Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Šo filmu neviens nekad neredzēs. Asmika Grigorjana, Makbets un Falstafs Zalcburgas festivālā

Zalcburgas festivālā skan divas Džuzepes Verdi operas, kas ir balstītas Viljama Šekspīra dramaturģijā. Savos iestudējumos režisori Kšištofs Varlikovskis un Kristofs Martālers izmanto atsauces uz kinoklasiku

Jau sesto vasaru pēc kārtas lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana ir pasaulē prestižākā – Zalcburgas – festivāla primadonna. Zalcburgai viņas karjerā ir bijusi izšķiroša loma – panākumi festivālā ir padarījuši Asmiku Grigorjanu par mūsdienu spožāko dziedošo aktrisi. Šeit veiksmīgi ir sakrituši visi apstākļi, kuros tika radītas mūzikas teātra vēsturei svarīgas izrādes ar mākslinieces dalību. Viņa debitēja Zalcburgas festivālā 2017. gadā, dziedot Mariju diriģenta Vladimira Jurovska un režisora Viljama Kentridža iestudētajā Albāna Berga Vocekā. 2018. gadā Zalcburgā tapa nu jau par leģendāru uzskatītā Riharda Štrausa Salome diriģenta Franča Velzera-Mesta un režisora Romeo Kastelluči lasījumā, izrāde tika atkārtota arī 2019. gadā. 2020. un 2021. gadā Zalcburgā Asmika Grigorjana atveidoja Hrīsotemīdu Riharda Štrausa Elektrā (diriģents Francis Velzers-Mests, režisors Kšištofs Varlikovskis). 2022. gadā viņa dziedāja trīs soprāna partijas Džakomo Pučīni Triptihā (diriģents Francis Velzers-Mests, režisors Kristofs Lojs).

Konformists pie raganām

Šovasar Zalcburgā Asmika Grigorjana uzstājās sešās Džuzepes Verdi Makbeta izrādēs Lielajā festivāla namā/Großes Festspielhaus no 29. jūlija līdz 24. augustam (tā bija viņas debija lēdijas Makbetas lomā) un sniedza kamermūzikas koncertu kopā ar pianistu Luku Geņušu Mocarta zālē/Haus für Mozart 16. augustā. Makbetu ir iestudējis režisors Kšištofs Varlikovskis, pie Vīnes filharmonijas orķestra pults stājās maestro Filips Žordāns.

Kšištofs Varlikovskis bieži ir strādājis ar Viljama Šekspīra dramaturģiju drāmas teātrī. Šogad Makbets ir jau otrā viņa iestudētā opera, kuras pamatā ir Šekspīra traģēdija, – pavasarī tapa Ambruāza Tomā Hamlets Parīzes operā. Šī ir Kšištofa Varlikovska atgriešanās pie Verdi Makbeta, pirmo reizi viņš to ir iestudējis 2010. gadā Briselē. Režisors ir pārliecināts, ka Makbets vēsta par ceļojumu uz elli. Jaunākās izrādes veidošanai viņu ir iedvesmojušas paralēles ar Bernardo Bertoluči filmu Konformists/Il conformista (1970). Par īpašu brīdi operā režisors uzskata titulvaroņa satikšanos ar raganām: Makbets iztaujā viņas par savu nākotni. "Šajā momentā ir ietverts apzināts cilvēka lēmums, griba rīkoties atbilstoši tam, ko viņš dzirdēs. Tas ir pretstats situācijai, kurā cilvēks pasīvi pakļaujas liktenim," piebilst Kšištofs Varlikovskis. Viņu pirmām kārtām interesē varoņu cilvēciskās īpašības – izrādē galvenā uzmanība tiek pievērsta Makbetam un lēdijai Makbetai kā pārim, kam nav bērnu. Bezbērnība var kļūt par attiecību pamatu, vienlaikus tā ietekmē pāra kopīgo nākotni.

Dziedātāja Asmika Grigorjana (centrā) kopā ar operas Makbets iestudējuma scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Malgožatu Ščensņaku un režisoru Kšištofu Varlikovski. Foto – Jans Frīze

Asmika Grigorjana stāsta, ka ir nolēmusi papildināt savu repertuāru ar lēdijas Makbetas partiju, jo ir jutusi, ka šajā tēlā var izcelt humānos aspektus, kas nereti tiek ignorēti, un parādīt viņu ne tikai kā briesmoni, bet ticamu, dzīvu personāžu: "Uz skatuves cenšos izpētīt cilvēku, kas slēpjas aiz lomas. Vēlos iejusties savas varones ādā un situācijās, ko viņa piedzīvo. Mēģinu atklāt lēdijas Makbetas ievainojamību un vājības, mani neinteresē attēlot tikai tumšās, ļaunās viņas personības šķautnes. Es neticu viendimensionāliem personāžiem. Esmu pateicīga Kšištofam Varlikovskim, ka šo stāstu mēs izklāstām tā, ka visam notiekošajam ir iemesls un motivācija."

Režisora pastāvīgā radošā partnere scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka, runājot par izrādes vizuālo noformējumu, stāsta: "Mēs vēlējāmies radīt telpu, kas ir universāla, metaforiska un poētiska. Mūsu vizuālā koncepcija ir attālināta no tēliem, kas tieši asociējas ar karadarbību un militārismu." Scenogrāfijas radīšanā viņa ir iedvesmojusies no renesanses laikmeta "karaļu spēles" jeu de paume – modernā tenisa priekšteča – laukuma (XVIII gadsimta beigās jeu de paume zālē Versaļā notika svarīgas politiskās tikšanās, liecina eseja Makbeta programmiņā). Kostīmos ir jaušamas atsauces uz XX gadsimta 20. un 30. gadu Itālijas stilu un Bertoluči Konformistu.

Izrādē ir iesaistīts liels skaits bērnu, kuri ir redzami biedējošos tēlos. "Bērniem ir svarīga loma ne tikai operas darbības virzībā – viņi iemieso arī kaut ko instinktīvu, pārsteiguma elementu, kas nepakļaujas formāliem ierobežojumiem," šo izvēli komentē režisors. "Bērnu klātbūtne man palīdz interpretēt šo lomu. Lēdijas Makbetas radikālie lēmumi ir saistīti ar brūcēm, ko viņa ieguvusi bērnībā," saka Asmika Grigorjana.

Vai iestudējumu ir ietekmējis pašlaik notiekošais karš? "Makbetam nav nepieciešama aktualizācija. Mums priekšplānā ir jautājums: kas liek cilvēkiem izjust vēlmi nogalināt. Atbildes nav virspusēji melnbaltas, jo operā ir pārāk daudz krāsu un nianšu," apgalvo Kšištofs Varlikovskis.

Varaskāre iznīcina

Iespaids, ko atstāj izrāde, ir vēl šokējošāks, jo ļaunums šeit nav briesmīgi ļauns, tas nav nekas ekstraordinārs, svešs un nepazīstams: Makbets ar sievu daudz neatšķiras no citiem nomenklatūras pāriem, kuri alkst varas un sāk to ļaunprātīgi izmantot. Šis Makbets parāda, ko katrs spēj izdarīt ar savu tumšo pusi, vai viņš spēj to savaldīt, neļaut tai gūt virsroku pār visu pārējo. Kšištofs Varlikovskis dod mājienu, ka Makbets slēpjas katrā no mums un laiku pa laikam šim iekšējam "makbetam" ir jāatgādina, ka varaskāre mūs nogalinās. Tāpēc šķiet saprotami, ka savā pieejā režisors it kā norobežojas no konkrētā politiski vēsturiskā materiāla un izrādi veido kā emocionālu un iracionālu galveno varoņu pasauli, ko piepilda fantasmagorijas tēli un makabras ainas, mistika, halucinācijas un šausmas. Raganas ir neredzīgās, bet visu redzošās sievietes un meitenes maskās, viņas spēlējas ar lellēm un brutāli salauž tās.

Izrādē, kas tiek spēlēta uz milzīgās Lielā festivāla nama skatuves, ir daudz neaizmirstamu epizožu, jau sākot ar pašu pirmo ainu, kas risinās kādas stacijas uzgaidāmajā telpā, – Makbets un lēdija Makbeta sēž tālu viens no otra uz ļoti gara lakota koka sola. Izrādi ievada melnbaltā filma, kurā sieviete pamet mazuli lauka vidū. Iestudējumam ir bieza multimediālu slāņu kārta – tie ir gan pazīstamu kinošedevru fragmenti, gan speciāli Makbetam veidotas filmas, gan dziedātāju tuvplāni, kas tiek demonstrēti tiešraidē (par to visu Kšištofa Varlikovska komandā atbild videomākslinieks Denī Gegēns un animācijas režisors, specefektu autors Kamils Polaks). Kamēr Makbets satiekas ar raganām, lēdija Makbeta apmeklē ginekologu, kura atzinums ir nepielūdzams – bērnu viņai nebūs. Ziņas par neauglību viņu nomāc, viņa ir agonijā, taču drīz sieviete atradīs glābiņu atriebībā. Kopā ar vīru viņa nežēlīgi iznīcinās savu sāncenšu pēcnācējus.

Kameras, kas reālā laika režīmā filmē dziedātājus un aktierus teātrī un operā, jau sen ir klišeja, bet to izmantojums ir absolūti pamatots, ja uz skatuves ir tāda aktrise kā Asmika Grigorjana, kura neslēpj: viņai patīk, ka viņu vēro kamera. Asmika strādā smalki, katra viņas reakcija ir svarīga un precīza – videoekrāns to palīdz saskatīt vissīkākajās detaļās. Lēdija Makbeta izrādē ir īsta kinozvaigzne. Operas kulminācijas brīžos uz ekrāniem tiek translēti fragmenti no Pjēra Paolo Pazolīni filmām Ķēniņš Edips/Edipo Re (1967) un Mateja evaņģēlijs/Il vangelo secondo Matteo (1964; no šīs filmas tiek rādīta nevainīgo slepkavošana, kas notiek pēc Hēroda pavēles).

Strupceļš dzīves kustībā

Izrādes dramaturgs Kristiāns Lonšāns Makbeta programmiņā raksta: "Šekspīrs ļauj noprast, ka lēdija Makbeta ir piedzīvojusi maternitāti. Var pieļaut, ka viņai bijis bērns no pirmās laulības, bet gan bērns, gan viņa tēvs ir miruši. Verdi un viņa libretists Frančesko Marija Pjave šo pagātni operā nemin. Taču viens fakts gan lugā, gan operā ir nepārprotams: Makbetam un lēdijai Makbetai nav bērnu, un tas viņus sāpina. Viņiem sāp, un viņi vēlas zināt, saprast, kas notiks, – ar zinātnes vai melnās maģijas, saprāta vai vīzijas palīdzību. Makbets satiekas ar raganām, viņš ir cilvēks, kura karavīra panākumi un ar tiem saistītie apbalvojumi izrādās tikai aizsegs, viņu nomoka neskaidrība un šaubas, kas iedragā viņa identitāti. Kas es esmu – Makbets, kurš nevar būt tēvs? Kas es esmu, ja ne sauss zars, strupceļš lielajā dzīves kustībā? Dankans, Banko un Makdafs ir tēvi. Kas esmu es, neauglīgais vīrs, kura nākotni ierobežo nāve? Makbeta šaubas par savu identitāti pārtop nihilismā, kad viņš satiekas ar raganām. Ieklausoties viņu ezoteriskajā gudrībā, vienlaikus tālajā un tuvajā, kas viņam sola to, uz ko viņam nav tiesību, Makbets beidzot kļūst auglīgs. Radikālais ļaunums ir gatavs izvērsties. (..) Viņu atcerēsies kā līķu karali. Viņš nav tēvs nekam citam kā nāvei."

Pēcteču pārim nebūs, par to nav šaubu – Makbets uz skatuves pats sevi kastrē (tajā brīdī viens no bērniem sadur vudū lelli) un turpmāk pārvietojas ratiņkrēslā. Titullomu pārliecinoši atveido baritons Vladislavs Suļimskis. Tandēmā ar Asmiku Grigorjanu viņš demonstrē ideālu partnerību, viņi iespaidīgi papildina viens otru un spēlē psiholoģiski dziļi. Noziegumu ķēde ir sasaistījusi varoņus uz mūžu. Solistu ansamblī izceļas bass Tareks Nazmi (Banko) un tenors Džonatans Tetelmens (Makdafs). Diriģents Filips Žordāns pie Vīnes filharmoniķu pults ļauj saklausīt gan Makbeta maigumu, gan draudīgumu, gan dzidrās, gan tumšās krāsas – viņa lasījums ir teatrāli iedarbīgs, un, sižetam attīstoties, opera arvien pieņemas savā dramatiskajā intensitātē.

Asmikas Grigorjanas lēdija Makbeta ir liriska, taču viņas balsī ir spēks un jauda, pats galvenais, ka viņai piemīt aktierisks jūtīgums un dabiskums, kas palīdz iemiesoties jebkurā tēlā. Asmika meistarīgi izmanto sava soprāna krāsas, un viņas tembrs vienmēr ir atpazīstams. Viņa allaž dzied savā balsī, nezaudējot savu vokālo integritāti. Lēdija Makbeta somnambulisma ainā mazgā rokas ar viskiju un pārgriež sev vēnas, taču viņa nemirst. Makbets un sieva atkal ir kopā – viņi ir sasieti ar lampas vadu. Galvenos varoņus sagaida tāds pats liktenis kā Čaušesku pāri. Viņu nāve tiek pārraidīta tiešraidē.

Plānots, ka šis Makbets atgriezīsies Zalcburgas festivālā 2025. gadā.

Katrs vārds trāpa sirdī

Asmika Grigorjana neslēpj, ka lēdijas Makbetas partija nav viegla, taču viņai gribas izvirzīt sev vokāli sarežģītus vokālos uzdevumus un risināt tos. Viņa attīstās kā māksliniece, un viņai ir ko teikt mūzikā – Asmika vēlas radīt jaunu tēlu klasiskajās partijās, paskatīties uz tām citādi, jo pretējā gadījumā tās var zaudēt nozīmi un svaigumu mūsdienu klausītāju uztverē. Asmikas personības, vokālās un dramatiskās meistarības kombinācija ir padarījusi viņu par vienu no oriģinālākajām XXI gadsimta operzvaigznēm. Viņa vienmēr ir emocionāli iesaistīta visā, kas notiek uz skatuves, un uzmanīgi ieklausās partneros.

Dziedātājas sniegums Zalcburgā vairāku gadu garumā ļauj novērtēt viņas repertuāra plašumu, kas aptver Albāna Berga, Riharda Štrausa, Džakomo Pučīni un Džuzepes Verdi operas. 2020. gada festivālā viņa dziedāja Ludviga van Bēthovena Devītajā simfonijā maestro Rikardo Muti vadībā. Šovasar viņa pirmo reizi uzstājās festivālā ar solokoncertu. Kopā ar pianistu Luku Geņušu sagatavotajā programmā bija iekļautas Sergeja Rahmaņinova romances. Jūlijā es klausījos Asmikas Grigorjanas un Luka Geņuša koncertu Ēksanprovansas festivālā, un tas bija pavisam citāds. Katrā viņu koncertā valda cits noskaņojums un skanējums. Šī ir vēl viena Asmikas īpašība – viņa nepārtraukti mainās, viņa ir nenotverama, taču vienmēr paliek viņa pati, un mākslinieciskais kodols saglabājas. Asmikas balss kļūst arvien interesantāka un skaistāka. Viņa nav līdzīga nevienai citai dziedātājai.

Asmikas Grigorjanas sniegums Zalcburgas festivālā vairāku gadu garumā ļauj novērtēt viņas repertuāra plašumu. 16. augustā notikušajā solokoncertā viņa dziedāja Sergeja Rahmaņinova romances. Foto – Marko Borrelli

Asmikas talants, gaumes un stila izjūta ļauj viņai ar katru izdziedāto vārdu, katru intonāciju trāpīt klausītāja sirdī. To var labi sajust kamermūzikā, īpaši ar tādu partneri kā Luks Geņušs – ar saviem solonumuriem (Modests Musorgskis, Sergejs Rahmaņinovs un Nikolajs Rimskis-Korsakovs) viņš arī izpelnās ovācijas Zalcburgā. Dziedātājas un pianista programma ir emocionāli un muzikāli piesātināta. Viņu nākamais koncerts notiks 9. septembrī Londonas Vigmora zālē, savukārt 14. oktobrī Asmika Grigorjana būs dzirdama Latvijā – viņa piedalīsies Andreja Žagara piemiņai veltītajā Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojumā koncertzālē Cēsis.

Visi režisē cits citu

Šogad Zalcburgā skanēja vēl viena Šekspīra darbu iedvesmota Verdi opera – Falstafs. Tā tika spēlēta Lielajā festivāla namā no 12. līdz 30. augustam. Falstafu ir iestudējis diriģents Ingo Mecmahers (orķestra bedrē – Vīnes filharmoniķi) un režisors Kristofs Martālers. Vairākums kritiķu pasludināja Falstafu par festivāla skaļāko izgāšanos. Pirmizrādē daļa skatītāju pamatīgi izsvilpa leģendāro režisoru un viņa komandu, daži "bū!" tika adresēti arī diriģentam. Taču šķiet, ka blīvajā festivāla notikumu virpulī publikai vienkārši nepietika laika iedziļināties Kristofa Martālera uzveduma koncepcijā.

Falstafs ir ansambļa opera, un Zalcburgā sapulcēts ievērojams solistu sastāvs. Titullomas atveidotājam – izcilajam basbaritonam Džeraldam Finlijam – galvenokārt tika pārmests, ka viņš nav korpulents, jo Falstafa tēlā ir pierasts redzēt mākslinieku ar lieko svaru. Viņam līdzās uzstājās baritons Saimons Kīnlisaids (Fords), soprāni Jeļena Stihina (Alise Forda) un Džūlija Semencato (Naneta), mecosoprāni Tanja Ariane Baumgartnere (misis Kviklija) un Čečilia Molināri (Mega Peidža), bass Jenss Larsens (Pistols) un tenori Bogdans Volkovs (Fentons), Tomass Ebenšteins (doktors Kaijuss) un Maikls Kolvins (Bardolfs).

Falstafs ir trešā Verdi opera, kuras librets ir balstīts Šekspīra dramaturģijā, komponista otrā komiskā opera un mūža pēdējā opera. Ingo Mecmahers Verdi ir diriģējis daudz, taču Falstafu interpretē pirmo reizi, parasti viņa vārds asociējas ar XX gadsimta repertuāru. "Falstafs ir ideju krātuve. Verdi entuziasmu ir uzturējis Falstafa tēls kā anarhisks gars, kas ļaujas savām kaprīzēm un dzīvo ar apziņu, ka ir jāizbauda mirklis un jāizmanto iespējas, kas tajā brīdī paveras. Šo operu Verdi ir komponējis paša priekam," norāda Ingo Mecmahers.

Falstafa libretu Arrigo Boito ir rakstījis pēc Šekspīra komēdijas Jautrās vindzorietes un vēsturiskās hronikas Henrijs IV motīviem. Režisors Kristofs Martālers ir pārliecināts, ka šis darbs īsti nav komēdija, it īpaši no šodienas perspektīvas. Par atslēgas personu savam iestudējumam Kristofs Martālers un viņa ilggadējā radošā partnere, scenogrāfijas un kostīmu mākslas ikona Anna Fībroka ir izvēlējušies aktieri un režisoru Orsonu Velsu. Izrādi caurstrāvo atsauces uz trim filmām – tā ir Orsona Velsa uzņemtā Falstafa ekranizācija Pusnakts zvani/Chimes at Midnight (1965), filma Vēja otra puse/The Other Side of the Wind (filmēta 1970.–1976. gadā, pirmizrāde notika 2018. gadā) un tās veidošanai veltītā dokumentālā filma Viņi mani mīlēs, kad es būšu miris/They’ll Love Me When I’m Dead (2018).

Pirmajā un trešajā no šīm filmām uz ekrāna ir redzams pats Orsons Velss: kā aktieris, kas spēlē Falstafu, un kā režisors Orsons Velss, kurš tiek novērots Vēja otras puses tapšanas procesā. Viena no filmas Vēja otra puse sižeta līnijām vēsta par režisoru, kurš mēģina atgriezties kinoindustrijā. Nesen atrastajā scenārija ainā Orsons Velss izspēlē cīņu starp sevi un savu alter ego. Šis scenārija fragments ir publicēts Zalcburgas Falstafa programmiņā.

Kristofa Martālera izrādē Orsonu Velsu atveido aktieris Marks Bodnārs (loma bez vārdiem). Faktiski režisors kļūst par Falstafa dubultnieku. Džeralda Finlija Falstafs ir viens no aktieriem šajā uzņemšanas laukumā, viņš ir pasīvi depresīvs tēls – Korejas kara veterāns, kuram, iespējams, ir atkarība no narkotikām. Kristofs Martālers akcentē titulvaroņa nopietnību: "Mūsu gadījumā Falstafs nav tikai pompozs klauns, par kādu daudzi viņu uzskata. Tas mūs neinteresē. Viņš ir pavisam citāds personāžs, kas precīzi zina, kādas sekas izraisa viņa rīcība."

Darbība notiek starp fantāziju pasauli (filmēšanas laukumu) un realitāti, no iestudējumā iesaistītajiem aktieriem un dziedātājiem šāda pietiekami sarežģīta koncepcija prasa dubultspēli – viņi iekāpj lomās, kad sākas filmēšana, un pēc tam izkāpj no tām. Izrādes dramaturgs Malte Ūbenaufs uzskata: lai izprastu izrādi, skatītājiem nav obligāti jābūt redzējušiem abas minētās Orsona Velsa spēlfilmas. "Es domāju, ka publika iestudējumu sapratīs dabiski. Vēja otra puse ir filma par režisoru, tas ir izspēlēts aizkulišu stāsts. Mūs interesē darba iestudēšanas daudzšķautņainība. Falstafā visi režisē sevi un cits citu, un mēs to uzsveram," skaidro dramaturgs.

Neskaidrības aspekts

Māksliniece Anna Fībroka ir izveidojusi grandiozu dekorāciju, kas apvieno filmēšanas laukumu, kinozāli, bāru, kādas mājas terasi ar baseinu un citas telpas. "Uz skatuves redzamā filmas uzņemšanas komanda strādā ar kamerām, taču īstenībā nekas netiek filmēts. Šo filmu neviens nekad neredzēs, tāpēc katrs skatītājs var izveidot savu notiekošā versiju," saka Anna Fībroka. "Šajā stāstā ir daudz neskaidrību," piebilst Kristofs Martālers.

Diriģents Ingo Mecmahers vērš uzmanību uz to, ka "neskaidrības" aspekts atspoguļojas arī partitūrā: "Labi zināmais nonets pirmā cēliena beigās it kā ir iecerēts instrumentiem – visi personāži tajā dzied atšķirīgu tekstu. Tas nav veidots, lai būtu skaidri saprotams, valoda šeit ir tikai artikulācijas līdzeklis."

Operas Falstafs iestudējuma radošā komanda – dramaturgs Malte Ūbenaufs (no kreisās), scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Fībroka, režisors Kristofs Martālers un diriģents Ingo Mecmahers. Foto – Jans Frīze

Izrādes programmā Ingo Mecmahers stāsta par Falstafa tapšanu: "Ir zināms, ka tajā laikā, kad Verdi draugs libretists Arrigo Boito atnāca pie viņa ar Falstafa ideju, komponists ir sacerējis fūgas. Verdi vairs nebija plānojis komponēt nevienu operu, jo viņš jau bija radījis pietiekami daudz mūzikas teātra darbu. Fūgu komponēšana viņu pilnībā apmierināja, turklāt viņš vairs negribēja pasūtījumus, nevēlējās piedzīvot ar tiem saistīto spiedienu. Taču Arrigo Boito ideja komponistu uzrunāja. Viņam uzreiz radās doma par nobeigumu, kas var būt ļoti sarežģīts uzdevums, ja runa ir par komēdiju. Esmu diezgan pārliecināts, ka Verdi sāka komponēt Falstafu ar fūgu, kas skan operas noslēgumā. Vismaz viņa prātā tā noteikti bija, jo šī fūga atbalsojas cauri visam darbam. Verdi vairākkārt ir apgalvojis, ka vēlējies komponēt Falstafu tikai savam priekam. Viņš to nerakstīja ar domu par kādu konkrētu teātri vai dziedātājiem. Viņš gandrīz pilnībā iztiek bez ārijām to tradicionālajā izpratnē, šajā darbā viņam svarīgāki ir ansambļi. Mūzika nevainojami sasaucas ar tekstu."

Kristofs Martālers uzskata: "Fūga ir ģeniāls noslēgums. Es neticu laimīgām komēdijas beigām. Manuprāt, fūga atstāj visu atvērtu." Viņa teikto papildina Ingo Mecmahers: "Kad fūga beidzas, mēs skatāmies bezdibenī."

Sevi var apmānīt un padarīt par apsmiekla objektu ne tikai lugu varoņi, kā sers Džons Falstafs, bet arī tik revolucionāri un novatoriski mākslinieki kā Orsons Velss – tāds ir izrādes vēstījums. Kristofs Martālers ir radījis interkontekstuālu atsauču konstrukciju, kurā tiek pētītas mākslas un kino vēstures, iestudējuma veidošanas un filmas uzņemšanas attiecības – un tās tiek apgrieztas kājām gaisā. Šajā konstrukcijā iederas arī publikas svilpieni un recenzijas, kurās režisora darbs tiek pavirši novērtēts ar vienu knapu zvaigznīti no piecām iespējamām.

Šodien, 31. augustā, Zalcburgas festivāla noslēgumā uzstāsies Bostonas simfoniskais orķestris diriģenta Andra Nelsona vadībā – skanēs Džona Viljamsa Otrais vijoļkoncerts (solo spēlēs Anne Sofija Mutere) un Igora Stravinska Petruška – burleska četrās ainās orķestrim.

Informācija: salzburgerfestspiele.at

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja