Kad saņemu dramaturģes Ankas Herbutas tekstu režisora Lukaša Tvarkovska iestudētajai izrādei Orākuls Dailes teātrī, pirmā reakcija ir pārsteigums (saņēmu to pirms izrādes apmeklējuma). Dažādas valodas (latviešu, lietuviešu, angļu un ķīniešu valoda), atsevišķu kadru teksti, kas iekrāsoti citā krāsā, lapas dalīšana divos paralēlos stabiņos, kuros abos norit personāžu dialogi, – tas viss nav ierasts dramatiskā teātra lugās. Sarunā LTV Kultūrdevā Lukašs Tvarkovskis gan atsakās no termina "postdramatiskais teātris", kas pilnībā neataino veidu, kādā režisors redz teātri. Kāds tad tas ir?
Pieslēgums Mašīnai
Izrādē Orākuls, kas ir zinātnes triloģijas otrā daļa (pirmā daļa Kvanta ir iestudēta Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī pirms gada), tāpat kā ievērojamus panākumus guvušajā šīs pašas komandas izrādē Rotkho turpat Dailē, ir maksimāli izmantota Lielās zāles skatuve. Režisors tomēr atzina, ka Rūras triennālē industriālajās telpās Dīsburgā pirmizrādītajam Orākulam bijis daudz vairāk vietas, tāpēc pirms Rīgas izrādes Orākuls tika daudzkārt pārmēģināts un pielāgots mazākai spēles telpai.
Skatuve ir pilna ar vairākām simultānas darbības vietām, kabinetiem, pagalmiem un skaitļojamās mašīnas telpām. Zib videokadri, un paši ar saviem attēliem pustumsā un dūmakā mēģina konkurēt dzīvie aktieri, asprātīgi sasaucoties, norit paralēlie dialogi, metot tiltu uz mūsdienām no galvenās darbības laika – 1941. gada Blečlijā, kur matemātiķi mēģina atkodēt nacistu skaitļojamo iekārtu Enigma, kas koordinē uzbrukumus britu flotei. 2022. gada galvenais varonis ir Artūra Skrastiņa Bleiks Lemoins – Google programmatūras inženieris, kurš mākslīgajam intelektam veltītajā samitā apgalvoja, ka viņa izstrādātajam LaMDA modelim piemīt apziņa. Otrā pasaules kara laika galvenais varonis ir Mārtiņa Meiera tēlotais Alans Tjūrings, kurš, par spīti priekšnieka – Jura Bartkeviča pulkveža Denistona – opozīcijai, uzstāj, ka viņa radītā skaitļojamā mašīna, saukta par Krisu, atkodēs Enigmu. Cauri abiem laikiem sapņos un citā realitātē uzdarbojas orākuls – ķīnietis Žangs Hao –, kuru atveido jau no Rotkho pazīstamais Sjaočeņs Vans. Komponists Juleks Ploskis sarūpējis skaļu, brīžiem dārdošu skaņu celiņu, kurā ieskanas arī Pērsela operas ārija un dominē dziedātājas Minas 2008. gada dziesma You Are My Destiny (Tu esi mans liktenis, kompozīcijas autors – Pols Anka). Liktenis ir viena no tēmām, ko risina autoru grupa – un autori ir arī aktieri, kuru improvizācijas materiālu Anka Herbuta ir iestrādājusi lugā.
Orākula vizualitāte ir satriecoša. Spēles telpā noteicošais ir skrupulozs scenogrāfa Fabjēna Ledē darbs, atveidojot 40. gadu sākuma vidi, rekvizītus un mēbeles un ievietojot tos jau šim tandēmam (Lukašs Tvarkovskis un Fabjēns Ledē) iepriekšējās izrādēs raksturīgos "būros" – uz skatuves tie ir vairāki, katrā norit cita darbība, kas bieži notiek simultāni. Arī kostīmu mākslinieces Svenjas Gasenas darbs ir rūpīgs laikmetu atainojums, un vienlaikus ir kāda mīkla – kas tā ir par vertikālu sudraba stīdziņu personāžiem uz muguras? Vads, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni? Pieslēgums Lielajai Mašīnai? Par zīmīgu citātu kļūst Bleika Lemoina teiktais sarunu šovā: "Ja tu vēlies zināt, kā ir būt mašīnai, tev ir jākļūst par mašīnu."
Otrā cēliena jautājumi
Kā šīs tēzes iemiesojums ir otrais cēliens, kas personīgi man ir kļuvis par neatbildētu jautājumu. Ilgu skatuves laiku aktieri darbojas kā roboti, kas izpilda noteiktas kustības gan uz priekšu, gan atpakaļgaitā, un tā neskaitāmas reizes, un līdz ar solāro infrasarkanās kameras attēlu tiek radīta hipnotiska transa sajūta. Vairākiem vīriešiem, ieskaitot 75 gadus veco Juri Bartkeviču, ir daudz reižu jāpietupstas, kā vērojot kādu zema horizonta punktu. Atkārtošana notiek tik daudz reižu, ka kļūst ceremoniāla, pat rituāla. Otrajā cēlienā ir arī, manuprāt, mulsinošākā aina, kurā Helēna Dankane, ko atveido no seriāla Bagātais brālis, nabagais brālis (1982) postpadomju telpā pazīstamā lietuviešu aktrise Nele Savičenko un kas ir pārceļojusi no triloģijas pirmās daļas Kvanta, organizē spiritisma seansu, kurā mirušo gari iemiesojas Madaras Viļčukas veselīgi skeptiskajā Adā, liekot viņai raustīties krampjainās lēkmēs un izliekties nedabiskās pozās.
Es nesaprotu, ko šī aina dod tēmai par zinātnes atbildību, mākslīgā intelekta radītajām realitātēm, jo par seansā iesaistītajiem varoņiem – un tie ir teju visi personāži – tas neatklāj neko, bet pati aina šķiet visai bezgaumīga un ezoteriska. Otrajā cēlienā teju visās ainās ir tāda sajūta, ka veidotājiem viss ir skaidrs, taču skatītājiem no šīs skaidrības tiek tikai aisberga virsotnīte, bet, lai skatītāji tomēr nepaliktu neziņā, kas īsti notiek, beigās ar plašiem, visnotaļ tradicionāliem titriem viss tiek paskaidrots – kas ar kuru varoni noticis –, un, ja kādam no izrādes netop skaidrs, ka Alans Tjūrings ir homoseksuāls, beigu titros tas tiek nosaukts vārdā. Pat ja skatītājs ir ietaupījis uz izsmeļošās programmiņas rēķina, viņam ir iespēja uzzināt visu par varoņiem, sagaidot izrādes beigu titrus.
Raksturu rakursi
Toties pirmais cēliens, kurā ieskicējas gan pateiktais (par skaitļojamās tehnikas nākotni), gan nepateiktais (iemesls, kāpēc Mārtiņa Meiera Alans Tjūrings lauž saderināšanos ar tik toleranto Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Džoanu), ir aizraujošs un intensīvs. Tiem aktieriem, kuriem tiek dota lielāka telpa, ir iespēja apliecināt līdz šim Dailes teātra lomās vēl nepieredzētu līmeni: gan Mārtiņš Meiers Alana Tjūringa tēlā, gan Madara Viļčuka kā pašpārliecinātā Ada rada izcilus aktierdarbus, un te nu ir jāatzīst, ka tos pa īstam ļauj novērtēt kameru tuvplāni.
Ļoti interesanti ir sekot līdzi Klāva Kristapa Košina Tomijam Bērčam un Kaspara Dumbura Hjū (Blečlijas projekta vadītājam) – aktieri parādās vēl neredzētu raksturu rakursos. Ilze Ķuzule-Skrastiņa savu tēlu iezīmē precīzi kā ar žileti – sieviete vīrišķīgajā matemātiķes profesijā tomēr paliek sieviete personiskajās attiecībās. Rītim Saladžum Vernera lomā, kas arī atceļojusi no Kvantas, ir dots skaists dialogs lietuviski ar Neles Savičenko Helēnu – tajā skatītājs tiek iegremdēts nostalģijā par pagātni. Savukārt poļu aktrise Katažina Osipuka TV šova vadītājas Reivenas Stārkas lomā detalizēti iezīmē televīzijas darba detaļas: mikrofona un austiņas klātbūtni, darbu uz kameru, jautājumus, kas pārtrauc sarunu biedra runāto.
Sniegbaltītes sāpes
Pretēji iepriekš teiktajam par otro cēlienu man kulminācija ir morālā dilemma, kurā varoņi tiek nostādīti tieši otrā cēliena sākumā. Viņiem ir jāizvēlas, vai apturēt nupat uzlauztā Enigmas koda apdraudēto britu konvoja kuģi, tādējādi atklājot vāciešiem, ka Enigma ir uzlauzta, vai ļaut kuģi sabombardēt, lai iegūto informāciju par Enigmu izmantotu vēlāk daudz lielāka cilvēku skaita glābšanai. Lai saasinātu šo dilemmu, atklājas, ka uz spēles liktā kuģa atrodas Tomija brālis. Biezais klusums, smagās pauzes un izmisīgie izsaucieni, kas to pārtrauc, risina neatbildamus morālus jautājumus.
Kara tēma ienāk abās lielajās šīs sezonas pirmizrādēs – gan Lukaša Tvarkovska Orākulā Dailē, gan Indras Rogas iestudētajā Raiņa Indulī un Ārijā Nacionālajā teātrī. Jautājums ir – cik lielā mērā ir izdevies atsegt tieši šo aktuālo tēmu? Abos iestudējumos priekšplānā izvirzās kas cits, un karš ir kā fons svarīgākām norisēm. Viestura Kairiša izrādēs Hamlets Mihaila Čehova teātrī un Sapnis vasaras naktī Dailes teātrī šī tēma ir daudz būtiskāka un tiešāka. Bet varbūt pēc trim gadiem ir pienācis laiks reflektēt nevis par pašu karu kā iznīcinošu mehānismu, bet par vērtībām, kuras tas ir izcēlis priekšplānā. Un tā, bez šaubām, ir atbildīgas zinātnes tēma. Tajā liela loma ir Vitas Vārpiņas spēlētajai Holivudas zvaigznei Hedijai Lamārai, kura uz skatuves parādās ikoniskā vizuļojošā tērpā ar zvaigznēm pie pleciem (šis tērps izlec pirmais, kad ieguglē šo dīvu). Viņas tēls ir iedvesmojis Volta Disneja hrestomātisko Sniegbaltīti, tāpēc vienā ainā Hedijai Lamārai ir arī labi zināmais dzelteni zilais Sniegbaltītes tērps. Taču ļoti svarīga ir dzīvē neiespējamā, bet uz Dailes skatuves gan – Hedijas saruna ar Alanu Tjūringu.
Vitas Vārpiņas atveidotās Holivudas zvaigznes Hedijas Lamāras tēls savulaik iedvesmojis Volta Disneja hrestomātisko Sniegbaltīti, tāpēc vienā izrādes ainā Lamārai ir arī labi zināmais dzelteni zilais Sniegbaltītes tērps. Foto – Marko Rass
Hedija no aktrises darba brīvajā laikā nodarbojas ar izgudrojumiem, kas daudzus gadus vēlāk tiks likti bezvadu saziņas pamatā, un ar Tjūringu viņa runā par abu atklājumiem īpašā, poētiskā valodā, un abi uzdejo deju – katrs atsevišķi, bet tomēr vienlaikus. Skaista aina. Taču par Vitas Vārpiņas Hedijas Lamāras atslēgas ainu kļūst epizode pie grima spoguļa viņas pēdējā filmā, sarunājoties ar Neles Savičenko Helēnu, kura ir kļuvusi par grimētāju un uzteicamā latviešu valodā uzdod Hedijai jautājumu, vai viņai tiešām ir jāmēģina apturēt sava par zīmi kļuvušā skaistuma izgaišanu ar operāciju palīdzību. Kā vēsta internetā rodamā informācija, Hedija tām ļāvās un tika neatgriezeniski izkropļota. Vitas Vārpiņas spēja radīt šo novecojošas aktrises sāpju un neizpratnes mirkli ir apbrīnojama.
Orākuls līdzās Dailes teātra iestudējumiem Brands, Dzen savu arklu pār mirušo kauliem, Sapnis vasaras naktī un Spīdolas nakts izceļ šo teātri kā jaudīgu lielformāta izrāžu radītāju ārpus konkurences, jo citiem teātriem nav nedz tādu skatuves iespēju, nedz arī finansiālā vēriena – Orākula kopējais budžets ir ap pusmiljonu eiro.
P. S. Virsrakstā ir izmantots citāts, ko izrādē pasaka vispirms Hedija Lamāra, tad Džoana, un tas ļauj Alanam Tjūringam rast atslēgu Enigmas kodam.
Orākuls
Dailes teātra Lielajā zālē 5.–7.XI plkst. 19
Biļetes pārdotas