Laika ziņas
Šodien
Migla

Izrādes Ivanovs! recenzija. Traki skaisti un tomēr skumji

Režisora Regnāra Vaivara izrāde Ivanovs! atgādina lielu apgleznotu māla krūzi, kas ražas svētku skurbumā kādam izslīdējusi no rokām un košās lauskas izbirušas pa klona grīdu

Skatuve ir kritusi, Irina Nikolajevna! Senāk bija vareni ozoli, tagad redzam tikai celmus. Šie muižas pārvaldnieka Šamrajeva aktrisei Arkadinai teiktie vārdi Antona Čehova lugā Kaija nāk prātā pirmie, kad ieraugi citas Čehova lugas jaunāko Latvijas versiju – Dailes teātra lielo skatuvi režisora Regnāra Vaivara izrādē Ivanovs!.

 

Nenotikuši sapņi

Regnārs Vaivars vairākkārt uzsvēris, ka iestudējumam daudz izmantojis Čehova pirmās lugas Ivanovs pirmo – 1887. gada – variantu. Čehovs lugu tiešām pārstrādā detalizēti, ilgi un diezgan mokoši, līdz 1888. gada beigās rakstītā formā un 1889. gada sākumā teātrī dienasgaismu piedzīvo otra, arī mūsdienās lietotā Ivanova versija – četru cēlienu drāma par kāda provinces muižnieka ideālu zudumu rutīnas māktā ikdienas pasaulē.

Detalizētas Dailes teātra izrādes teksta studijas droši vien pierādītu, ka Regnārs Vaivars arī šoreiz strādājis sev raksturīgajā veidā, selektīvi paņemot no literārā pirmavota (šajā gadījumā – no abiem Čehova lugas variantiem) tikai to, kas viņam der, lai uz skatuves radītu pats savu versiju. Kaut vai fināls (precīzāk sakot, tā izpildījums, nevis fakts) izrādē atšķiras no abiem Čehova Ivanoviem. Tomēr nenoliedzami Regnārs Vaivars atgriezies pie Čehova sākotnējās intonācijas – Dailes teātra izrāde ir vizuāli krāšņa, ironiska komēdija, kurā cildenu cilvēku nav un aristokrāts Ivánovs (uzsverot vārda otro zilbi) kļuvis par vietējo Ivanovu jeb Jebkuru.

Režisora, kurš sadarbībā ar Tomu Grīnbergu ir arī scenogrāfs, kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes un gaismu mākslinieka Harija Zālīša izliktās vizuālās zīmes ir aizraujošas un rosina asociatīvo domāšanu. Košais kolorīts kostīmos, frizūrās un jo īpaši mūzikā (muzikālais konsultants Juris Vaivods) darbības vidi ļauj attiecināt varbūt uz Balkāniem, taču visdrīzāk uz Ukrainu.

Pat ja tāda nav bijusi iecere, vairākkārt izmantoto zilo, dzelteno un sarkano lielformāta audumu salikums liek netieši domāt arī par kādām Ukrainas un Krievijas karogu konotācijām, un Krima, uz kurieni ārsts Ļvovs gribētu sūtīt Zāru ārstēties, šādā kontekstā skan ļoti melni. Taču šīs ģeopolitiskās asociācijas var arī mierīgi aizmirst, neko būtisku tās izrādē neietekmē. Tāpat kā vairāki citi tieši vai netieši citāti no paša Regnāra Vaivara iepriekšējām izrādēm (kaut vai siens un ķekatas no Nacionālā teātra Lidojošā Travoltas, kas arī konceptuāli šobrīd izskatās pēc Ivanova izmēģinājuma versijas); klavieres no Dailes teātra izrādes Peldošie – ceļojošie. II daļa; īsu brīdi kaut kur fonā ieskanas Zāras dziesmiņa no Skroderdienām Silmačos; spēles laukuma centrā esošie celmi varbūt liecina par ūtrupē likvidētu ķiršu dārzu u. c.

Visos gadījumos tās ir kādas reiz bijušas, bet nu sabrukušas pasaules atlūzas. Tādi nenotikuši sapņi.

 

Pavāļājamies sienā?

Zināma rezignācija tomēr ir tikai viena un nebūt ne dominējošā Regnāra Vaivara izrādes intonācija. Izrādes plakātā redzama glezna, kas atgādina kaut ko no sociālistiskā reālisma vai jebkura cita viltus pozitīvisma piestrāvota laikmeta optimistiskajiem lielgleznojumiem ar līksmiem, darba uzvaras svinošiem kolhozniekiem. Dailes teātra izrādē, kuras darbībā tiek iesaistīta arī skatītāju zāle, pārsvarā saimnieko priecīgi un dzīvi mīloši ļaudis.

Dominējošās krāsas kostīmos un rekvizītos ir sarkana, dzeltena, zila, oranža, balta un zaļa. Tikai Ivanovs un Ļvovs ir konsekventi melnbaltos uzvalkos iepogāti no sākuma līdz beigām. Ginta Grāveļa ārsts tiešām pasauli apbrīnojamā taisnprātībā redz tikai melnā vai baltā krāsā. Artūra Skrastiņa Ivanova atšķirīguma cēloņi pašlaik ir visgrūtāk nolasāmi un rada zināmu aptuvenību arī izrādē kopumā. Jā, protams, nevar neredzēt, ka Ivanovs šajā dionīsiskajā pasaulē ir visvairāk civilizācijas apbružāts, jo viņš vienīgais nemitīgi reflektē par to, kas ar viņu notiek.

Pat somnambuliski apkārt klīstošajai Kristīnes Nevarauskas Zārai ir vairāk dabiskas vitalitātes, par ko liek domāt viņas vairākkārt vīram izteiktais un atsaucību tā arī negūstošais aicinājums "pavāļāties sienā". Savukārt Anetes Krasovskas Saša no plānā, baltā kleitiņā tērptas baskājainas meitenes pārvēršas kliedzošā, koši dzeltenā matronā ar milzu kleitu, galvassegu un zābaciņiem, kuras mutē ļoti iederētos vienā no lugas versijām Ivanovam adresētā frāze: "Kusties, Oblomov!" Nešķiet, ka Artūra Skrastiņa atsvešināto Ivanovu kāda no šīm abām sievietēm patiešām saista.

 

Īstā dzīve kaut kur ārā

Psiholoģiski visinteresantākās izrādē ir Ivanova un Arta Robežnieka Ļebedeva attiecības. Artis Robežnieks pārliecinoši iemieso konkrētu, ļoti pretrunīgu sajūtu kopumu, kas viņa spēlēto varoni burtiski plēš uz pusēm. Vienā pusē visu laiku ir grūti izprotamais, taču cilvēciski dārgais draugs Nikolajs Ivanovs, otrā ir paša ģimene – sieva, kura uzstājīgi atprasa Ivanova parādu, un meita, kura tikpat uzstājīgi grib Ivanovu precēt. Aktieriski tieši Artis Robežnieks visprecīzāk panāk intonāciju, kas ideālā variantā varētu raksturot iestudējumu kopumā, – ir ļoti smieklīgi un tomēr skumji.

Kolorītajā fona ņudzeklī, kas nemitīgi trokšņo uz un aiz skatuves vai skatītāju zālē (precīzs trāpījums Čehova stilistikā – "īstā" dzīve bieži vien notiek kaut kur tur, ārā), iezīmējas tie, kas darbojas iespējami konkrēti, jo īpaši Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Babakina, kura ar savām dziesmām un dzirām gluži kā sirēna vilina nomaldījušos "kuģus", un Laura Dzelzīša provinces minhauzens Borkins, kurš aiz garlaicības gan sacer dīvainus plānus, bet realizēt tos pat nedomā. Prātā paliek arī Vitas Vārpiņas Zinaīda Savišna, Indras Briķes Avdotja Nazarovna un Ginta Andžāna Kosihs. Diemžēl visai ārišķīgā pārspīlējumā pagaidām iekrīt Jura Bartkeviča grāfs Šabeļskis.

Izrādes finālā simboliska melodramatisma (ironiska, protams, bet tik un tā) ir mazliet par daudz, jo pirms tam trīs stundas īsti nav bijis cilvēka, kam just līdzi. Regnāra Vaivara izrāde atgādina lielu, ar sarkanām magonēm vai dzeltenām saulespuķēm apgleznotu māla krūzi, kas ražas svētku skurbumā kādam izslīdējusi no rokām un košās lauskas izbirušas pa klona grīdu. Drusku žēl, ka saturs tā kā izlijis (varbūt izdzerts), bet joprojām traki skaisti izskatās.

Top komentāri

Neslāvs
N
Kāpēc visu laiku rijam krievu sūdus ? Laiks to valsteli un tauteli apzināti ignorēt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja