Par paradīzes putnu un maģisko reālisti dēvētās Maijas Tabakas māksla vienmēr ir bijusi publikai pieejama gan regulārās personālizstādēs ar jaunākajiem darbiem, gan plašākās retrospekcijās. Jau retāk viņas rokraksts iesaistīts arī plašākās kopsakarībās; te minams vācu mākslas konteksts izstādē Maija Tabaka un Rietumberlīne 2017. gadā un Baltijas konteksts šogad Rīgā redzētajā ekspozīcijā Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite.
Maijas Tabakas jaunākā izstāde Gleznas, kas ir aplūkojama kultūrtelpā Ola Foundation, ir vismaz divos aspektos neparasta. Pirmkārt, tie ir darbi no privātkolekcijām, kas ikdienā priecē tikai to īpašniekus un viņu viesus; otrkārt, arī izstādes vieta – Ola Foundation – nav gluži galerija pilsētas centrā, kur var ienākt pa ceļam uz citu galamērķi. Tā atrodas Ķīpsalā, un vizīte ir jāpiesaka iepriekš (olafoundation.lv). Vai Maijas Tabakas magnētisms, kas allaž ir savācis daudz ļaužu centra galerijās, transformēsies krietnā apmeklētāju plūsmā arī uz jauno vietu un varbūt ierakstīs to regulāros kultūras patēriņa maršrutos, droši vien būs vērtējams Olas saimniekiem tikai pēc datu apkopošanas izstādes noslēgumā. Atklāšana gan jūlija otrajā pusē sapulcēja itin biezu sabiedrības krējuma kārtu. Pati Maija Tabaka tajā nepiedalījās, toties ir piedalījusies darbu atlasē. Ar mākslinieces spilgto tēlu, kas leģendāri izcēlās uz padomiskās pelēcības fona, iepazīstina anotācijas sienai pievienotais Miervalža Poļa gleznotais portrets (1987) efektīgā sarkanā tērpā ar melnu mežģīņu ielaidumiem, kā arī dokumentālā filma Nostāsti. Gleznotāja Maija Tabaka (1976) un fragments no kinožurnāla Māksla (1980, Nr. 3).
Izsmeļošu ieskatu izstādes idejā, kuratoru vīzijā, kā arī gleznotāja un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa pārdomās par Maiju Tabaku, viņas stilu un tehniku jau piedāvājusi Undīne Adamaite ("Būtībā tās ir eksplozijas", KDi, 07.08.2025.). Turpmākais būs atsevišķu darbu tuvlasījumu centieni.
Sirreālie salikumi
Par to, ka Maijas Tabakas darbos ir zināms sirreālas pieejas, sapņu loģikas un maģiskā reālisma elements, nācies gan lasīt, gan rakstīt iepriekš, un izstāde ar agrāk neredzētiem darbiem tam var kalpot kā vēl viens apstiprinājums. Dažādu laikmetu, vietu un tēlu sastapšanos vienā audeklā redzam kaut vai par izstādes seju izvēlētajā gleznā Kalnu ezers (1999) ar divām balerīnām – vienu absolūti klasiskā, otru eksotiskākā tērpā –, kuras levitē virs ūdeņiem, kamēr mazā namiņā gleznas kreisajā stūrī, šķiet, sapulcējušies kādas senlaicīgi tradicionālas lauku kopienas seniori. Ciktāl Maija Tabaka ir vai nav sirreāliste, ir diskutējams jautājums, un vienmēr vērts uzmanīties no vienkāršotas Rietumos aprobētu stilistisku birku piekāršanas, kas pārvērš latviešu māksliniekus kādu paraugu atdarinātājos.
Sirreāla, kolāžai radniecīga tēlveide Maijas Tabakas darbos nav noliedzama; viens no uzskatāmākajiem paraugiem – Meitene interjerā (1998), kas vienlaikus pavisam tieši "uzprasās" salīdzināties ar zināmo idiomu "zilonis istabā". Proti, tā ir kāda neērta problēma, ko visi zina, bet negrib apspriest un risināt, izliekoties to neredzam. Pa ūdens klaja vidū iekomponētā interjera logiem istabā galvu iebāzuši pat divi ziloņi. Kas ir tas, ko nevēlamies ieraudzīt, paliek skatītāju pārdomām, lai gan ļoti iespējams, ka minētā idioma ir tikai skatītāja uztveres, nevis mākslinieciskās ieceres sastāvdaļa.
Klejojot pa kultūrtelpas tumšā apakšstāva apļveidīgo labirintu ar izgaismotajām gleznām, noslēpumainības auru kāpināja saklausītie komentāri, ka Maijas Tabakas gleznās ir arī pilnīgi nesaprotamas vietas. Proti, nav skaidrs, kas tur vispār uzgleznots. Vai tiešām? Par spīti hiperreālistiskajai ticamībai un veikli uzburtajām ilūzijām? Viens no šādiem piemēriem ir Sieviete un katedrāle (1992) – majestātisks aktrises Regīnas Razumas pilnfigūras portrets vienā augstumā ar detalizēti izgleznotu gotisku katedrāli, bet saprast, kādas cilvēciskas vai dzīvnieciskas radības kūņojas pie sievietes kājām, tiešām īsti nav iespējams. Arī šķietami ikdienišķajā ielas ainā Putnu barošana (2007) ar diviem hiperreālistiskiem sieviešu tēliem priekšplānā nav skaidrs, kas par pelēku masu karājas virs labās puses figūras galvas tālākajā plānā. Ciktāl šāda mīklainība ir tīša un ciktāl – vienkārši nejauša, atbildēt no gleznu vērotāja pozīcijas īsti nevar, bet tā tiešām kāpina mazliet biedējoša sapņa efektus, kad skatiena perifērijā ir kaut kas nezināms un potenciāli arī draudīgs.
Kolēģi, klasiķi un romi
Izstādē ir arī gleznas, kas atklājas kā zīmīgas citos aspektos. Hronoloģiski senākais eksponētais darbs ir portrets ar nosaukumu Vientuļais (1983), kurā džungļiem līdzīgā biežņā, it kā kaut ko gaidot, attēlots mākslinieks Jānis Krievs (1942–2016), viens no Maijas Tabakas kolēģiem studiju laika Franču grupā, kurš no agrīnajām sezaniskajām ainavām pārorientējās uz biomorfām abstrakcijām un visbeidzot pievērsās interjera dizainam un kinētiskajai mākslai. Šīs jomas jau XXI gadsimtā ir saistījušas padomju okupācijas laika nonkonformistisko eksperimentu pētniekus. Darbs ir interesants vēlīns domubiedru portretēšanas piemērs, jo vairākums Franču grupas biedru, kā Bruno Vasiļevska un Ievas Šmites (vēlāk Lancmanes), portretu saistās ar Maijas Tabakas agrīno, statisko, plastiski stingro stilu, kas šeit jau ir ieguvis ekspresīvi nemierīgu, dinamiskāku toņkārtu.
Savukārt Akts ar naudas kociņu (1994) variē Maijas Tabakas arī citkārt izmantoto sievietes muguras tvērumu, kas visnotaļ sasaucas ar franču XIX gadsimta neoklasicista Žana Ogista Dominika Engra muguras aktiem darbos Valpinsonas peldētāja (1808) un Turku pirts (1862). Līdzīga kompozīcija atklājas arī 1985. gadā izdotajā albumā Latviešu padomju glezniecība reproducētajā Maijas Tabakas darbā Savā istabā (1982), kurā sievietei ir tikpat kā identiska zirgaste, savukārt interjers ir vairāk piezemēts un tēla skatiens vērsts pret brūnganu sienu ar televizoru. Toties izstādē eksponētajā gleznā vide ir gaišāka un dzīvespriecīgāka, sieviete raugās izgaismota loga virzienā. Šādas paralēles uzsver Maijas Tabakas glezniecības iesaisti eiropeiskajā tradīcijā, pārsniedzot mimētiski precīza profesionālisma aspektu.
Atkalredzēšanos ar daudzu iemīļoto un Maijas Tabakas daudzkārt izmantoto čigānu tēmu sola tādas gleznas kā duets Ņina un Sando (1990) un Čigānu gulta (1995) – karaliski grezns interjera elements nekur citur kā meža biezoknī. No mūsdienu viedokļa šādus darbus ir viegli uztvert kā romu kultūras stereotipizāciju, rādot eksotiski krāšņus, bezrūpībā dejojošus un muzicējošus tēlus, kam ir maz sakara ar realitāti. Tomēr vērts atcerēties, ka viņu pārstāvētā vilinoši alternatīvā eksistence ārpus padomiskās sabiedrības rāmjiem tolaik bija zināms opozīcijas un pretestības iemiesojums.
Mimētiskas ilūzijas un noslēpumainības saplūsme kaleidoskopiskās mirāžās, kas atgādina apziņas plūsmas fiksācijas un saistās ar fotoreālisma un sirreālisma impulsiem, savulaik izauga no opozīcijas dekoratīvā formālismā ierobežotajam sociālistiskajam reālismam. Vairākums izstādes darbu pārstāv periodu jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tādējādi atsedzot Maijas Tabakas rokraksta vēlāko modifikāciju amplitūdu. Pozitīvi vērtējams fakts, ka darbu atlasē prevalē monumentālāki un izteiksmīgāki risinājumi, kas atšķiras no dažkārt personālizstādēs vērotajām pieblīvētajām un savā ziņā manieristiskajām kompozīcijām.
MAIJA TABAKA
Izstāde Gleznas
Kultūrtelpā Ola Foundation līdz 30.X