Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Izrādes Cīrulīši recenzija. Latviešu ķiršu dārzs

Kopš Nacionālā teātra Lielās zāles aizvadītā gada noslēdzošās pirmizrādes Cīrulīši pagājuši jau divi mēneši, bet abus tēlotāju sastāvus izdevās noskatīties tikai tagad. Un skatītāji izrādi ietinuši tik siltā mīlestības segā, ka vērts par to parunāt plašāk arī tad, ja jaunas izrādes jau sastājušās rindā

Harija Gulbja 1975. gadā tapusī luga Cīrulīši reizēm tikusi dēvēta par padomju Indrāniem. Latviešu dzimtas māja, kas kļūst par katalizatoru vienas ģimenes dažādu paaudžu spējai (vai drīzāk nespējai) ieklausīties un saprast citam citu, tiešām ir savā ziņā abas lugas vienojošs motīvs. Tomēr blaumaniskā alūzija ir vairāk emocionāla, ne lugas situācijā balstīta. Patiesībā Harija Gulbja sadzīves drāma precīzi iekļaujas tās tapšanas laika (kas vienlaikus ir arī lugas darbības laiks) sociālajā un estētiskajā kontekstā. 

Cīrulīšos ir ierakstīta 70. gadu padomju Latvijas realitāte, kad kolektīvās saimniekošanas rezultātā attīstās kolhozu ciemati, sāk būvēt Līvānu mājas un barbariski meliorācijas procesi iet pāri vecām viensētām, kuras ne vienmēr tiek atstātas pēc pašu izvēles. Mazliet vēlāk 80. gadu sākumā par to Ilze Indrāne uzrakstīs romānu Zemesvēzi dzirdēt un Pēteris Krilovs uzņems filmu pēc Māras Svīres scenārija Durvis, kas tev atvērtas. Un ne jau viņi vien. Arī Gunārs Priede, Imants Ziedonis un daudzi citi latviešu literāti savos tekstos tolaik runā par nepieciešamību atcerēties, no kurienes tu esi sācies – zemes, tautas, valodas, mājas, ģimenes. Tas viss Harija Gulbja Cīrulīšos ir, savukārt ideoloģisku nodevu praktiski nav. Tāpēc šīs lugas darbību ir tik šķietami viegli pārcelt no padomju laika uz šodienu, kā noticis Nacionālā teātra jaunākajā iestudējumā.

 

Silto toņu atmosfēra

Varu piekrist kritiķes Maijas Svarinskas kroders.lv recenzijā lietotajam apzīmējumam, ka Edmunda Freiberga izrāde ir liriska. Taču nevaru viennozīmīgi to atzīt tikai par izrādes spēku, jo gan Harija Gulbja luga, gan dzīve, par kuru tā runā, ir daudz skarbāka nekā Nacionālā teātra iestudējums. Kad izrādes sākumā Mārča Maņjakova Elmārs uznāk uz skatuves cauri zālei un, priekškaram atveroties, norunā lugas sākuma remarku par Cīrulīšiem kā vecām, savu laiku nodzīvojušām lauku mājām, šķiet, ka tā arī ir izrādes atslēga. Tas ir drusku sentimentāls, drusku izskaistināts, drusku nosacīts stāsts par kādu zaudēto paradīzi, kur vakaros vēl kursē Rīgas autobuss un brauc autoveikals. Par tādām lauku mājām, kur vasarās aveņu krūmos vienmēr ir ogas un ziemā kāds vienmēr ir iekurinājis krāsni.

Šī nav izrāde par rudens dubļiem, neizbraucamiem ceļiem, vientuļiem cilvēkiem un brūkošu māju, ko nav spēka un reizēm arī naudas uzturēt dzīvu. Šī nav arī izrāde par tiem gana daudzajiem XXI gadsimta Latvijas pilsētniekiem, kuri, kaut arī vairs nestāda garas kartupeļu un gurķu vagas un ikdienā strādā pilsētā, tomēr cenšas atgriezties vecās lauku mājās, lai vismaz nedēļas nogalēs nopļautu zāli vai sagrābtu lapas. Visa šī bezmērķīgā izrakstīšanās par to, kā nav, acīmredzot ir tikai šī raksta autores nevarīgs mēģinājums saprast, kāpēc Nacionālā teātra šodienas Cīrulīšu vieliskajai pasaulei tomēr īsti noticēt neizdodas.

Scenogrāfa Aigara Ozoliņa, kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas, gaismu mākslinieka Toma Strēļa, videomākslinieka Toma Zeļģa un komponista Valda Zilvera radītā silto toņu atmosfēra – milzīgu kailu koku ieskauts mājas jumts bez sienām, kuram pāri ik pa brīdim pārlaižas mehāniskā ierakstā klaigājošu dzērvju ēnas, un priekšplānā draudīga bedre – ir gana poētiska, tomēr arī visai dekoratīva. Pārāk smuka. Riskējot izklausīties pēc Čehova Lopahina, kurš ķiršu dārzu iesaka pārveidot vasarnīcu kooperatīvā, tomēr izrādē nerodu atbildi, kāpēc konkrētie mūsdienu Cīrulīši kapitālisma apstākļos netiek ne pārdoti (to, pragmatiski ņemot, varētu saprast), ne saglabāti (kaut vai lai būtu kur visiem sabraukt Ziemassvētkos un vasarās atvest mazbērnus). Jo īpaši tāpēc, ka uz skatuves redzamā ģimene, kā šķiet, nav ne sabrukusi, ne nabadzības mākta.

Tomēr dziesma jau nav par krekliem, bet sirdsapziņu. Proti, ne jau mājas ir izšķirīgas, bet cilvēki. Kā lugā, tā izrādē. Un tie Nacionālā teātra Cīrulīšos ir dzīvi, ticami un interesanti.

 

Jāpasargā mamma

Harija Gulbja lugā nav labu un sliktu cilvēku, kaut arī zināmas sociālas atšķirības starp "mietpilsoniskajiem" Raimondu un Vizmu un "inteliģentajiem" Elmāru, Gundegu un Silviju autors iezīmē. Tomēr līdzšinējās lugas interpretācijās gan kino, gan teātrī lielākoties fokuss bijis uz bērnu paaudzes egocentriskumu, kad, katrs tikai pa savu privāto virtuvi ņemdamies, viņi nepamana un nesaprot mātes vientulību.

Edmunda Freiberga izrādē visvairāk pārsteidz un aizkustina tieši pretējais – nesatricināmā uzmanība, maigums un mīlestība, ar kādu Mārča Maņjakova Elmārs un Jāņa Āmaņa Raimonds izturas pret Lāsmas Kugrēnas Zelmu. Kā Raimonds ne mirkli neļaujas Ingas Misānes-Grasbergas vai Daigas Kažociņas temperamentīgās Vizmas uzliesmojumiem, jo, pirmkārt, ir jāpasargā mamma. Kā Elmārs, paša nepiepildītās dzīves saīdzināts, tomēr mātei allaž atrod mierīgu intonāciju. Arī pret Gundegu, ko Marija Bērziņa spēlē kā viegli komisku (viņa pati neapzinās, cik neatbilstoši situācijai ik pa brīdim rīkojas), bet patiesu un sirsnīgu būtni, savukārt Evija Skulte gandrīz kā karikatūrisku figūru, Mārča Maņjakova Elmārs, šķiet, joprojām jūt vismaz maigumu, ja ne mīlestību.

Šādā interpretācijā Elmāra pasaulē neko būtisku nemaina satikšanās ar jaunības mīlestību Ingas Misānes-Grasbergas vai Daigas Kažociņas Ingrīdas veidolā, ja nu tikai Gundegas greizsirdība nospēlē savu lomu. Samērā maz telpas izrādē atvēlēts arī Lienes Sebres vai Ilvas Centeres Silvijai – jaunai, pašpietiekamai, simpātiskai sievietei. Šo tēlu gan objektīvi visvairāk skārušas laikmeta izmaiņas, jo lugas sarakstīšanas laikā jaunas sievietes attiecības ar vecāku vīrieti, kuram jau bijusi ģimene, izraisīja intensīvāku rezonansi nekā mūsdienās.

Lāsmas Kugrēnas Zelmā ir tik daudz siltuma un maiguma, ka uzreiz skaidrs, kamī iedzimuši šīs ģimenes dēli. Jau režisors Lauris Gundars, iestudēdams visai skarbu, arī uz mūsdienām pārceltu Cīrulīšu versiju 2011. gadā Dailes teātrī, lielu uzmanību pievērsa Cīrulīšu mirušajam tēvam, kura vairs nav, bet kurš, iespējams, būdams skarbs un dominējošs cilvēks, ietekmējis gan dēlu aiziešanu no mājām, gan Zelmas šķietami paļāvīgo raksturu. Arī Jāņa maņa un Mārča Maņjakova varoņi liekas klusējot vienojušies, ka pēc tēva nāves ir jādara viss, lai mammas dzīve beidzot kļūtu vieglāka. Viņi no sirds dara, ko spēj, un pēkšņais mātes lēmums bērnu plānam neļauties viņus saprotami cilvēciski aizvaino.

Edmunda Freiberga izrādē nepārprotama iemesla Zelmas pēkšņajam lēmumam nav, kaut gan saprotams zemstrāvās tas ir. Pretēji kaimiņienes Olgas un viņas dēla Jāņa, ko brīnišķīgi asprātīgā konkrētībā un vitalitātē spēlē Līga Liepiņa vai Rasma Garne un Mārtiņš Brūveris, lietišķajam "pie dzīves viss noder" Lāsmas Kugrēnas Zelmai vajag vairāk. Kaut vai pīlādzi pie lieveņa un gājputnu klaigas rudenī. To latvieša ķiršu dārzu.

 

Cīrulīši

Nacionālajā teātrī 16.II plkst. 12, 27.II plkst. 19, 16.III plkst. 12, 22.III plkst. 19

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja