Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Liepājas simfoniskā orķestra koncerta un Andra Dzenīša simfonijas pirmatskaņojuma recenzija. Mīlestība ir stiprāka

Smalki izrakstītā, nebūt ne viegli spēlējamā Andra Dzenīša simfonija ir nozīmīga gan paša autora daiļrades kontekstā, gan Latvijas mūzikā vispār

Sestdien, 27. janvārī, koncertzālē Lielais dzintars Liepājas simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā sniedza Sergeja Prokofjeva Klasisko simfoniju, Morisa Ravela Klavierkoncertu Sol mažorā (soliste Agnese Egliņa) un Andra Dzenīša simfonijas Mīlestība ir stiprāka pirmatskaņojumu.

Simfoniju pasūtinājis Liepājas simfoniskais orķestris, un šī ir piektā tā sauktā Liepājas simfonija. Atgādināsim, ka laikā no 2010. gada līdz 2017. gadam Liepājas simfoniskais orķestris ir pasūtinājis un atskaņojis divpadsmit Liepājas koncertu. No tiem piecus nule tvartā izdevis ASV skaņu ierakstu nams Odradek, un šo piecu koncertu autori ir Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds, Juris Karlsons, Kārlis Lācis un Vilnis Šmīdbergs.

Savukārt piecu Liepājas simfoniju autori ir Imants Kalniņš (Septītā simfonija), Rihards Dubra (Otrā simfonija), Andris Vecumnieks (Sinfonia C), Jānis Lūsēns (Romantiskā simfonija) un Andris Dzenītis. Simfonijas – tāpat kā operas un citu klasisku žanru – definīcija no skaņdarba uzbūves viedokļa mūslaikos sen vairs nav svarīga. Būtiski, vai komponistam sakāmais ir gana nozīmīgs. Visas piecas Liepājas simfonijas ir solīdi darbi gan ar klasiskas skaidrības (Kalniņš), gan negaidītas drāmas un biezu krāsu (Dubra), gan liriskas, drošas dailes (Lūsēns) klātbūtni, tomēr par īsti nozīmīgām saukšu divas – Andra Vecumnieka pārlaicīgo, viegli austo, dziļi trāpošo darbu un Andra Dzenīša nule dzirdēto simfoniju.

 

Afektu secība

27. janvāra vakarā Andra Dzenīša simfonija skanēja koncerta pirmajā daļā. Publikas nebija sevišķi daudz, tomēr pieklājīgs apjoms, turklāt vairākums klausītāju, domājams, zināja, uz ko nāk. Izņēmums bija viens vīrs, kuru, pēc paša teiktā, šurp atsaukušas afišā redzamās, viņaprāt, dziedātājas (patiesībā pianistes Agneses Egliņas) acis un kurš Andra Dzenīša simfonijas laikā, paskaļi atzinis, ka nupat viņam drusku jāieelpo svaigs gaiss, pieklājīgi izgāja no zāles.

Andris Dzenītis anotācijā diezgan sīki norādījis, kādi afekti un kādā secībā viņa jaundarbā eksponēti: laiks, bailes, pārliecība, sirdsapziņa, ļaunums, iekšup, patvērums, sāpes, mīlestība. Pēc šo rindu autora domām, verbālā informācija ir lieka, jo klausīšanās laikā novirza uzmanību un liek pa brīdim aizdomāties, vai nu skan, piemēram, baiļu vai sirdsapziņas posms. Laimīgā kārtā klausīties ir tik aizraujoši, ka šādām pārdomām nav daudz vietas. Simfonija ilgst pusstundu, un tajā iekļautās informācijas apjoms ir liels, taču pusstunda aizrit nemanot, un beigās liekas, ka īstenībā pagājis krietni garāks laiksprīdis.

Darbs uzbūvēts prasmīgi, par to nebrīnāmies, jo Andris Dzenītis ir augstākās klases profesionālis. Kad simfonija sasniedz grandiozu kāpinājumu, vienubrīd ir sajūta, ka komponists pārāk uzstājīgi mēģina klausītājam kaut ko iegalvot, taču šo mirklīgi kinematogrāfisko sajūtu pilnīgi dzēš tas, kas seko šim izvirdumam, – emocionāli klusināta epizode, dzelmaina kā mežezers, tur dominē stīgu kvinteta un arfas, vēlāk flautas saspēle (Iekšup). Tas arī ir simfonijas zelta griezums, un te klausītājs sastingst aiz laimes.

Partitūrā redzams, ka mīlestības laiks ir tad, kad mūzika izskanējusi, jūtamas tikai vieglas gran cassa jeb lielo bungu vibrācijas. Nevainojams fināls.

Nevar runāt par raksturīgām intonācijām, taču simfonijas uzbūve ir tik perfekta, ka mēs baudām šo visu kā tādu Bauhaus stila namu ar daudzslāņainu, taču viegli uztveramu plānojumu, ģeometriski perfektām proporcijām un tīkamiem noapaļojumiem. Esmu uzklausījis sava laikabiedra vēstījumu, ne viscaur būšu līdzīgās domās, taču saruna paliks atmiņā un jo īpaši tā stīgu kvinteta epizode, no kuras izdīgst viens pats sāpīgs, bet ne bezcerīgs vijoles solo (Ilze Zariņa – brava!).

Smalki izrakstītā, nebūt ne viegli spēlējamā Andra Dzenīša simfonija ir nozīmīga gan paša autora daiļrades kontekstā, gan Latvijas mūzikā vispār. Gaidīsim arī citus atskaņojumus – šim darbam nevajadzētu iegulties "vienreizējo" opusu plauktā. Un, kad būs citas interpretācijas, salīdzināsim ar pirmversiju, kas kopš sestdienas ir etalons. Guntis Kuzma un orķestra mūziķi paveikuši milzīgu darbu, par to viņiem liela uzslava.

Latvijas Radio 3 Klasika raidīs šo koncertu 20. februārī. Tad salīdzināsim viedokļus un sāksim gaidīt Andra Dzenīša simfoniskā darba Māra atskaņojumu Andra Nelsona vadībā šoruden vispirms Leipcigā, pēc tam Rīgā, Liepājā un Bostonā. Būtu interesanti nākamajā darbā pēc simfonijas Mīlestība ir stiprāka sastapt jau citādu Andri Dzenīti.

 

Ar vieglumu un smaidu

Vēl īsi par Gunta Kuzmas diriģēto Prokofjeva un Ravela mūziku. Divos gados – neticami strauji – Guntis Kuzma izveidojies un atraisījies par vienu no spilgtākajiem interpretācijas meistariem Latvijas mūzikā.

Sergeja Prokofjeva Klasiskās simfonijas temps gan sākotnēji drusku nobiedē – vai tiešām nu būs Karajana augstprātīgais gausums, bet nē. Gandrīz visnotaļ ievērojot komponista dotās tempa norādes (izņēmums bija pirmā daļa, kas skanēja mazliet lēnāk), Guntis Kuzma piedāvā aizraujošas rotaļas ar instrumentiem un instrumentu grupām, atgādinot mums, ka ne vienmēr priekšplānā jābūt melodiju dziedošiem stīginstrumentiem un ka pūtēji domāti ne tikai vispārīgai faktūras bagātināšanai, bet arī patiešām nozīmīgu motīvu un tēmu iedzīvināšanai. Pats galvenais – atskaņojums notika ar vieglumu un smaidu, un te atzinība orķestra mūziķiem par atsaucīgumu (ko vērts bija picikato trešās daļas noslēgumā), tomēr arī jāteic, ka dzirdējām ne mazums pasāžu, kur grupu kopspēli prasītos krietni uzasināt.

Agneses Egliņas un Gunta Kuzmas muzikālais tandēms ir zināma un augsta vērtība. Bet Morisa Ravela lasījumā viņu saspēle šoreiz iegūst pavisam jaunu mirdzumu. Ravels skan vārda vislabākajā nozīmē vecmodīgi, ar 60.–70. gadu žestiem, ar absolūtu pianistes brīvību, kurā liela loma džeziskām intonācijām.

Agneses Egliņas un Gunta Kuzmas interpretācijā koncerta pirmās daļas galēji kontrastējošās aktīvās versus sastingušās epizodes loģiski sagatavo tam, kas notiks tālāk. Koncerta otrās daļas līnija ir bezgalīga (kaut iekšēji viegli nervoza, bet tāds ir arī pats Ravels), tās laimīgo plūdumu padziļina dažs siltāks orķestra iesēdinājums, un tikai uz mirkli to visu pārņem aizturēta traģika (vienīgais īsti dramatiskais brīdis šajā mūzikā), pirms reprīzē klavieres sāk rotāt mērķtiecīgo līniju ar trīsdesmitdivdaļnošu arabesku un angļu rags brīdi uzņemas galvenā runātāja lomu. Otrās daļas beigās no vijoļu pēdējā si aizraujas elpa. Trešā daļa – aktīvs divertisments – skaisti noapaļo visu koncerta būvi. Skulpturāls, neaizmirstams sniegums.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Galvenais ir iztēle

Producente Kristele Pudane iesaka meklēt risinājumus ārpus rāmjiem

Par mūžīgo māla trauku pārtopot…

Apdzisis vēl viens Latgales podnieku ceplis – 9. augustā mūžībā aizgājis izcilais podnieks, biedrības Pūdnīku skūla dibinātājs, daudzu jauno podnieku skolotājs Evalds Vasilevskis (1953–2018).

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja