Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -3 °C
Apmācies
Svētdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Vīrietis mācās runāt. Oskara Vizbuļa grāmatas Ja vīrietis prastu runāt recenzija

Oskara Vizbuļa grāmata Ja vīrietis prastu runāt atgādina vieglu un mazliet niķīgu laivu, kuru autors vada pa akmeņainas upītes krācēm

Ieilgušās tveices iespaidā esmu kļuvusi mazliet neuzmanīga. Kaut gan uz žurnālista un rakstnieka Oskara Vizbuļa otrās grāmatas Ja vīrietis prastu runāt vāka skaidri un gaiši teikts "romāns", es nezin kāpēc atšķiru to pilnā pārliecībā, ka šis, tāpat kā autora pirmais darbs Pēcjēzus vecuma sviests (2019), ir stāstu krājums. No ceļa noved arī sākumā ievietotais satura rādītājs. Pēc pārdesmit lappusēm sāku spriest, ka šis gan ir ļoti eksperimentāls stāstu krājums, – un tikai tad beidzot kārtīgi palūkojos uz vāku. Tātad tomēr romāns. Taču manu maldīšanos, iespējams, var piedot, jo, pirmkārt, arī pats autors intervijās atzinies, ka stāsta formāts viņam ir daudz tuvāks, un, otrkārt, grāmata Ja vīrietis prastu runāt tik un tā atgādina nevis monumentālu dziļiegrimes prozas laineri, bet gan vieglu un mazliet niķīgu laivu, kuru autors vada pa akmeņainas upītes krācēm – kopīgais virziens ir skaidrs, taču ceļā uz to tiek līkločots un zigzagots, jo citādi krāces nevar pieveikt.

 

Impresiju epizodes

Romāna Ja vīrietis prastu runāt teksts, domājams, pilnīgi apzināti veidots dienasgrāmatas stilā – tas ir fragmentēts, impulsīvs, irdens, un primārais tajā nebūt nav brīžiem tikai ar grūtībām izlobāmie sižetiskie pavērsieni, bet gan autora/vēstītāja pārdomu un impresiju epizodes, kas gana organiski savijas ar virtuāliem dialogiem un atmiņu uzplaiksnījumiem. Pats autors uz tekstu kā mirkļu mozaīku norāda jau darba pirmajās lappusēs, rakstot: "Mēs visi esam staigājošas dzīves iespaidu diapozitīvu kolekcijas", un tālāk sīkā drukā apraksta epizodi, kurā starptautiskā fotokonkursā uzvar amatiera "brāķis" – no visiem profesionālajiem aspektiem nekvalitatīva fotogrāfija, kura tomēr ar savu redzējumu iekarojusi žūrijas atzinību. Tāpat kā šai fotogrāfijā, autora tekstos ir gan graudainība, gan pārgaismojums, gan šķībais horizonts, taču tam visam tur jābūt, ja no grāmatas nevēlamies saņemt pareizi piekoriģētu Instagram parādes bilžu māksloto košumu. Vēl jāpiebilst, ka tekstā ir diezgan daudz autobiogrāfisku motīvu, taču šuves starp patiesi piedzīvoto un tikai iztēles radīto Oskars Vizbulis ir pratis noslēpt tā, ka tās faktiski nav manāmas.

Un tātad: kas notiek, kad vīrietis iemācās runāt? Stāstījuma centrā ir viņš – žurnālists un rakstnieks mazliet pirms piecdesmit, filosofs (pēc izglītības) un sieviešu mīlētājs (pēc aicinājuma). Arī desmitgadīga dēla tēvs, pēdējās vēl padomju gados izaugušās paaudzes pārstāvis, grāmatmīlis, vērotājs. Un vēl – vīrietis uz pārmaiņu sliekšņa. Šī sliekšņa, pārejas sajūta – ka tieši pašlaik, šai mirklī, kaut kas ļoti būtiski mainās pašā vēstītāja dzīves kodolā – neatstāj, kamēr lasām epizodi pēc epizodes (brīžiem šķiet, ka to secība lasītājam varētu arī nebūt svarīga, jo grāmatu iespējams sākt lasīt praktiski no jebkuras vietas). Nojaušamais slieksnis iezīmējas jau vienā no pirmajām nodaļām, kurā vēstītājs nonāk uz dzīvības un nāves robežas; vēlāk tas ir slieksnis attiecībās ar sievieti, kuras beidzas, reizēm pat īsti nesākušās, un citi pārejas momenti gan bioloģiskajā, gan – daudz svarīgāk – emocionālajā aspektā. Vīrietis tekstā ir kā sastindzis nepozētā fotokadrā – brīdī, kad pārkāpj slieksni, aiz kura nav citas izejas kā sākt runāt. Jautājums – vai mēs, lasītāji (un lasītājas) esam gatavi tam, ko viņš pateiks?

 

Ar vulkānisku spēku

Autors pats pilnībā akceptē dažādu pašpalīdzības rokasgrāmatu un spožu žurnālu izplatīto domu par mūsdienu Latvijas vīrieti kā "skarbo veci", kuram bērnībā iemācīts neraudāt un kurš attiecīgi nespēj adekvāti izpaust emocijas arī pieaugušā vecumā – īpatnība, kas diemžēl var maksāt gan fizisko, gan garīgo veselību. Ja vīrietis prastu runāt aiz apzināti provokatīvā nosaukuma slēpj plašu un tikai reizumis ironijas iekrāsotu spektru – domas, izjūtas, emocijas, kas, šķiet, tikušas apspiestas tik ilgi, ka tagad laužas uz āru ar vulkānisku spēku. Šis ir grāmatas lielākais pluss – nevis sižets, bet izjūtu un sajūtu seismogrāfija, kas svārstās no liegām maiguma vibrācijām līdz kaislības, izmisuma un bezcerības zemestrīcēm desmit ballu stiprumā. Jā, ir arī erotika, iekāre, instinktu valdonīgā balss, pašdestrukcija, nešpetns spītīgums. Un nav iespējas palikt vienaldzīgam, jo teksta atklātības procents ir tik neomulīgi augsts, ka vienkārši nepieļauj šādu iespēju.

Ļoti negribas romāna lasītājus iedalīt pēc dabas dotajām pazīmēm, tomēr ir jāsaka – man grūti prognozēt, kā šo grāmatu uztvers lasītājs vīrietis. Sievietes uztvere arī var būt atšķirīga – pats vēstītājs tuvu darba noslēgumam sūrojas, ka tagad, kad beidzot tikušas atklātas vīrieša slēptākās domas, iepriekš ieinteresētā klausītāja par tām ir šausmās. Taču šis apgalvojums tikai turpina un papildina tekstu caurvijošo, nemitīgi nospriegoto eksaltācijas stīgu, kas ne tikai nebojā lasīšanas prieku, bet arī pilnībā atbilst agrāk teiktajam par ilgi slēptu jūtu intensitāti.

Atmiņu ainas, kas, ignorējot hronoloģiju (un dienasgrāmatas tipa tekstā tas ir visnotaļ pieļaujami), lēkā no studiju gadiem līdz žurnālista darba gaitām, ik pa brīdim plūduma virspusē (atceramies, ka atrodamies laivā krāčainas upes vidū) izceļ kādu tur iekritušu baļķēnu, pie kura ir jāapstājas un jāpārcilā iespaidi. Tur ir lietišķs, mīlīgi ironisks stāstījums par to, kā risinās sieviešu kailfoto sesijas vīriešu žurnāliem, nostalģisku skumju piesātināts vēstījums par kādas mirušas kundzes dzīvokļa un atstāto mantu revidēšanu, mazliet šermulīgi stāstiņi par rētām, kas iegūtas skrienot un slēpojot, par suņu cīņām Šmerļa mežā. Šīs ainas iekonturē teksta emocionālo plūsmu noteiktā laiktelpā un vidē, padarot to stabilāku, ļaujot apjaust upes labo un kreiso krastu. Tomēr primārā straume vēl arvien ir mīlestība un tās zaudējums, piepildījums un tukšums. Tekstu caurvijošie, virtuālajā vidē risinātie dialogi starp vēstītāju un kādu sievieti ir kā savdabīgi divpusējs psihoterapijas seanss – abi sarunbiedri gan uzdod viens otram jautājumus, diskutē, argumentē, bet sarunu pamatā tomēr jūtama vispirms akūta vēlme izstāstīt, izpreparēt pašam sevi. Neņemos spriest, vai šie dialogi ir autentiski, iztēles radīti, no daudzām īstenībā notikušām sarunām izfiltrēti vai varbūt tikai domās noritošas autora sarunas pašam ar savu jungiski sievišķīgo "es", un tas arī stāsta kontekstā nav būtiski. Būtiska ir redzamā vēlme izprast sevi un Citu – vēlme, kas bieži tās neizpildāmības dēļ sakāpina teksta intonāciju līdz eksistenciālam izmisumam.

Ļoti simpatizē autora erudīcija, kas lappusēs ievij atsauces uz dažādiem literārajiem darbiem un attiecīgi padara darbu intertekstuālu. Taču ārpus citātiem un parafrāzēm arī pašā tekstā ir gana daudz domu, kas šķiet pasvītrojamas. "Stulba, bet skaista sieviete ir pasaules lielākā traģēdija. Tāpat kā stulbs un neaptēsts vīrietis." Taču vīrietis – tas, kurš romāna vēstītājs, – ir iemācījies runāt. Un tas varbūt ir pats drosmīgākais solis, kāds iespējams

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja