Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Svētdiena, 19. maijs
Sibilla, Teika, Lita

Izrādes Muiža kaņepēs recenzija. Mīla un kaņepes

Valmieras teātra izrādē Muiža kaņepēs režisore Indra Roga atzīstas mīlestībā teātrim 

Izrādē Muiža kaņepēs teatrālā azartā fontanējuši itin visi iesaistītie – gaismu mākslinieks Jānis Sniķers ar gaismas staru kā spēlējoties seko aktieru graciozi pastieptajiem pirkstiņiem un uzsistajiem knipjiem ("Te, lūdzu, gaismu!"). Kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones arsenālā ir gan krekliņš ar "I love coffee" uz krūtīm, gan krievu kostīmi ar kokošņikiem, gan femme fatale greznie tērpi uzveduma galvenajai varonei – Imanta Strada krāšņajai muižniecei Gurmižskai; uz visādi citādi eleganto biznesmeņu Vosmibratovu provinciālismu norāda baltās zeķītes melnajās kurpēs, bet Mārtiņa Meiera Aksjušas meitenīgi gaisīgo dabu – tilla svārciņi.

Apreibuši – visi

Mārtiņš Vilkārsis diskrēti, tomēr caurredzami skatuves kārbas vidū radījis šķirbainu dēļu konstrukciju, aiz kuras jaušama visa teātra mašinērija, kā arī artistiski piekrāmējis to ar kaņepēm, kuras, bez šaubām, ir ne tikai proteīniem bagāta sviesta, bet arī apreibinoša dūma simbols. Un apreibuši šajā XIX gadsimta krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugas Mežs skatuves versijā ir visi – Meiera Aksjuša virpuļot virpuļo teju uz pirkstgaliem, mierā nespēj nostāvēt ne Kārļa Freimaņa kā zābaks vienkāršā, tak pēc mīlas alkstošā Uļita, ne Ievas Puķes baltais klauns Sčastļivcevs, kurš jebkurā ļembastā ievieš mazliet smeldzīgas nopūtas noti un, pīdamies lielajā mētelī, mēģina izvairīties no Uļitas tuvošanās mēģinājumiem. Ineses Pudžas mazītiņajam, glumajam "urlam" Bulanovam nemitīgi kust te tabaku žļembājošie žokļi, te roka bikšu kabatā, te – divdomīgā kustībā – kārnie gurni, te viņš pats, saliecies jautājuma zīmē, seko par viņu tieši divreiz lielākajai, ar varenām krūtīm apveltītajai Gurmižskai.

Kā tibiņas kust Valmieras teātra nopelniem bagātākās aktrises, kaut ko šušinot, komentējot, novērojot (Austra Baumane, Ruta Birgere, Vizma Kalme, Lelde Kalēja, Māra Vīgante), – režisores Indras Rogas iemīļotais paņēmiens vairākās viņas izrādēs, piemēram, Smiltāju mantinieki, Skroderdienas Silmačos. Gandrīz visi viņi, runājot tieši, ir nogribējušies un daždažādos komiskos veidos seko saviem iekāres objektiem (brīnišķīga ir epizode, kurā Skaidrītes Putniņas atveidotā kalpone Taņuška, puķi dūrītē iespiedusi, ļaudamās vispārējam, teju Šekspīra Sapnim vasaras naktī līdzīgajam neprātam, metas pakaļ Mārtiņa Liepas pompozajam Ņesčastļivcevam). Karnevālā, kā zināms, zem jostasvietas un dzimtes tēmas ir tās svarīgākās. Spēles un teātra radīšanas laime un drusku skumju arī ir šīs izrādes tēma – neviens no iesaistītajiem neslēpj, ka viss notiekošais ir teātris, nevis "dzīve". Uz skatuves nāk un aiziet skatuves strādnieki, translācijā dzirdami izrāžu vadītājas norādījumi, aktieri diriģē gaismas un cenšas nostāties uz baltajiem krustiem, kuri uzvilkti uz skatuves dēļiem. Visdažādākā vecuma zēni spēlē meitenes, bet meitenes – zēnus, tādā kārtā atsaucot atmiņā Maskavas režisora Dmitrija Krimova iestudējumu Oi. Vēlā mīla pēc šī paša Ostrovska lugas – tas nesen tika izrādīts arī Rīgā.

Nav pārspīlēta grima

Starp Latvijā jau iemīļotā Krimova Vēlo mīlu un Indras Rogas Muižu kaņepēs ir principiāla atšķirība spēles veidā – Krimovam aktieri darbojas azartiskā groteskā, ik pa brīdim pietuvojoties delartiskās komēdijas personāžiem (pazīstamākie ir Arlekīns un Kolumbīne), kuriem maska ir aizstājusi raksturu. Valmieras teātra izrādē aktieriem nav masku, nav pārspīlēta grima (acu ēnas uz Strada Gurmižskas valšķīgajiem plakstieniem ir normāls sievietes meikaps), nav pat parūku – aktieri, kuri spēlē sievietes, izlīdzas ar matu lentēm vai lakatiņiem. Un spēlē viņi savā, gribas pat teikt, Rogas izrāžu īpašajā stilā, kur viss ir gandrīz, gandrīz pa īstam, bet tomēr – citam vairāk, citam mazāk – jūtama neliela nobīde uz groteskas pusi. Viņi spēlē aktierus, kuri spēlē Ostrovska Mežu, bet vienlaikus tomēr ir arī Ostrovska varoņi. Ne velti viņi visi kā svētbildei klanās krievu reālpsiholoģiskā teātra pamatlicēja Konstantīna Staņislavska bildei. Nav iespējams nejust līdzi Strada Gurmižskai, kad asaru pilnām acīm viņa apjauš – Tālivalža Lasmaņa izmanīgais Vosmibratovs ir viņu apšmaucis, bet viņas iznāciens leģendārās Džūlijas Lambertes ampluā (runa ir par varoni Streiča filmā Teātris), vicinot sarkano lakatu pilnīgai uzmanības piesaistīšanai, ir dīvas cienīgs. Riharda Jakovela Vosmibratovs juniors no sirds un kvēli mīl Meiera Aksjušu, līdz (interesants režisores gājiens) kādā ainā aktieri fiksi norunā savus mīlpilnos tekstus, izvairoties skatīties viens uz otru, itin kā uz bufeti steidzoties. Lai tikai skatītāji nenoticētu, ka mīla jau nu gan ir bijusi īsta. Jāteic, ka parasti tik spožais aktieris Mārtiņš Meiers Aksjušas lomā tomēr ir tik ļoti aizrāvies ar spēli un farsu, ka reālpsiholoģiskas ticamības momentam parādīties tā arī neatļauj. Mazliet žēl, ka tā, jo, piemēram, Imanta Strada darbs Gurmižskas lomā un Kārļa Freimaņa virtuozā Uļita lika aizdomāties, ka vīriešdzimtes aktieri šajās parasti kā nešpetnas vecenes tēlotajās būtnēs ieraudzījuši daudz ko līdzjūtības un simpātijas vērtu atšķirībā no aktrisēm sievietēm. Dinamiskais temporitms izrādē nosvārstās arī ainās, kurās Mārtiņš Liepa ceļojošā traģiķa Ņesčastļivceva lomā zaudē robežu starp savu un sava personāža izteiksmīgo deklamāciju.

Kolēģu recenzijās par izrādi lasu, ka valmieriešu izrādē "teātra tēma apsīkst" vai "īsti nenoskan". Starp rindām izskan, ka visumā pozitīvi noskaņotajām recenzentēm pietrūcis skaidrāka vēstījuma, kas liegtu jautāt – nu un? Man par atbildi derēja vieglums, ar kādu aktieri bīda-danco-izgaršo lugas intrigu un kas tomēr ir rūpīgi izstrādāts, te nekas un neviens nav lieks. Aktieru sūrais un neredzamais (jo personāžos paslēptais) darbs ir balanss starp ticamību un pārspīlējumu, absolūti neslēpjot īsto dzimumu un vecumu. Indras Rogas izrādēs atrakcionisms un spēle nereti dodas pie skatītāja rokrokā ar grēknožēlas smagmi un tāda kā pasaules gala priekšnojautu, tāpēc man īpašs prieks, ka savā mīlestībā teātrim režisore atzinusies tieši šādi.

Muiža kaņepēs

Valmieras drāmas teātris

Režisore Indra Roga. Lomās Imants Strads, Tālivaldis Lasmanis, Ligita Dēvica u.c.

Top komentāri

Mežs ir retums
M
Šo izrādi vēlos redzēt, cerot, ka apmainoties lomām-vīrieši kārtējo reizi būs sievietes, spēles paņēmiens būs attaisnojies, vietā, kliedēs domas par lēti iedibinātu tradīciju īpašam skatītāju lokam. Uzteikšu Henrietas Verhoustinskas recenziju, jo pa ilgiem laikiem spēju saprast pašas vērtētājas nostādni, kas kļuvis par retumu. Vienīgi domāju, ka Baumane ir ASTRA, ne Austra.
Linda
L
Ļoti garšīgs apraksts. Gribu uz izrādi.
Klāvs
K
Tiešām jocīgi, ka joprojām dažuprāt teātris ir tāda autentisku kostīmu un mazliet stīvu, bet izteiksmīgu aktieru padarīšana (adresēts pirmajam komentētājam).
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja