Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izrādes Visas manas vājības ir tavas lūpas recenzija. Šarmants aicinājums

Izrādei Visas manas vājības ir tavas lūpas, kurā satiekas deja un dzeja, ir objektīvi liels izklaides potenciāls

Nacionālā teātra Jaunās zāles izrādei Visas manas vājības ir tavas lūpas ir ļoti laba reklāmas kampaņa. Stilīga, acīs un prātā paliekoša afiša ar elegantu Ģirtu Jakovļevu melnā kreklā un šleifītē savilktām lūpām aicina uz izrādi ar deju un dzeju. Īsta latviešu teātra mīlētāja ideālais komplekts. Pasākums nav garš, izrāde ilgst apmēram stundu. Tiešām – pamatsajūta pēc izrādes beigām ir par labi, kaut drusku neobligāti pavadītu vakaru. Es pat būtu gatava to piedzīvot vēlreiz kaut vai tikai tāpēc, lai cerētu trāpīt kāda izrādes dalībnieka redzeslokā un šoreiz tiktu uzaicināta uz deju.

 

Dejas adrenalīns

Jā, tie skatītāji, kuri neparko teātrī negrib tikt traucēti, jābrīdina – izrādes sākumā Kaspars Aniņš, Kārlis Reijers, Rūdolfs Gediņš, Igors Šelegovskis un Jurģis Spulenieks elegantā veidā meklēs un atradīs publikā partneres vai partnerus, ko paaicināt un droši kādu brīdi vadīt pa deju grīdu. Līdz Ģirta Jakovļeva pārmetošais skatiens šo idilli pārtrauks, liks jaunekļiem nejauši izvēlētos dejas draugus nogādāt atpakaļ skatītāju vietās, un tālāk jau varēsiet sēdēt krēslā netraucēti. Ar varu neviens nekur netiek vilkts, tikai bezgala šarmanti aicināts.

Šo sajūtu – ka dejotājam skatītājs ir interesants – labākajos Latvijas laikmetīgās dejas projektos ir nācies piedzīvot vairākkārt. Piemēram, Olgas Žitluhinas Ārā un Ērika Eriksona un Krišjāņa Santa Vērpetē, kad ķermeniskā un telpiskā skatītāju un dejotāju satikšanās radīja dramatiskajā teātrī grūti panākamu adrenalīnu. Visas manas vājības ir tavas lūpas gan ir pilnīgi cits gadījums, tomēr tieši ar to gribas sākt – labi, ka šāda izrāde ir. Neatkarīgi no rezultāta. Jo biežāk akadēmiskās teātra ēkās būs iespēja piedzīvot kaut ko tur neierastu, jo labāk visiem. Šajā gadījumā – gan teātrim, gan laikmetīgajai dejai, gan klasiskajam skatītājam.

 

Jezgas otrais posms

Kad prieks par pašu izrādes tapšanas faktu ir mitējies, vērtēt rezultātu iespējams divos kontekstos. Vispirms Visas manas vājības ir tavas lūpas ir otrais posms Nacionālā teātra jubilejas sezonas projektā Jezga – četru izrāžu ciklā, kurā katra daļa veltīta atsevišķu teātra valodas segmentu – vizualitātes, kustības, skaņas un teksta – nosacītās pašpietiekamības reprezentācijai.

Septembrī pirmizrādi piedzīvoja pirmā daļa – visai pretrunīgais Reiņa Suhanova iestudējums Antiņš. Zelts. Kalns. Nenoliedzot atsevišķu izrādes zīmju oriģinalitāti, tomēr grūti ieraudzīt iemeslus, kuri šo Raiņa Zelta zirga sadzīviski ironisko dekonstrukciju liktu ievietot kādā īpašā teātra vizuālās valodas vai telpas iedarbināšanas plauktiņā. Tā ir izrāde ar viegli eksperimentālu ievirzi un savām labajām un ne tik labajām īpašībām, kas neprasa īpašu konceptualizāciju.

Kaut kas līdzīgs notiek arī ar Lūpām (īsuma labad turpmāk atļaušos izrādes nosaukumā izmantoto Jāņa Tomaša dzejas rindu barbariski saīsināt). Konceptuāli pieteikta kā dejas vai kustīgo ķermeņu izrāde, tā tomēr «uzlabota» ar triju mūsdienu latviešu dzejnieku Jāņa Tomaša, Arvja Vigula un Krišjāņa Zeļģa darbu fragmentiem. Izrādes veidotāji horeogrāfi Agate Bankava, Rūdolfs Gediņš un Dmitrijs Gaitjukevičs nav slēpuši, ka ideja par dzejas izmantojumu dejas izrādē nākusi no teātra un konkrētos dzejniekus horeogrāfi "sadalījuši" lozējot.

Šī informācija uzreiz iedod fokusu, kādā uz Lūpām skatīties. Tātad dzejoļi šajā gadījumā ir nejaušība. Un nejaušība var radīt spēli, rotaļu, eksperimentālu pieredzi, bet diez vai mērķtiecīgu divu mākslas formu sinerģiju. Rodas iespaids, ka horeogrāfiem dzeja bijusi papildu uzdevums, kas jāatrisina, nevis iedvesmas avots. Rezultātā šajā izrādē nav nekā nesaprotama (kaut tieši nesaprotamību gan laikmetīgajai dejai, gan dzejai pārmet visbiežāk), jo, vienai nosacītai mākslai – dejai – satiekoties ar otru nosacītu mākslu – dzeju –, paradoksālā kārtā ilustratīvas kļūst abas. Instinktīvi rodas vēlēšanās kustībās meklēt to, kas pateikts vārdos, un otrādi. Bet interesantāks taču mākslā tomēr ir tas, ko nav tik viegli iztulkot.

 

No lūpām lasi

No otras puses, Lūpas tomēr būtu jāskata laikmetīgās dejas koordinātēs, jo tās autori ir Latvijas laikmetīgās dejas vidē labi pazīstami horeogrāfi un dejotāji. Kaut arī sākotnēji publiskajos reklāmas materiālos izskanēja, ka topošais režisors Rūdolfs Gediņš būs šī projekta virsautors, realitātē tomēr tās ir trīs suverēnas miniizrādes, kuras gan saista stilistiski vienota vizuālā valoda un tēma, bet ne konceptuāls kompozicionāls vai idejisks ietvars.

Pirmajā – Agates Bankavas veidotajā – daļā intonatīvi dominē esības vieglums un pašironija, ko apliecina gan jau pieminētā dejotāju šarmantā komunikācija ar publiku, gan Krišjāņa Zeļģa dzejas pārlikums Edgara Mākena mūzikā.

Otrā – Rūdolfa Gediņa realizētā – daļa ir dramaturģiski visdinamiskākā un laikam arī fiziski visjutekliskākā. Tādas ir arī nedaudzās Jāņa Tomaša dzejas frāzes, starp kurām arī izrādes nosaukumā lietotā.

Trešā daļa ar Arvja Vigula un mazliet arī Josifa Brodska atbalstu Dmitrija Gaitjukeviča redzējumā ir visromantiskākā un ļauj domāt, ka visu Lūpās notiekošo iespējams uztvert kā Ģirta Jakovļeva iemiesotā sirmā "liriskā varoņa" dažādas atmiņu vai pieredzes ceļa fāzes. Bet, tā kā dalībnieki un skatuves valoda katrā daļā būtiski atšķiras, šāds vispārinājums tomēr šķiet drusku sadomāts.

Madaras Botmanes veidotie kostīmi gan viscaur izceļ spēles laukumā zibošo cilvēku ķermeņu eleganci – zīdaina auduma kleitas, kas piesedz, bet vienlaikus gandrīz atsedz sievietes augumu, labi pašūti balti uzvalki, melns krekls, augsti papēži u. c. Stāsts visās trijās daļās ir par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Lieki laikam būtu teikt, ka par to ir sarakstīti deviņdesmit procenti pasaules dzejas.

Pārāk neregulāri esmu sekojusi laikmetīgās dejas projektiem, lai varētu atbildīgi vērtēt, cik novatoriski vai arhaiski ir katra horeogrāfa izvēlētie izteiksmes līdzekļi. Lielākoties ir interesanti skatīties. Vai un kā atšķiras dramatiskā teātra aktiera un profesionāla dejotāja ķermeņa valoda. Kāda nozīme ir dzimumam un vecumam. Cik jutekliski cīnās Igors Šelegovskis ar Līgu Zeļģi izrādes vidus daļā, kuras attieksme pret tekstu varbūt ir visironiskākā – izpildītāji to runā neslēpti deformētā, groteskā veidā, ik pa brīdim neslēpti cits citu apklusinot. Cik pievilcīgs ir Ģirta Jakovļeva personības noslēpums un Elīnas Lutces ķermeņa izteiksmība. Cik vispār kustība un cilvēks tajā ir noslēpumains.

Kopumā Lūpas ir ļoti smukas. Jau tā, ka par daudz. Tā kā tie zelta vai pūdera putekļi, ko izrādes dalībnieki vairākkārt pamet gaisā, – noviz, nosmaržo, un cauri ir.

 

Visas manas vājības ir tavas lūpas

Nacionālā teātra Jaunajā zālē 7.XII, 10.I plkst. 18.30

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 104

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja