Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Latvijas filmu recenzija. Bille un citi mūsējie

Jaunāko pašmāju filmu apskats. Latvijas kino piedzīvo ārkārtīgi intensīvu un skatītājiem draudzīgu periodu

Tik vētrainu laiku Latvijas kino sen nav piedzīvojis – šajā nedēļā, piemēram, kinoteātra Splendid Palace repertuārā atrodamas astoņas Latvijas filmas (divas spēlfilmas un sešas dokumentālās), Forum Cinemas mājaslapas sadaļā Aktuālās filmas ir sešas Latvijas filmas, un nebūt ne visas tās pašas, kas Splendid Palace. Arī šādā veidā ir acīmredzams, ka tā sauktā tirgus daļa, ko ieņem Latvijas filmas, aug nepieredzētā ātrumā un apjomā, no 2017. gada nepilniem 8% izplešoties gandrīz līdz 30% šā gada pirmajos trijos mēnešos.

Tāpēc ir tikai godīgi un arī kinoskatītāja vajadzībām noderīgi, ja šīs nedēļas KDi kino lappusēs, kas citkārt varbūt tiktu veltītas vienīgi Billei, šoreiz būs mēģinājums aptvert visu jaunāko Latvijas filmu spektru šā brīža kinorepertuārā.

 

Bille

Protams, Bille tomēr šajā apskatā būs pirmā – kā jaunākais darbs programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei (pirmizrāde 20. aprīlī), turklāt ar lielu skatītāju intereses potenciālu, kāds likumsakarīgi piemīt populāru literatūras klasikas darbu ekranizācijām. Ne velti kinoteātris Splendid Palace sestdienā pēc pirmizrādes bija iekārtojis veselus septiņus Billes seansus citu pēc cita abās zālēs, savukārt Forum Cinemas mājaslapā Bille jau pirmdien nostājās visvairāk skatīto filmu topa pirmajā vietā.

Fakts, ka uz ekrāna tiek pārcelta populāra grāmata, bieži nes līdzi arī risku, ka filma nebūs tāda, kādu savām gara acīm iztēlojies grāmatas lasītājs, tomēr šis laikam nebūs tas gadījums. Režisore Ināra Kolmane kopā ar scenāristiem Evitu Sniedzi un Arvi Kolmani ar pietiekami lielu pietāti izturējusies pret literāro pirmavotu; māksliniece Ieva Romanova kopā ar rekvizītu mākslinieci Daci Rožlapu un visu mākslinieku komandu uzbūrusi ļoti īstu un piesātinātu 30. gadu strādnieku Rīgas pasauli; operators Jurģis Kmins iejūtīgi, ar izdomu un lielu uzmanību pret dažādām gaismām filmējis gan interjerus, gan ainavas; katrā ziņā Bille ir profesionāli nostrādāta no visām pusēm (ja nu vienīgi vizuālo efektu redzamākā daļa varēja būt mazāk redzama). Un Billes lomas tēlotāja Rūta Kronberga ir izcili precīzs atradums, tāds tīrradnis, kura skumjās acis tomēr var arī uzmirdzēt sirsnīgā smaidā.

Tomēr pats svarīgākais, kas šo filmu pārsteidzošā kārtā sarado ar iepriekšējo simtgades cikla filmu – Ivara Selecka dokumentālo un sociālantropoloģisko pētījumu Turpinājums (lai gan šo filmu "tagadni" šķir gandrīz 80 gadu) –, ir filmas it kā par bērniem, tomēr patiesībā par pieaugušajiem. Billes stāstu lielā mērā veido tas, kādi ir viņas vecāki un kāpēc viņi ir tādi, un filmas publicitātes rosībā jau vairākkārt uzsvērts, cik ļoti daudziem filmā iesaistītajiem cilvēkiem Billes stāsts licis domāt pašiem par sevi un, galvenais, par savām attiecībām ar tuviem cilvēkiem.

Billes māte (enerģiski dusmīgajā Elīnas Vānes atveidojumā) droši vien vēl ilgi mums būs arhetipisks simbols tam, cik ļoti greizu pasauli var radīt nelaimīgs cilvēks, kurš dzīvo ne tur un ne tā, kā pats gribētu; viņš savā nelaimībā apzināti un neapzināti rej uz visiem un katru, kas pienāk par tuvu, bet pēc tam no sirds brīnās, ka miesīgs bērns sadzirdējis nepārprotamu signālu "vākties prom no mājām". Billes izvēlētais risinājums ar Leiputriju ir romantiskā versija par to pašu, ko izdarīja puika Aļoša Andreja Zvjaginceva filmā Nemīlestība, un mēs redzam, ka cilvēki pa šiem gandrīz simt gadiem nav ne par kapeiku gudrāki tapuši.

Laimīgā kārtā Bille izrādās stiprāka, ne tāds "lēvurs un kraupis", kā sevis attaisnošanai iedomājas pieaugušie, un ar to filma Bille var izrādīties sabiedrībai daudz svarīgāka nekā vienkārši profesionāli nostrādāta Kultūras kanonā iekļautas literatūras ekranizācija.

 

Mūris

Dažas dienas vēlāk (24. aprīlī) pirmizrādi piedzīvoja Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Mūris, kas daudz atklātāk apelē pie sabiedrības veselā saprāta, uztaustot bīstamus simptomus dažādās robežzonās – tiešā un pārnestā nozīmē. Tas ir pat simptomātiski, ka viens no intelektuāli spēcīgākajiem Latvijas kinorežisoriem atzīstas iracionālās bailēs, saskaroties ar šķietami tik banālo tēmu par Eiropas un Krievijas līdzāspastāvēšanu. Mēs taču it kā jau sen esam šo lietu vienkāršojuši līdz populistiskai pamatshēmai un izdomājuši – viss būtu atrisināms un labojams, ja pierobežas iedzīvotāji varētu skatīties Latvijas televīziju, nevis Krievijas propagandas kanālus...

Bet iereibušais un tāpēc aizkustinājumā raudošais vīrs Daugavpilī 9. maija svinību naktī, tāpat kā Georga lentām rotātie bērniņi, tāpat kā cirka klauna enerģijā sevi uzmundrinošais Beness Aijo un, atvainojiet, tomēr arī pašpasludinātais "sirdsapziņas cietumnieks" Ansis Ataols Bērziņš acīmredzami iemieso daudz dziļāku problēmu. Viņi nevar, negrib vai nav pat iedomājušies identificēties un sadzīvot ar tādu Latviju, kāda mums ir, un viņi rīkojas, kā nu mācēdami – bēg projām, iet karot vai vismaz garīgi pārceļas uz citu pasauli, svin citus svētkus un dzied citas dziesmas. Patiesībā šo visu mēs arī jau zinājām, Dāvja Sīmaņa filma neatklāj neko sensacionāli jaunu, tomēr filmas vizuāli izsvērtais vērojums (inteliģentā Latvijas kinooperatoru skola!) un paša režisora ierunātais aizkadra teksts uzpulē arī jaunas šķautnes šajā problēmu un viedokļu mezglā.

 

Apgāztā mēness zīmē

Par to, ka cilvēks, nesaprazdams Latviju, var gribēt iet karot, patiesībā stāsta arī Kārļa Lesiņa dokumentālā filma Apgāztā mēness zīmē, kas kinorepertuārā ir kopš 10. aprīļa. Šīs filmas lielākais pluss ir jauneklīgais azarts, kādā divi filmas autori – režisors Kārlis Lesiņš un scenārija autors Matīss Gricmanis – metušies savās detektīvu gaitās ar brīžiem acīmredzamu motivāciju "pārspēt Drošības policiju", atrast Sīrijā karojošos Latvijas musulmaņus un noskaidrot, kas notiek viņu galvās. Šis draivs notur skatītāju pie ekrāna pat tad, ja viņš sev jau iepriekš iestāstījis, ka tāda dīvainu vīriešu karošana tālās zemēs nekādi neattiecas uz skatītāja paša drošo un mierīgo dzīvi šeit, Latvijā.

Tomēr režisors un scenārists ievelk skatītāju savā izmeklēšanā, izmantojot arī jau kriminālliteratūrā aprobēto shēmu, ka filmas autori ir divi – viņu savstarpējās sarunas, apspriežot uzzināto un turpmāk darāmo, piedāvā katram kriminālromānu lasītājam pazīstamo kaifu – sekot izmeklētāja domas virzībai.

Papildu bonuss ir režisora Kārļa Lesiņa iestrādes un priekšzināšanas tēmā – viņš pat ir uzņēmis spēles īsfilmu Konvertīti (2017), kas radikāli atšķīrās no citu Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu darbiem ar sen nepiedzīvotu spriedzes koncentrāciju sižetā. Interesanti, ka tieši Konvertītu darba moments, filmējot Krievijas pierobežā, gandrīz nejauši iekļuvis arī Dāvja Sīmaņa filmā Mūris, ļaujot Sīmanim pafilosofēt par robežzonas gandrīz maģisko ietekmi pilnīgi uz visu, kas tur notiek.

 

Nora

Dažos īpašos seansos kinoteātrī Splendid Palace un pēc tam 5. maijā LTV ēterā noskatāma Latvijas Televīzijas producētā un Lindas Oltes režisētā dokumentālā filma Nora. Dziedātājas Noras Bumbieres vārds komentārus neprasa, tāpēc vien filmai prognozējama liela skatītāju interese, bet tajā ir arī dažas jau iepriekš paredzamas papildu vērtības – muzikālais fons ar lērumu pazīstamu dziesmu, neredzētas arhīvu fotogrāfijas un vesela plejāde nu jau populāru Latvijas mūzikas vides darbinieku ar viņu stāstiem par laiku, kad Nora bija slavas zenītā, un par to, kas notika pēc tam. Atraktīvākie stāstnieki izraisa sirsnīgus smieklus – mana iemīļotākā epizode ir tā, kurā Viktors Lapčenoks stāsta par filharmonijas istabiņu, kur reizēm Noriņa drīkstēja palikt, lai nebūtu naktī jātriecas uz dzimto Jelgavu... un kas no tā iznāca.

Godīgi gan jāatzīst, ka talantīgās režisores Lindas Oltes radošās darbības kontekstā Nora tomēr nav pats spilgtākais darbs un nesasniedz līmeni, kādā Linda Olte "spridzināja", veidojot filmas par Raini un Aspaziju vai Jani Rozentālu. Šajā filmā iekļautie inscenējumi gan liek apbrīnot aktiera Niklāva Kurpnieka līdzību Viktoram Lapčenokam jaunībā, taču reizēm šķiet, ka mūsdienās filmēto stilizāciju funkcija ir vienīgi pavilkt garākus pārāk īsos un nejaušos arhīva kadrus, nevis padziļināt vai citādi apgaismot filmas materiālu.

Tomēr šī jau varbūt ir pārāk specifiska īdēšana – skaidrs, ka filma par Noru Bumbieri bija sen vajadzīga, krāšņa materiāla tur ir daudzi un kaut vai tas vien jau ir liels prieks skatītājam.

Jau tik īss pārskrējiens pa jaunāko filmu teritoriju apliecina, ka Latvijas kino piedzīvo ārkārtīgi intensīvu un skatītājiem draudzīgu periodu, tūlīt arī 4. maija Latvijas filmu maratonā tiks svinētas vairākas pirmizrādes, nāk nākamā simtgades filma Mērijas ceļojums, vēl pirms tam no 27. aprīļa repertuārā ienāk sporta tematikā balstītā dokumentālā filma Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule... Saturies, skatītāj!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Karaliskā vientulība(1)

Sestdien, 19. maijā, Svētā Džordža kapelā Vindzoras pilī laulājās Lielbritānijas princis Harijs un amerikāņu aktrise Megana Mārkla. Šim notikumam gan klātienē, gan virtuāli sekoja visa pasaule.

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja