Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 28. februāris
Skaidrīte, Justs, Skaidra

Izrādes Anna. Люболь recenzija. Anna bez dižciltīga uzvārda

Ģertrūdes ielas teātra jauniestudējuma Anna. Люболь titulvarone bez lielām cerībām dzīvo dzīvi, kas viņai ir dota, un ļaujas negaidītiem notikumiem un nejauši satiktiem cilvēkiem

Leva Tolstoja hrestomātiskā romāna Anna Kareņina motīvi ar nosaukumu Anna. Люболь uz Ģertrūdes ielas teātra skatuves pusotras stundas ilgumā, turklāt radošā komanda – bez rūdītiem sava amata profesionāļiem, diezin vai dod pamatu gaidīt konceptuālu skatu uz titulvarones neapvaldāmo kaislību, kas ar spēku plēš aristokrātiskās morāles žņaugus. Tomēr jauniestudējuma veidotāju vecuma grupa un teātra allaž eksperimentālie meklējumi liek ar interesi gaidīt stereotipu nesamaitātu versiju par pasaules literatūras klasiku. Un šo to arī izdodas sagaidīt.

 

Personības šķelšana

Vispirms jau Anetes Konstes un Marijas Linartes veidotajā dramatizējumā, kurā saglabāti tikai trīs galvenie tēli, krievu rakstnieka dotie apstākļi, šķiet, apzināti trivializēti līdz abstraktā laiktelpā risināmam mīlas trijstūrim. Tādējādi jaunās aktrises Marijas Linartes vadībā (šī ir viņas debija režijā) izrādes veidošanā iesaistītajiem nav dota iespēja mērķtiecīgi atklāt inovatīvu vispārzināmā sižeta interpretāciju. Ticamāk, ka mākslinieki vienkārši ļāvušies radošam impulsam, nebūdami pār mēru nodarbināti savā ikdienas darbā… Taču skatuves laiks paskrien ātri, un ne tikai tāpēc, ka izrāde nav ilga, – izrādi ir viegli skatīties brīvi organizēto mizanscēnu dēļ, kuras piepilda aktieru atraisītā skatuviskā eksistence. Pat ja no aktieriem netiek prasīta rafinētas iekšējās pasaules atklāsme.

Ģertrūdes ielas teātris šosezon izšķērdīgi dāsni veido aktieru radošās biogrāfijas, bet, par laimi, teātra vēstures hronikas gluži nevar salīdzināt ar nepielūdzamo sporta spēļu statistiku, kur, gadiem ejot, tikai aculiecinieki varēs pateikt, cik knapu uzvaru vai skaistu zaudējumu apzīmē bezkaislīgo ciparu attiecība uz rezultātu tablo. Par reti kuru aktrisi varēs teikt, ka vienā sezonā viņa pieskārusies tādām neizsmeļamām sapņu lomām kā Heda Gablere un Anna Kareņina. Šoreiz Ivetai Polei atvēlēts spēlēt Annas fizisko ķermeni, savukārt viņas nevaldāmo iekšējo es – Kasparam Dumburam.

Tikai šķiet, ka ārēji spilgta kontrasta panākšana arī ir vienīgais attaisnojums galvenās varones emocionāli sakāpinātās personības šķelšanai. Aktrise noteikti labprāt būtu pieņēmusi izaicinājumu pašai vienā ķermenī savietot ģimenes un sabiedrības stāvokļa diktēto pienākumu smagumu ar juteklisku atbrīvošanos, ļaujoties aizliegtajai iekārei. Turklāt Ivetas Poles ārējie dotumi ir pateicīgi, lai vienlīdz efektīgi izveidotu valdzinošu liktenīgo sievieti un vēsu androgīnu.

 

Slimīga pienākuma apziņa

Izrāde netiecas ielauzties sievietes pašpārmetumos traumētajā psihē vai meklēt kādus pretlīdzekļus pašdestruktīvajām tieksmēm. Šī ir Anna bez dižciltīga uzvārda, Anna, kura bez lieliem mērķiem un cerībām tikai dzīvo to dzīvi, kas viņai ir dota, un ļaujas negaidītiem notikumiem un nejauši satiktiem cilvēkiem. Viņai patīk iegriezties tumšā naktslokālā, ko ekonomiskiem līdzekļiem Krišjānis Elviks un Laura Jančauska iekārtojuši neviesmīlīgu un biedējošu, gar tukšās skatuves kārbas karkasu nostiepjot melnas spīdīgas plēves stērbeles. Savukārt sarkanās gaismas, kas šoreiz ir Jūlijas Bondarenko kompetencē, visai ilustratīvi signalizē par kaisli un asinīm, bez kā par Annu Kareņinu acīmredzot runāt praktiski nav iespējams.

Dinamisku ritmu pumpē dārdošā mūzika, skaņu celiņā netrūkst krievu populārās mūzikas hitu, kas atgādina par literārā pirmavota ģeogrāfisko izcelsmi. Taču šoreiz mūzikai nav tikai funkcionāla nozīme skatītāju uzmanības noturēšanai, jo līdz ar saspiesto skatuves telpu tā rada klaustrofobisku efektu par savā dzīvē noslēgtajiem varoņiem. Viņi dedzīgi dejo, spēkus netaupīdami, šķietami kāda augstāka mērķa vārdā. Viņu pašaizliedzīgā rosība (Rūdolfa Gediņa efektīgi intensīvā horeogrāfija) vedina domāt par dalību kādā pašiem sev vien zināmā rituālā. Viscaur melni tērpto augumu konvulsīvo raustīšanos var traktēt arī kā zemapziņas diktētus izmisīgus centienus ja ne ķermeni, tad vismaz garu izraut no likteņa nosacītā apkārtesošā sprosta. Varoņu acīmredzamā apmātība, periodiski pārkāpjot prāta kontroles robežas, neļauj piekrist pirms izrādes vairākkārt izskanējušajam viedoklim, ka cilvēks pats būtu atbildīgs par to, kas ar viņu šajā dzīvē notiek.

Tā arī Anna viegli ļaujas Paula Iklāva negaidīti pašapmierinātajam pavedējam Vronskim, kuram šajā versijā precētā sieviete ir tikai vēl viens kumoss viņa maskulīni sastādītajā ēdienkartē. Tāpat viņa it viegli atgriežas mājās pie Edgara Samīša sīkmanīgā Kareņina, kuru XXI gadsimta Annai varētu piesaistīt tikai pašas slimīgā pienākuma apziņa. Tā arī viņa visai vienaldzīgi pamet tumšās telpas, respektīvi, dzīves, sienas. Šķērsojot simbolisku čemodāniem piekrautu laipu, viņa dodas uz spoži balto skatuves dibenplānu, no kura pamāj skatītājiem atvadas.

Anna nonāk tādā kā tukšajā telpā, kuras žilbinošais gaišums vēsta par brīvību no saistībām, solījumiem un nodevām personiskai laimei. Tā tik tiešām varētu būt vieta, kur nokļūst Ļeva Tolstoja varone pēc vilciena liktenīgā trieciena. Taču diezin vai izrādes Anna jūtas dzīves piekrāpta, jo jau no sākta gala ne uz ko nav cerējusi un arī viņas vīrieši šķiet vairāk garlaikoti, nevis emocionāli iekarsuši; tas atpestīšanu vēstošajam izrādes finālam atņem iecerēto iedarbību.

Taču, no otras puses, kāds sakars racionālai lietu kārtībai ar likteni, kam atliek vien ļauties? Tā neredzamā roka, kas aizkavē lietu, līdz paspēj ieskriet kāpņu telpā, vai neaizšķērso ieeju veikalā, lai pasargātu no brūkoša jumta, pirms tam jau nepārbauda, vai kaut kur nav pievienota birka fragile/«trausls». Tāds uzraksts lasāms uz kastēm, kurās iekārtojas Anna pēc trakajām dejām.

 

Noguruši dzīves filosofi

Kaut arī uz skatuves notiekošajā grūti saskatīt izrādes pieteikumos solītos apjukušās Annas līdzsvara meklējumus starp dzīves realitāti un tās subjektīvo uztveri, no jauna ieviestais komentētāju duets Lienas Šmukstes un Arta Drozdova sniegumā stāstījumam patiesi piešķir iecerēto ironiski rotaļīgo intonāciju. Par spīti viņu tikko apspiestajai brutalitātei un piedauzīgajai leksikai, viņi neizsmej vēsturiskās Annas romantiskos sapņus, bet pret tiem izturas zobgalīgi, pat mazliet ciniski, labi saprotot, ka cilvēki ir kaitinoši stūrgalvīgi un nav jēgas tērēt laiku, lai viņus pārliecinātu par izvēlētā ceļa aplamību.

Īsti mūsdienīgā garā viņi iemieso nogurušus dzīves filosofus, kuri paši nespēj tiem atvēlēto laiku nodzīvot iespējami jēgpilni, jo, piemēram, jāmēģina ietilpināties kastē vai piemeklēt ritmu ekstravagantiem deju soļiem… Tā vien šķiet, ka teicējas prototips ir pati izrādes režisore, kuras publiskais tēls liecina par ironisku pieeju dzīvei un vēlmi paskatīties uz lietām to patiesajā mērogā, nesaudzīgi noraidot pseidointelektuālas pļāpas un nekautrējoties no vulgaritātes, ar ko neizbēgami tiekam konfrontēti ik dienu.

Kaut arī negribētu, lai par nelabojamu tradīciju kļūtu paradums Jauno Rīgas teātri atstājušo aktieru veikuma raksturošanā arvien iepīt kādu iežēlinošu repliku, tomēr nobeigumā nevar nepiebilst, ka izrādes atkritumu estētika, kurā izmisīgi svaidās aktieru ķermeņi, raisa skumjas asociācijas. Lai cik godprātīgi viņi strādātu, izraidīti no savulaik labākā Latvijas teātra, viņu aktierdarbi nelielās teātru telpās liek domāt par nepiekāpīgiem centieniem pierādīt uzticību izraudzītajai profesijai.

 

Anna. Люболь

Ģertrūdes ielas teātrī 16.VIII plkst. 20, 20., 21.IX plkst. 19

Top komentāri

Asja
A
Būtu labāk šajās telpās prieka māju izvietojuši.
Neslāvs
N
Mums tās "krievu pasaules" traģēdijas ir svešas un nesaprotamas. Vai pasaulē trūkst literatūras darbu dramaturģijai... ?
Dāvis
D
Reveranss krievu ķeizaram
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Foto: Nosvinēta seriāla Padomju džinsi pirmizrāde

Vakar, 26. februārī, kinoteātrī Forum Cinemas notika Staņislava Tokalova un Jura Kursieša režisētā seriāla Padomju džinsi pirmo divu sēriju pirmizrāde. Pasākums pulcēja kopā radošo komandu, skatītāj...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja