, kaut arī Rakstnieku savienība pacentās pusmiljonu saņemt rakstnieku atbalstam, bet man tas nespīdēja, jo ir izdomāti noteikumi: ja dzīvokļa īpašnieks esmu nevis es, bet mana dzīvesbiedre, man nepienākas atbalsts. It kā es piederētu pie kādas citas ģimenes! Jājautā – kam šāda birokrātija?

Cik pamatīgs bija rediģēšanas process – vai grāmatā iekļuvušas tikai nozīmīgākās epizodes, vai arī pamatteksts bija daudz plašāks tavas pieredzes apraksts?

Es sāku rakstīt tāpēc, ka vairs nevarēju darīt neko citu. Bija pagājis laiks – virspusējās putas bija noskrējušas. Vieglāk ir apskatīt cilvēku tad, kad viņš ir kapos, bet šajā gadījumā es vēl esmu šeit, taču esmu jau nobeiguma fāzē, kaut arī sociāls mironis, jo valstij jau nav daļas, kāds es esmu, un es tāds neesmu vienīgais. Jājautā, vai vispār tādā gadījumā ir valsts.

Es grāmatu rakstīju saudzīgi, nepieminēju daudzas epizodes no Valsts drošības komitejas, jo negribēju vēlreiz sevi spīdzināt. Sākumā uzrakstīts bija krietni vairāk – arī stāsts, kā Vaira Vīķe-Freiberga uzaicina mani uz savu pēdējo darbadienu Jūrmalas rezidencē un kādi tur notikumi, bet, tā kā negribēju būt sarkastisks arī pret šo prezidenti, jo pārējie sevi izcūkoja paši, tad to stāstu es izņēmu. Taču tas ir ļoti humoristisks un tajā pašā laikā grotesks, interesants, to noteikti publicēšu, bet ne šajā grāmatā.

Saudzējot pats savu veselību un psihi, mēģināju rakstīt ar noveliskām pauzēm, jo gribēju aiziet projām no tām ciešanām, gribēju nomierināties, lai varētu paskatīties skaidrāk uz sevi, uz šiem notikumiem.

Pētnieki nereti runā par atmiņu mainīgumu – vai tavas atmiņas šajos 35 gados nebija mainījušās?

Par šo konkrēto gadījumu varētu teikt, ka atmiņa var mainīties tikai uz sklerozes pusi. Taču vienīgā dzīve ir mīlestības atmiņā palikušie mirkļi. Pat skleroze nevar likt aizmirst tos, kurus mīli. Tāpat neaizmirst arī mirkļus, kas ir asi kā nazis mugurā. Es nemēģināju izskaistināt mirkļus, es mēģināju atklāt pašu būtību, tāpēc ne pārāk ielīksmojos smagās politiskās apcerēs, tāpat arī visās tajās šausmās, ko redzēju un pieredzēju, – tās ir tikai fragmentāras, lai saprastu, kas tur īsti notika. Ļoti grūti varētu būt izprast, kas ir totalitārā režīma atraisītās, brīvās represīvās rokas. Ir ļoti grūti izprast, ka bieži vien tas balstās nevis uz politisku koncepciju, bet uz indivīda īpašībām.

Grāmatā tu apraksti sava apcietinājuma oficiālo iemeslu – bandītisms, bet kā bija patiesībā?

Tur jau ir tas patiesais iemesls – kopā ar saviem darba biedriem jumām Cēsu Svētā Jāņa baznīcas torni, bet apkārt laizījās ļoti daudz cilvēku, arī tie, kas zondēja mūsu politisko stāju. Tajā laikā komunistiskā sabiedrība ļodzījās un bija daudz antisovetisku anekdošu, sarunu utt. Bet ļoti maz bija tādu, kas domāja un cīnījās par brīvu Latviju. Drošībniekiem noteikti bija uzdevums zondēt noskaņojumu, lai nerastos revolucionāri tipi.

Mums apkārt laizījās stukači, kas interesējās, par ko mēs īsti domājam un runājam. Tā kā turējos pie principa "nedzīvosim bez narkozes" un lietoju alkoholu, ne pārmērīgi gan, jo tornī nevar strādāt, lietojot pārmērīgi, taču savu konjaka devu tomēr ieņēmu, kādā kafejnīcas sarunā ar tobrīd man ne pārāk tuviem, drīzāk svešiem cilvēkiem es izstāstīju situāciju. Viņi jautāja: "Kas tie tādi, parādi, mēs tiksim galā." Un es uzrādīju tos stukačus. Bet es nezināju, ka pret viņiem vērsīsies ar ieročiem un tālākejošām idejām par Latvijas nacionālo atbrīvošanos. Pat nesaskaņojuši ar mani savu taktiku, aizveda vienu no tiem stukačiem uz vientuļu māju, kur lika viņam uzrakstīt, par ko stučījis, no kura laika ir KGB darbonis, un, lai pabaidītu viņu, vēl pāris reižu izšāva no nagana, tā sacīt, lai vieglāk rakstās.

Otra epizode, ko man piesēja, bija tā, ka kādās sarunās ar savu darbabiedru Arvīdu Ulmi viņš stāstīja par dzejnieku Vari Leikartu, ka viņu vajājusi Valsts drošības komiteja un Arvīds Ulme sakārtojot viņa dzejoļu krājumu vēlreiz, jo redaktors Sirmbārdis ir atsviedis to atpakaļ. Šo epizodi es arī izstāstīju. Mūsu Rakstnieku savienība tāpat bija pakļauta glavļitam, ko arī uzraudzīja drošībnieki, jo apgalvot simtprocentīgi, ka Sirmbārdis bija drošībnieks, būtu muļķīgi. Bija zināms, kuri no rakstnieki reāli bija drošībnieki, viņi paši ar to dīžājās. Bet viņi pie reizes paņēma pie pakaļas arī Sirmbārdi, par to ir visvairāk žēl. Tas bija viņa darbs, daudz ko viņš pasaudzēja, lai izdotu tādus vērtīgus autorus kā Belševica, kuras grāmatas es arī lasīju, un par tām stāstīju tiem puišiem. Šīs divas epizodes – tātad cīņa pret šiem cilvēkiem, kas sadarbojās ar drošības komiteju.

Izdevums, kurā apkopotas latviešu literātu biogrāfijas, apgalvo, ka tiki apcietināts tieši Belševicas dzejoļu skaidrojumu dēļ.

Tas, ko viņi raksta... Man nepatīk kaut kādi politiskie murgi, jo es tajā laikā pēc būtības nebiju aktīvi antisovetisks, es apmēram kā Imants Ziedonis, kurš varēja pateikt: «Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks!» Viss. Viss mans antisovetisms. Es izteicos un stāstīju anekdotes, kas īstenībā bija apolitiskas. Biju politiski vēl pārāk mazgadīgs, lai būtu aktīvs revolucionārs un antisovetists. Pēc visa, ko redzēju gan Rīgas Centrālcietumā, gan čekā, gan vēlāk arī visos Krievijas cietumos, kuriem gāju cauri līdz stingrā režīma labošanas darbu kolonijai Baltais lācis, manī jau nobrieda motivēts naids pret sistēmu.

Tas vēlāk izvērtās revolucionārajā kustībā, kad jau kopā ar Viktoru Avotiņu dibinājām Tautas fronti – pirmā sanāksme bija šeit, Rīgā.

Es tajā procesā iekļāvos ļoti aktīvi, jo bija cerības, ka kaut kas mainīsies. Taču tagad par to var viegli runāt aiz viena iemesla, ka jāsaka – patriot, vai tu esi jau nokaunējies!? Mūsu rokās nebija ne finanšu, ne sakaru, nekā. Īstenībā revolūcija pašā pamatā ir zaudēta, šobrīd valsts ir bez suverenitātes, vienīgajiem vēl angļiem bija spēks ar savu Breksitu pateikt Vācijai – mēs nepiedalāmies jūsu biznesa projektā! Jūs te visus pārvēršat par vasaļiem, mēs esam pieraduši būt koloniāla valsts, kura drāž visus, bet te pēkšņi mūs...

Taču mēs esam maza valsts, un mēs varam tikai noliekties un pateikt – ņem mani, Ričard! Viss.

Vai tagad tu esi piedevis, ja reiz teici, ka, ejot cauri tai pieredzei, tevi vadīja naids?

Jā. Piedot it kā drīkst tam, kurš lūdz piedošanu, un daudzi varbūt teiks, ka viņi nemaz nav pelnījuši piedošanu. Nezinu, bet es esmu pelnījis nenest viņus uz saviem pleciem, savā sirdī. Tās pārvērtības, kas ar mani notika, ir atbrīvojušas mani no akla tiesneša lomas – es redzu vēsturisko patiesību un saprotu, ka ir procesi, kas nemaz nav ietekmējami, kas ir programma. To varētu pat uzskatīt par kosmisku programmu. Tieši tāda pati programma kā rudzu grauds. Mēs, civilizācija, principā esam viena apziņa dažādās tās izpausmēs, rezultāts mums visiem kopīgs, arī ja ceļi dažādi.

Pēdējās pāris desmitgadēs ir bijis publicēts daudz dokumentālu stāstu. Vai tu tos esi apzinājis, lasījis, pētījis, kā citi runā par šo pieredzi?

Nē. Redzi, es ļoti sen rakstu dzeju un esmu sapratis, kas ir "nesējs". Ne katrs vārds ir nesējs, kad tu nerunā no būtnes, jo būtne neizrunā visus vārdus, viņa liekos atmet. Ļoti svarīgs ir paradoksālais redzējums, jo paradokss nenoslēpj patiesību, bet palīdz tai tuvoties. Līdz ar to šī grāmata balstās uz ļoti ilgu literāru pieredzi, tas nav nekas stihisks tikai stihiskuma pēc. Šis stāsts ir ļoti pakārtots tai dvēseles izglītībai, ko tā ir piedzīvojusi šī ceļa laikā attiecībās ar vārdu, ar vārda maģiju. Šis nav skolnieka, pirmklasnieka teksts, es vairs neuzskatu, ka interpunkcija ko nosaka. Nosaka motivācija, kādēļ tu vispār esi piecēlies, lai runātu. Un nevis runātu vēsturi, bet runātu, kas šai dvēselei ir svarīgs.

Līdztekus sarunas sākumā minētajam faktam, ka tev vairs nebija, ar ko nodarboties, kāds bija tavs īstenais iemesls, kāpēc tu visu to rakstīji?

Tāpēc, ka pa ceļam es sastapu ļoti daudz interesantu personību, kas arī bija nonākušas tieši tādā pašā vai līdzīgā situācijā, kriminālā vidē. Tās visas bija ļoti spēcīgas personības, tādas kā Egils Bārs, kā tie cilvēki, kuri strādā literatūras laukā, kuri strādā ar vārdu, ar vārda maģiju un izprot, kas ir dzeja, kuri neraksta tikai savas diagnozes, bet patiesi interesējas par vārda maģiju.

Egila Bāra grāmatai Nulles vienkāršošana vajadzētu būt uz katra dzejnieka galda. Man nav daudz autoritāšu dzejā. Pat kritiski izturoties pret daudziem, es it kā smeju, bet nenogalinu nevienu, jo tiem cilvēkiem vēl ir laiks veidoties. Daži cilvēki sākotnēji raksta dzeju, tēlojot dzejniekus, – zina pantmērus, mēģina visas savas sēnalainās zināšanas salikt vienā dzejolī, raksta savus svētos murgus un nerespektē lasītāju. Bārs ir pārkāpis Dresleru un visus pārējos, kas ir centušies uzrakstīt kaut ko humoristisku, jo latviešiem visvairāk pietrūkst tieši humora izjūtas.

Humors ir ļoti jaušams arī tavā grāmatā, dažkārt pat šķiet paradoksāli, ka tādā humoristiskā veidā var runāt par tik traģisku pieredzi. No kurienes nāk tas humors?

Humors ir prāta rotaļa pēc dvēseles noteikumiem – kad dvēsele saka: "A, es arī piedalos!" Dvēsele grib izjokot prātu, un rodas humors, kurā ir viss – gan paradokss, gan pareizie noklusējumi, gan Bikforda auklas ceļš, kad uguns iet līdz spridzeklim. Es varu paskatīties uz daudzām nopietnām lietām no dažādiem skatu leņķiem, arī no humoristiskā. Bet, kad joko liktenis, smiekli nenāk.

Tu vienmēr runā līdzībās un tēlos, bet ko tev nozīmē tiešums?

Man patīk miglaini rīti, man patīk iluzorā pasaule, man patīk Dieva pasaule – es esmu pats ar sevi, gribu uzzināt, kur ved mans ceļš, kāpēc tas ir tieši tāds, esmu patiess pret sevi un citiem un nez kādēļ vienmēr esmu bijis sentimentāls. Es to neizprotu, bet meklēju juteklību, nevis jūtelību un raudulību, bet juteklību dzīvē, glāsta un skūpsta vērtu.

Tavos iepriekšējos dzejas un aforismu apkopojumos juteklībai, sievietei, savienošanās mirklim un seksualitātei ir liela loma, bet šī dokumentālā grāmata ir par "veču lietām", lai gan doma par sievieti tur vienmēr ir klātesoša un šo vājprātu notur.

Tā īstenībā ir grāmata par seksu. Patiesība ir tāda: kā gribu es tevi, tā dzīvi es mīlu. Jo vīrieša pasaule nedrīkst būt impotenta. Tāpēc jau ir karš – neapmierināto vīriešu rotaļas! Viņi savā mīlestībā nesasniedz gandarījumu, viņi izvirst un iet karot, iet nogalināt. Visas lietas, ko vīrietis dara, viņš dara ar stāvošu. Ja viņš tā nedara, viņš ir impotents. Tā tas ir. Tas ir ļoti normāli – uzlūkot pasauli kā radīšanai atvēlētu vietu un mīlēt to.

Kāds ir tavs ceļš, tu teici, ka gribi to saprast?

Nevis mans ceļš, bet es gribu painteresēties par sevi. Mēs ļoti ātri privatizējam sevi, pierodam – paskatoties spogulī, redzi tādu ģīmi, redzi tādu raksturu, vēl paskatāmies horoskopu, uzsitam sev uz pleca un sakām: «Aiziet!» Bet īstenībā mēs neuzminam savu programmu. Mēs par maz slinkojam. Kad cilvēks neko nedara, viņa nogurums no slaistīšanās piespiež viņu darīt to, kas viņam visvairāk patīk, tā viņš uzmin savu programmu, tā viņš iet savu patieso ceļu. Jo socializēšanās liek pakļauties grūstīšanai – tev jāmācās tas, tev jādara tas, tu kļūsi par žurnālistu, politiķi, vēsturnieku, tev var visu ko iestāstīt, kamēr tu neesi ieklausījies un uzminējis, kam tev jābūt un uz kurieni tu ej. Ja mēs domājam tikai sociāli, tad īstenībā izpildām tikai daļu paredzamās programmas. Taču, ja mēs paskatītos pa gabalu, mēs saprastu, ka esam viena apziņa – Dievs sadalīts uz galviņām.

Kāpēc šī grāmata bija nepieciešama? Kādas ir tavas cerības par pārmaiņām, ko tā nesīs?

Redzi, tu mani velc uz sociālo plānu. Skaidrs, ka esmu tur iekļāvies. Šī grāmata ir vērtīga tāpēc, ka, to izlasījis, vismaz kāds neizdarīs pašnāvību. Daudzi vienkārši ņem un izdara pašnāvību, un es arī VDK cietumā, gribēdams izdarīt pašnāvību, meklēju literatūrā kādu atbalstu, jo pietrūka drosmes to izdarīt. Taču tagad sapratu, ka nedrīkst neko tādu literatūrā publicēt, lai nekļūtu noziegumā līdzdalīgs.

Tomēr pašnāvības mēģinājumu tu apraksti grāmatā...

Ja izdari pašnāvību, fināls ir tāds, ka cilvēks ar šo pašnāvību pēc tam paliek katrā mūžības dienā. Un es meklēju iespēju pateikt, ka tas nedrīkst notikt.

Vai, esot ieslodzījumā un piedzīvojot tā grūtākos brīžus, tev bija atbilde uz jautājumu – kāpēc turpināt? Vai tev bija cerība, ka tās šausmas kādreiz beigsies?

Nebija nekādu cerību, tāpēc ka šī represīvo orgānu – Valsts drošības komitejas jeb KGB – prakse pierādīja, ka tās kapsētas ir ļoti plašas pa visu Padomju Savienību. Nebija cerību, bet es redzēju, ka blakus atrodas līdzīgi cilvēki līdzīgās situācijās un ka šīs dvēseles ir dažādas un pat interesantas. Es nezināju, ka kādreiz par to rakstīšu, man nebija tādu ieceru, nebiju cilvēks komandējumā cietumā, lai uzrakstītu grāmatu!

Šobrīd būtu interesanti, ja kāds cits, nevis es pajautātu kaut vai tam pašam Andrim Strautmanim, kurš bija arī iekšlietu ministra padomnieks, kā izpaužas viņu lojalitāte pret tautu tagad. Kas attiecas uz mani, es negaidu, lai viņš mani reabilitētu. Negaidu viņa grēka nožēlu, jo neticu tik īsam pārvērtību ceļam, jo no tā kāpura tauriņš nav izšķīlies. Turklāt viņš kā militārists ir devis zvērestu, un šis zvērests nav atcelts, jo Padomju Savienības politiskā mantiniece ir Krievija, bet tajā vēl darbojas Komunistiskā partija, kas vadīja Baltijas valstu intervenci un kam viņš kalpoja, taču viņš nav rakstījis atlūgumu darba devējam un lauzis zvērestu. Nezinu, kāds ir politiķu un juristu skatījums uz cilvēkiem, kuri ir kalpojuši šādam represīvam režīmam. Ir grūti iedomāties, ko viņš pats varētu teikt.

Vai tu no viņiem gaidi kādas atbildes?

Negaidu! To sauc par sociālo kaunu, kad esi spiests kaunēties otra vietā. Iespējams, viņš to neizjūt kā grēku tikai tāpēc, ka jebkura vara bendi pieņems aiz tā iemesla, ka viņš ir ļoti labs savas profesijas pārstāvis.

Kas ir tas, ko tu sagaidi, ka šī grāmata paveiks, kādu atgriezenisko saiti tā atnesīs?

Vesela kapsēta grāmatu ir plauktos, un es to bieži vien inventarizēju. Ir grāmatas, kas nedarbojas, – bieži vien tās arī ir vēsturiskas grāmatas, jo no vēstures nevar mācīties vēsturi, tāpēc ka vēsture ir noziegumu un nodevību saraksts, un no kļūdām var mācīties tikai to, kā pareizāk kļūdīties. Grāmata būs vērtīga tikai tam, kurš meklē ceļu, kurš ir apzinājies, ka viņš ir dvēsele bezgalīgajā laikā un ka viņam ir jānofiksē, uz kura pakāpiena viņš stāv, ja vien viņš jau nav apstājies pie spoguļa, bet gan grib iet tālāk, tad viņam tas būs vērtīgi, viņš tur atradīs arī pats sevi. Tas ir rakstnieka uzdevums, ja reiz viņš raksta.

Man pat ir uzdevuši jautājumu, vai tā ir simtprocentīga patiesība. Tā ir simtprocentīga, jo tajā nav melu nevienā vietā, es neesmu gribējis būt labāks vai sliktāks. Tā būs vērtība, jo tā dos cerību daudziem, kas varbūt domā, ka viņiem ar līdzīgu pieredzi dzīve beidzas un viņi, bijuši ieslodzījumā, tagad ir izsviesti no sabiedrības un dzīves.

Tā ir grāmata indivīdam?

Jā. Tajā nav taisnošanās, tikai vēsture un piedzīvojumi. Tā ir domāta cilvēkam – dvēselei.

Kā nākas, ka grāmatā ir tik daudz iedzeršanas epizožu?

Es savulaik lietoju alkoholu, bet tad es pateicu alkoholam: "Nekāds draugs tu neesi, paldies!" un aizkorķēju. Hemingvejs katru rītu dzēra divas pudeles vīna un bija izcils rakstnieks un alkoholiķis. Ja es izdzertu divas pudeles, man diena būtu beigusies! Es diezgan ilgi lietoju alkoholu, tolaik arī ar Bergmani un Neibartu – viņi uzturēja to šmigu līdzenu – viegli iereibis visu laiku. Lietoja visa bohēmas pasaule.

Tas bija veids, kā mukt no realitātes?

Jā, realitāte bija smirdīga. Citam sāpēja dvēsele, tāpēc dzēra. Bet dvēsele sāpēja tāpēc, ka kalpoja kagabešņikiem.

Kāpēc dzēri tu?

Tas bija tēva alkoholiķa gēns, kas mūžīgi ieradās pēc pirmās mazās glāzītes un teica: "Uzkost nevajag!" Varbūt tieši tā mērenā doza bija pie vainas, ka mēle bišķiņ vaļīgāk kulstījās un visas savas saspriegtās pārdomas izpaudu. Kaut gan domāju, ka labi vien ir, jo es neizgāju no savas personīgās "programmas", un tur alkoholam ir ļoti maza nozīme.

Piemēram, visā šajā krimināllietā, kas nosaukta par bandītismu, ir izlaists viens interesants punkts, ko pieminēja drošībnieki. Viņi teica: ja negribat nopelnīt augstāko soda mēru, jums jāatsakās no epizodes, kas skar kompartijas pirmā sekretāra Vosa nolaupīšanas plānu, – es to uzzināju tikai izmeklēšanas procesa laikā un biju šausmās! Puišiem jau bija sarunāta lidmašīna, ar kuru viņi grasījās laisties uz Zviedriju. Viņi varbūt nezināja vēsturi, ka Zviedrija viņus izdotu uzreiz, kā Otrā pasaules kara laikā izdeva bēgļus, un tie visi pēc tam attapās gulagā. Viņi nezināja, ka zviedri nemaz nav nekādi draugi.

Taču šie puiši, nosēdējuši savu laiku, šodien ir izcili ļaudis. Mēs sastopamies, viņu gars nav salauzts. Ir nofilmēta zīmīga, vēsturiska barikāžu dienu epizode, kad notika Iekšlietu ministrijas apšaude. Kadrā viens milicijas bobiks traucas lielā ātrumā šķērsu uguns līnijai. Notikums risinājās šādi: viens no šiem puišiem, Mārtiņš, redzēja, ka pie viesnīcas piebrauc mentu mašīna, no tās izlec šoferis un kaut kur aizskrien. Mārtiņš ievēro, ka mašīnā ir palikusi aizdedzes atslēga un tajā ir ieroči. Tie bija pievesti pretinieka pusei. Viņš ielēca mašīnā, piešķīla un, riskēdams tikt nošautam, aizveda ieročus savējiem. Taču tie baidījās tos ņemt, jo domāja, ka tā varētu būt provokācija. Viņš bija tikko atbrīvojies no cietuma. Viņam bija piespriests 15 gadu. Vēl viens puisis, Arnis, nodarbojas ar mākslu, viņam ir sava ģimene, bērni, paša būvēta māja – viņi visi ir dzīvi radoši, stipri, vīrišķīgi, skaisti cilvēki – par spīti visam. Viņi ir tādi, kādiem viņiem bija jābūt. Arī es esmu savā vietā un pārsāpējis, laimīgs dalos ar uzrakstīto grāmatu, kurai būs sava dzīve arī tad, kad manis vairs nebūs!

Top komentāri

Šķiet, ka tāpēc
Š
Atāls ir paraugvajātais. Jo galu galā piekrita sadarboties ar VDK. Par tiem, kuri nepiekrita sadarboties visi masu mediji klusē. Tādu Latvijā bija pietiekami daudz. Tikai par viņiem neviens, neko nedrīkst zināt. Jo viņi bija nepareizi vajātie. Diemžēl, skumjš fakts.
JB
J
Katram no mums, kas dzimuši, auguši, guvuši dzīves briedumu "padomijas" gados, ir savs stāsts - gan prieks, gandarījums utml, bet daļai ir arī dziļa sāpe.... Esam pabijuši visur, kur varēja tolaik apgūt dzīves gudrības - pagalms, kojas, zona, armija, psihene, krogs, skatuve u.c., un protams - augstākā mācību iestāde. Pamatā jau visur ceļ godā, slavē inteliģenci - "sabiedrības krējumu". Pārējie ir tāda pelēka masa. Bet tādu ir daudz, arī viņi piedalās valsts dzīvē, arī balso. Es par to, ka sabiedrībā, un, it īpaši jaunajai paaudzei, trūkst informācijas par to, kā ir augusi un bieži vien cīnījusies par izdzīvošanu tā sabiedrības daļa, kas pašlaik klusi dzīvo, maz kur jaucās, tikai ar nopūtu ieklausās un noskatās visā, kas dzirdams un redzams internetos, TV utt. Es labprāt lasītu par to laiku, skatītu filmas, debatētu, raisītu atmiņas. Bet lai viss būtu patiess, balstīts uz faktiem, lai par to varētu diskutēt, bez falša. Arī čekas maisi ir tēma... Mūs vēl ir daudz un varam darboti
Atis Priedītis
A
Jau pavasarī izdevu savu atmiņu grāmatu par VDK vajāšanām tepat Latvijā 80.tajos gados. Parasti tās beidzās ar vajātā nāvi (pašnāvība) vai sajukšanu prātā. Man brīnumainā kārtā izdevās palikt dzīvam. Mana grāmata jau ir nonākusi ļoti nopietnu VDK noziegumu pētnieku rokās. Tikai visi masu mediji turpina izlikties, ka tāda Ata Priedīša vispār nav bijis, un arī nekādu grāmatu viņš nav izdevis. Grāmata tika izdota 100 eksemplāros. Tā ir pieejama arī internetā - jau 1000 lejupielādes. Un uzdrošinos apgalvot - es tomēr esmu!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja