Valmieras vasaras teātra festivāls kā silts vilnis pāršalca manu vasaru. Guvu vērtīgu pieredzi un pārliecību, ka ar Latvijas teātra nākotni viss būs kārtībā, jo tajā darbojas jauni, mērķtiecīgi un talantīgi cilvēki. Visas izrādes, kuras redzēju, notika ārpus telpām zem klajas debess, un to atmosfērā liela nozīme bija Valmieras pilsētvidei un zaļajai zonai.
Asiņains Galā koncerts
Pirmais lielais un jaudīgais pārsteigums spožajā un karstajā saulē bija režisora Mārtiņa Eihes atjaunotais Mārtina Makdonas Inišmoras leitnants. Iestudējums pirmizrādi piedzīvoja Valmieras vasaras teātra festivālā 2020. gadā. Šovasar, nomainoties vairākiem aktieriem, tas sagatavots atkārtoti un nu ir iekļauts Valmieras teātra repertuārā. Augustā bija unikāla iespēja izrādi pieredzēt dabā, zālienā pie teātra, kurā sezonas laikā to spēlēs jaunajā Black Box zālē. Inišmoras leitnants ir asiņainākā luga no dramaturga Aranas salu triloģijas, kurā ietilpst vēl Latvijas teātros vairākkārt iestudētais Kroplis no Inišmānas (citā versijā Klibais no Inišmānas) un Inišerinas Banšī, kuru Mārtins Makdona vērtēja paškritiski un nepublicēja, tomēr 2022. gadā pats, balstoties savā lugā, uzņēma lielisku filmu ar Kolinu Ferelu un Brendanu Glīsonu galvenajās lomās.
Inišmoras leitnanta titulvaronis Padriks ir Īru nacionālās atbrīvošanas armijas dalībnieks, kurš nostājies opozīcijā saviem korumpētajiem cīņu biedriem un ar aukstasinīgu pieeju, kas svārstās starp sadistisku un lietišķu, spīdzina savus ideoloģiskos ienaidniekus un ir gatavs nežēlīgi atriebt sava kaķa nāvi. Režisors Mārtiņš Eihe melnā humora caurstrāvoto lugu iestudējis ar farsu apslacītas groteskas žanrā. Pļavā pie teātra izvietotas vairākas teltis, no kurām izlien izrādes varoņi, organiski scenogrāfijā un darbībā iekļaujas zaļojošie koki, kā baiss atgādinājums pamazām izslienas no dažādiem palīgmateriāliem veidotie krusti, iezīmējot aizvien jaunus slepkavību upurus. Ar kustību kon sultanta un vienas no galvenajām lomām tēlotāja Aigara Apiņa līdzdalību izrāde, kuras ritumu ik pa laikam pārtrauc horeogrāfiski numuri, ir kā asiņains galā koncerts.
Aksels Aizkalns Padrika lomā ir lielisks. Viņa žilbinošais smaids nolasās kā nāves vieplis, un virtuozās pārejas no apņēmīgas līdzcilvēku spīdzināšanas līdz asarām acīs, Padrikam uzzinot par kaķīša neveselību, ir apbrīnas vērtas. Šis varonis atgādina Vudija Harelsona tēloto gangsteri Čārliju Kostello Mārtina Makdonas 2012. gada filmā Septiņi psihopāti. Čārlijs bija teju slimīgi pieķēries savam šicū Bonijai.
Visi pārējie izrādes dalībnieki notur šo groteskas un absurda latiņu šajā asins spaiņu pielietajā norisē. Nemitīgā asinsizliešana tiek atrisināta, ievainojumu epizodēs šaujot no rotaļu ieroča ar spilgti sarkanu krāsu, bet nogalināšanas ainā uzlejot upurim asiņainas krāsas spaini. Savukārt papildu atsvešinājuma efekts tiek panākts, vairākiem aktieriem valkājot acīmredzami mākslīgas parūkas. Īpaši koši ir Aigara Apiņa atveidotā pusaudža Deivija sarkanie garie mati, par kuriem viņu izņirdz apkārtējie.
Deivijs ir kompleksu nomocīts un komiski izmisis, aptverot, kādas sekas var būt viņa uz ceļa atrastā kaķa nāvei. Vispār aktieru spēles veidam šajā izrādē ir grūti atrast piemērotu apzīmējumu (bez jau minētās groteskas). Piemēram, Janusa Johansona Kristijam – Padrika bijušajam cīņu biedram – piemīt reālpsiholoģiskas iezīmes, aktieris attaisno un motivē katru sava varoņa soli. Abi viņa līdzbiedri – Rūda Bīviņa un Arta Jančevska varoņi – ir apveltīti ar vienu izteiktu personības iezīmi – Rūdis kā pārgalvīgs huligāns, Artis kā teroristam netipisks kautrīgs jauneklis – un mazāku zaļojošu īpašību buķeti. Klintas Reinholdes maksimālistiskā dumpiniece Meirida (Deivija māsa un Padrika iemīļotā) zīmēta plašiem, azartiskiem triepieniem, paradoksāli apvienojot meitenīgu jūtīgumu ar robustu brutalitāti. Simpātisks ir Padrika tēvs – Mārtiņa Liepas rimtais, bet iekšēji eksplozīvais Donijs –, lai arī dažas viņa pagātnes ainas (piemēram, mātes spārdīšana) liek kritiski paraudzīties uz viņa šarmu.
2020. gadā izrāde skatītājus varbūt atstāja neizpratnē, kāpēc tieši tobrīd tapis tieši šīs lugas iestudējums, taču pašlaik tuvu un tālu karu plosītajā pasaulē groteska par asinsizliešanu, kas sabiedrības daļai ir kļuvusi pašsaprotama kā elpošana, šķiet iederīgāka nekā jebkad agrāk.
Mierīgā poēzija
Absolūti pretēja noskaņas formāta ziņā, bet ne mazāk jaudīga Valmieras festivālā bija dzejnieku grupas Orbīta radītā izrāde Tagad Strenčos, kas norisinājās Strenču katlumājas šķeldas krātuvē. Skatītāji tāpat kā citās festivāla izrādēs bija izvietoti koka tribīnēs. Iestudējums veidots vienlaikus vienkārši un sarežģīti. Proti, tas, ko vēro skatītāji dzīvajā dabā, ir reālu Strenču iedzīvotāju un citu izrādes dalībnieku veiktās darbības ainavā, kuras pavada Gerda Lapoškas zemajā, mierīgajā balsī nolasītais stāstījums, kas būtībā komentē to, ko redzam. Aiz vecā radioaparāta, kas novietots skatītāju tuvākās redzamības zonā, atrodas pamežs, upe ar nelielu tiltiņu, otrā krastā – kultūras nams. Atskan katlumājas dūkoņa. Parādās fotogrāfs, kurš bildē publiku. Uz upes pusi aiziet meitene – kā uzzinām no komentāra – Elīza ar saksofonu futrālī uz pleca. Policiste Ieva, ceļotāju kompānija ap grilu upītes krastā, pastnieks uz velosipēda (aizdomīgi līdzīgs Orbītas dalībniekam Semjonam Haņinam), mazo basketbolistu komanda, kas izskrien cauri "kadram", Jānis ar suni Stirnu, strādnieks, kurš ar skaļu blīkšķi samet konteinerā bleķa atkritumus, skrējēja (kuru pavada arī Stirnas slavenā dziesma Pirksti dūrē), jaunzēlandiešu ēdienu blogeris Gregorijs ar ķerru un diviem bērniem tajā – tie visi piepilda redzamo telpu un ir saistīti arī jēdzieniskā ziņā.
Izrādes noslēgumā, augstu virs spēles laukuma paceļoties baltajam balonam – meteoroloģiskajai zondei (metot tiltu uz izrādes sākumu, kad Gerds Lapoška komentē laikapstākļus) –, visi sanāk vienkopus un uz zemes līdzās lielajam vecajam radioaparātam noliek katrs savu maziņo radiouztvērēju. Izrāde atstāj dzīvu "šeit un tagad" iespaidu, piedāvājot mierīgu, iedvesmojošu un skaistu dzīves nogriezni. Paliek neatbildēts jautājums, cik no personāžiem ir absolūti reāli, cik – izrādes vajadzībām tapuši, taču tas nešķiet svarīgi šajā rimtajā, saules pielietajā ainavā.
Kas notiek kojās
Pirmās divas manis aprakstītās izrādes radīja piepildījumu, bet "dokumentāli mokumentālais atmiņu serpentīns" Koplietojamie stāsti atstāja mazuma piegaršu. To kā veltījumu Valmieras vasaras teātra festivāla desmitajai jubilejai bija sagatavojušas dramaturģe Linda Rudene un režisore Anna Klišāne. Izrāde notika pie Valmieras novada domes, iedarbinot arī tās pagalma puses logus. Domes ēka spēlēja Valmieras teātra kopmītni (radot loģisku jautājumu, kāpēc izrāde nenotika pie tās), kurā uzturas vasaras festivāla izrāžu veidotāji. Izrādes laikā brīvprātīgie virināja logus, izkarot dažādus priekšmetus, garās virknēs sasietus palagus un galda piederumus.
Koplietojamos stāstus stāstīja aktieri Anta Aizupe un Jānis Kronis, kuri aizsāka darbību, atveidojot LTV leģendu Ilzes Strengas un Andreja Volmāra vadītu televīzijas translāciju. Šis paņēmiens gan nekā neattīstījās. Izrādes laikā abi aktieri vairākkārt pārģērbās, vakartērpu un uzvalku nomainot pret halātiem vai T krekliem un šortiem. Stāstu saturs bija kopmītnē jeb kojās mītošo aktieru gatavošanās izrādei un ar šo nostāstiem apvīto vietu saistīto notikumu atstāsts. Diemžēl Valmieras teātra koju un komandanšu stāsti ir no atmiņas teju uzreiz gaistoši un neobligāti. Bija sajūta, ka radošajai grupai pietrūcis laika iztaujāšanai, lai uzdurtos kaut kam interesantākam, un ir paņemti tie stāsti, kas pirmie nākuši priekšā (ja vien tie nav dramaturģes izgudroti). Izrādei bija arī tehnisks defekts: foršās pavadošās mūzikas komponistei Elīzai Dombrovskai, kura ar ģitāru rokās iesaistījās darbībā, nez kāpēc atšķirībā no Antas Aizupes un Jāņa Kroņa nebija pielikts mikrofons, un sadzirdēt, ko viņa saka, nebija iespējams. Lai arī ieskicētais mīlas stāsts starp Antas Aizupes atveidoto scenogrāfi un Jāņa Kroņa aktieri bija patiešām jauks, izrādes norise dramaturģiski un jēdzieniski izčākstēja nenoteiktībā un aptuvenībā.
Tomēr kopumā vēlos pateikties Valmieras festivāla komandai par dzīvas, svaigas elpas malku Latvijas teātra ainavā.