Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Stāstu krājuma Svešie recenzija. Mūsu debesu DNS

Mēs visi esam savstarpēji saistīti – savā otrajā stāstu krājumā Svešie atgādina rakstniece Jana Egle

Pirms neilga laika interneta āres aplidoja sentimentāls videosižets – šķietami dokumentālos apstākļos virknei cilvēku, kas iepriekš bija intervētājam apliecinājuši nelokāmu pārliecību par savu etnisko tīrību, tika piedāvāts noskaidrot savu DNS. Šajā pārbaudē atklājās, ka vāciešu nīdējā britā rit vācu asinis, Kaukāza meitenei, kas necieš turkus, teju puse ģenētiskās informācijas nāk no šīs tautības, bet cita nejauši izvēlēto eksperimenta dalībnieku grupā pat atrada savu radinieku. Klipiņa morāle – mēs visi esam savstarpēji saistīti. Jāteic, tādu pašu vēstījumu, gan nesalīdzināmi gaumīgāk un bez lētām manipulācijām, pauž Jana Egle savā otrajā stāstu krājumā Svešie.

 

Vēl viens dzīpars

Vispirms gan jāmin, ka Svešo gadījumā apzīmējums "stāstu krājums" nav gluži precīzs. Astoņi vēstījumi, no kuriem katrs saistās ar citu tēlu, tomēr ir nesaraujami saistīti tieši tāpat, kā neredzamas saiknes vieno visus astoņus personāžus. Varbūt precīzāk būtu saukt Svešos par romānu epizodēs? Lai tur būtu kā būdams, taču autore izvēlējusies neparastu un efektīvu pieeju, vienlaikus pamanoties stāstos gan ietvert plašāku laikmeta kontekstu, nekā tas tradicionāli šajā lakoniskajā prozas formā iespējams, gan izvairīties no sadrumstalotības, kas neizbēgami piemeklē krājumus, kuros lasītājs bieži spiests strauji mainīt ātrumu, pieslēdzoties citādam vēstījumam.

Veronika, Adrians, Aļevtina, Aleksandrs, Kerija un citi – viņi mīt dažādos laikos, viņu dzīvesgaitas krustojas brīžiem tikai netieši un fragmentāri, brīžiem tieši un skaudri. Viņi visi veido nosacītu "dzimtu" nevis šī vārda triviālajā, bet plašākajā radniecības nozīmē. Kad pirmajā stāstā sekojam līdzi Margaritai, kuras diena, maigi sakot, nav izdevusies – vispirms noskaidrojas, ka sievietes meitiņu no bērnudārza aizvedis kāds svešinieks, pēc tam viņai uzbrūk un viņu nolaupa pašas automašīnā –, mēs vēl nezinām, ka šo teju trillera cienīgo pirmo uzrāvienu, ar kādu Jana Egle "piestartē" krājumu, vēlāk rakstniece risinās pavisam citā tempā. Teksts zaudēs ārējo notikumu radītās spriedzes asumu, bet ar katru stāstu tekstam pievīsies klāt vēl viens dzīpars, vēl viena pazemes straume, kurā atradīsies vieta tiklab Margaritas meitai, kā nolaupītājam – un katram būs ko teikt.

Mazā Kerija krājuma pēdējā stāstā, soļodama pie rokas vecmammai, lūkojas debesīs un secina, ka pasauli caurtīklo līnijas – tie ir elektrības, tramvaju, trolejbusu vadi, kas biezā režģī sarūto pilsētas debesis. Taču līniju, saišu motīvs krājumā nozīmē arī ko citu – savstarpējām, visbiežāk tikpat nemanāmām kā DNS, tomēr tikpat nozīmīgām saitēm sasaistīti ir itin visi tēli, katrs no viņiem izstaro neredzamu līniju mudžekli, kas kādu citu aizķer, sasien, nostiepj kāda priekšā virvi, pa kuru šķērsot bezdibeni, vai tieši otrādi – notur uz bezdibeņa malas.

 

Papagaiļa krāsu drānas 

Krājuma apakšvirsrakstā lasām populāras krievu dziesmiņas "Miļeņkij ti moi/vozjmi meņa s soboi..." pirmo rindiņu. Un ne velti – par grāmatas centrālo asi, kurā krustojas visi pārējie stāsti, Jana Egle drosmīgi izvēlējusies krievieti Aļevtinu jeb Aļku – sievieti, kuras tekstā daudzkārt uzsvērtais pelēcīgums padara viņu par vienu no tiem cilvēkiem, kurus ikdienā savā ceļā vispār nepamanām. Ja vien viņi nav – kā Aļka mūža pēdējos gados – ietērpušies komiski neiederīgās papagaiļa krāsu drānās, bet arī tad viņiem, visticamāk, metam līkumu. Šķiet, ka šī pēdējā dzīves posma Aļkas tēlā autore iedvesmojusies no (starp citu, arī tekstā pieminētās) savulaik Rīgā, Līvu laukumā, magnetofonā atskaņotu valšu pavadībā dejojošās pusmūža sievietes košsarkanos brunčos.

Aļka gan nedejo, bet dzied – piedzied ielu muzikantam Haraldam, dzied vienatnē, kāpjot pa svešām kāpnēm, dzied, mazgājot un beržot kā jebkura sieviete, – vienmēr vienu un to pašu banālo, smeldzīgo dziesmiņu: "Miļeņkij ti moi/vozjmi meņa s soboi..." To, ko tieši Aļevtina lūdzas un kam, uzzinām pamazām – caur visiem citiem stāstiem. Veronika, kurai likteņa ironija lēmusi kļūt par meitenes vīramāti un kura baisu pagātnes pārdzīvojumu dēļ atsakās izrunāt kaut vārdu krieviski. Sandris, kura sejas defekts, šķiet, nocementējis dvēseli. Adrians, kura dzīves mokošo vienveidīgo pareizumu jauc ķirzakai līdzīga meitene, un Margarita, kuras dzīves kārtīgo plūdumu jauc Adrians. Vēl arī Haralds un Kerija.

Viņu dzīves krustojas mazās, pelēcīgās krievietes "asī", par to nenojaušot nevienam. Visticamāk, viņi nekad neieraudzīs visu gobelēnu visā tā krāšņumā – tikai kreisās puses spurainos diegu galus un šķietami haotiskos krāsu salikumus –, bet vismaz pēdējais stāsts pasviež cerību, ka viņi uzzinās par gobelēna esamību. Un cerību, ka gobelēnu atcerēsimies arī mēs.

 

Likteņu mezgls

Aļevtina ir arī tas tēls, kurā visprecīzāk nolasāms krājuma nosaukums. Viņa ir visizteiktākā svešā citu svešo vidū, tik ļoti citāda, ka pret viņu spēj apvienoties pat tie, kurus nekas cits nesaista. Taču tieši viņas ārējais svešādums, ko nosaka pašas neizvēlēti faktori, arī tautība, visskaudrāk akcentē, ka pārējie par iekšēji svešajiem kļuvuši teju labprātīgi. Jo nav bijis laika vai vēlmes pacelt skatu uz acīm neredzamo saišu ciešumu, vieglāk ir bijis pievērst uzmanību tepat tuvumā skanošajai lauzītajai mēlei un raudzīties uz nepareizā leņķī novietoto krūzīti, vieglāk ir bijis saskaldīt uzmanību tūkstoš kaitinošos sīkumos, līdz ir jau par vēlu saskatīt pavedienus, kas vijas aiz apnicīgi sadzīviskā.

Taču cerība saglabājas dzīva tajos, kuriem dienišķā pareizuma konstrukcijas vēl nav sapītas vai arī sākušas irt, tas ir, mazajos un vecajos, aktīvās viļņošanās krastā izskalotos. Tāpēc pēdējā stāsta fināla epizode, kurā mazā Kerija kāpj uz savu dzīvokli ar mīļo un nezināmo Aļku pie rokas, piepeši rada mezgla sajūtu. Ne tikai tā, kas kaklā. Mezglā beidzot sasējušies tie likteņi, kas cits caur citu kā senču samudžināti DNS kodi vai juceklīgi krustojušies elektrības vadi sarētojuši debesu kailumu, taču beidzot no tiem saaudies gobelēns, kuram uz īsu, pavisam īsu sekundi esam ieraudzījuši apslēpto debesu pusi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja