Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 19. februāris
Zane, Zuzanna

Viņas ir skaistas. Ingas Gailes romāna Skaistās recenzija

Inga Gaile savā jaunajā romānā raksta par trauslo savienojumu, kas cilvēka būtībā saslēdz taustāmo un neredzamo un vienmēr ir tik grūti pakļāvies analīzei, dziedināšanai un izpratnei.

Jaunā gada pirmajā dienā uz galda kā pirmā šogad lasāmā grāmata nogulst Ingas Gailes romāns Skaistās – darbs, kurš savā ziņā turpina tēmu, ko pirms trim gadiem sāka autores pirmais prozas darbs Stikli, bet kuru var lasīt arī kā neatkarīgu un savā ziņā pat pētniecisku tekstu. Romāns kā horeogrāfijas pieraksts cilvēcības un necilvēcīguma attiecību šaušalīgajā polonēzē varbūt nav tas, ar kuru svētku laika iežūžotais lasītājs vēlētos sākt jaunu gadu, un tomēr, iespējams, tieši šāda lasāmviela ir īsti vietā, lai vispārējās cilvēkmīlas atmosfēra neaizmiglotu skaidro prātu.

 

Čuksti no pagājības

Romāna darbība rit no XX gadsimta 40. līdz 90. gadiem, taču gadsimta otrās puses vēsturiskie notikumi tekstā parādīti "mīklaini, kā spogulī"  – lasītājs redz atspulgu un nospiedumu, nekad ne pašu norisi. Vīziju atgādinošajā ievadtekstā autore saplūdina laiktelpas, vecuma un dzimuma kategorijas cilvēka veidolā, kurš "aukstā ziemas dienā" iereibis ienāk baznīcā lūgties, un ar katru nākamo nodaļu šo visaptverošo mirklīgo veidolu mērķtiecīgi skalda drupās, skaldnēs vai varbūt – mozaīkā.

Trijās daļās sadalīto romāna tekstu veido epizodes, kuras stāsta koncentrācijas nometnes politieslodzītā, nometnes ārsts, SS uzraudze, bijusī izsūtītā, sieviete "bērna prātā", apaļīgie, garā vājie, neglītie, citādi mīlošie... Viņus savā starpā vieno gan – lielākajā daļā gadījumu – ģenētika, gan – pilnīgi visos – vientulība. Violeta, Johanna, Magdalēna, Lidija, Ilma, Ilze, Meibla, Duks... Sieviešu un vīriešu monologi krustojas, lasītājs brīžiem ar grūtībām atmin, kurš ir tobrīd runājošais "es", jo stāsti skan vienlaikus no vairākām pusēm kā ēnainās katedrāles velvēs plūstoši čuksti no rēgpilnas pagājības.

Karš, koncentrācijas nometnes, izsūtīšana kā mūsu laikmeta ļaunuma apogejs var šķist literatūrā jau teju pārāk bieži izmantots paņēmiens, kā atskaņot necilvēcības augsto dziesmu. Tomēr romānā ietverts kaut kas vairāk nekā stāsts par to, cik neaizsargāta visos laikos ir bijusi cilvēcība. Teksta pamatnoti veido dvēseles robežstāvokļi, kas var būt un var nebūt atkarīgi no ārējiem apstākļiem, – kad pārbīdās emociju tektoniskās plāksnes, kad pārplīst tempļa priekškars, kad atveras ceļi uz dzīlēm, kuras līdz šim saudzīgi aizklājušas civilizētības Potjomkina fasādes, ir vienalga, kas izraisījis garīgos nogruvumus psihē – vecuma neprāts, slimība, dabas norises vai līdzcilvēku bezgalīgā izdoma, kad runa ir par sāpēm. Autore raksta tieši par trauslo, nenoliedzamo savienojumu, kas cilvēka būtībā saslēdz taustāmo un neredzamo un vienmēr ir tik grūti pakļāvies analīzei, dziedināšanai un izpratnei.

 

Sāpes rada sāpes

Sižeta hronoloģiskais šķetinājums, kurā personāžu savītie dzīvesstāsti kā upju tīkls plūst virzienā no baisākajiem cilvēces vēstures pieturpunktiem līdz mūslaiku relatīvi nesatricinātajai eksistencei, ļauj lasītājam iegūt perspektīvu attiecībā uz ļaunuma tēmu. Nav noliedzams, ka vēsturiskās šausmas mūsdienu cilvēka apziņā, pakāpeniski paaudzi pēc paaudzes attālinoties no šo notikumu fiziskās klātesamības, pamazām pārtop stindzinošā, tomēr bieži abstrakti izplūdušā simboliskā jēdzienā: ne jau velti šos tintes triepienus cilvēciskajā domāšanā vēlāk žēlsirdīgi aizklāj kaut kas, ko varētu dēvēt par mēroga neaptveramību. Tā kā naturālisms lielā koncentrācijā kļūst neefektīvs, rakstnieki, biogrāfi un citi vēstītāji dodas pa simbola, metonīmijas, noģiedamā ceļu, atstājot pārējo lasītāja iztēlei un empātijai. Un šādi Skaisto sižets, hronoloģiski plūstot uz priekšu, vienlaikus it kā atkāpjas pa cilvēcisko sāpju taciņu: laikam ejot, ārēji baisākās traģēdijas aizstāj citas – sadzīviskas, slēptākas, taču tāpēc ne mazāk traumējošas.

Fizisko holokaustu aizstāj jūtu holokausts, izsūtījumu – atsvešinājums, un kurš būs tas, kurš sagrafēs cita cilvēka sāpju Rihtera skalu? Bet sāpes rada sāpes – tā globālās necilvēcības ātrgaitas šoseja sašķeļas, sadalās, sastīgo personāžu individuālajos Golgātas ceļos. Sieviete ar bērna prātu, bet plašu sirdi, kura spēj tikai mīlēt bez pasaules noteiktajiem ierobežojumiem. Sieviete, kura nedrīkst mīlēt aizliegto. Sieviete, kuras saprātu ir sastindzinājusi pagātne. Vīrietis, kurš plosās, cenšoties izkļūt no paša nodarījuma krātiņa. Bērni, kuri izaug, skatoties vecāku tukšajās acīs. Rokas, kuras spēj iesist, žņaugt, noglāstīt, nomazgāt mirstošo.

 

Pārspriegotas stīgas

Romāna nosaukums Skaistās, no vienas puses, ir tajā attēloto sieviešu ārienes raksturojums, kas, protams, nav absolūtā vērtība, bet drīzāk vienlaikus balva un lāsts ne tikai pašreizējā #MeToo laikmetā, bet visos laikos līdz šim. Taču, no otras puses, nosaukums ir jēdzieniski abpusgriezīgs. Ķermeniskums un psihe – abas cilvēciskuma puses, kurām vismaz teorētiski būtu jābūt harmonijā, – romānā skan asā disonansē kā pārspriegotas stīgas.

Cik lielā mērā un kurš drīkst vainot tos, kas kropļo ķermeņa un gara vienotību? Nometņu strādniekiem pieejamās "mierinājuma" sievietes darbaspēju uzlabošanas vārdā, psihiatrisko slimnīcu pacientes, kurām noformē fiktīvas laulības, lai izbēgtu masu slaktiņam, cilvēciska siltuma meklējumi neizturamā vientulībā, kas liek mesties no vieniem apskāvieniem otros, sievietes izmisīgie lūgumi kādam "tur augšā" padarīt viņu skaistu, "lai viņš mani mīlētu"? Vai garu saēd tuvuma ilūzija vai tā trūkums? Evaņģēlists brīdina no tiem, "kas miesu nokauj, bet dvēseli nespēj nokaut", bet rakstniece liek aizdomāties, vai tas reizēm tomēr nav viens un tas pats.

Miesai un dvēselei nav jābūt konfliktā, tāpat kā konfliktā nav jābūt vīrietim un sievietei, tomēr konflikts spalgi trīsuļo tekstā – tieši tāpat kā skaudri disonē poētiskais, sadzīviskais un vulgārais stils personāžu iekšējos monologos. Vēstījuma stils garīgi satricināto stāstījumos ir kā tumša un vijīga upe, kurā buramvārdiem līdzīgi plūst liturģiskie teksti un filosofiski prātojumi, no zemapziņas uzmutuļo arhetipi, sapņu un vīziju uzplaiksnījumi. Tekstu caurskan sievišķā simbolika – ūdens, no ezera, kuram pirms nāves tuvojas vecā Johanna, līdz laivai, kurā cenšas bēgt ieslodzītā, un zeme, nacistu sapņa Blut und Boden un auglīgās sievietes dzīles personifikācija, tā, kas spēku atdod un sevī paņem spēka nēsātāju, tāpat kā to dara sieviete. Jo tieši sieviete – ne konkrēti Magdalēna, Lidija, Ilma vai Violeta – ir romāna centrā, kurā satek visi Golgātas ceļi, miesa un dvēsele stāj karot un visas upes atrod jūru. Viņa, kura mīl, plosās, nodod, piezvana, iesit, nomazgā, noglāsta. Viņa, kura ir skaista.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja