Laika ziņas
Šodien
Migla

Zanes Tučas un Mārītes Guščikas izstāžu recenzija. Spriegums gaisā

Gleznotāja Zane Tuča piedāvā dabas tēlus, Mārīte Guščika – ekspresīvu melnbaltumu un abstrakciju

Jāatzīst, ka ievadu Zanes Tučas un Mārītes Guščikas personālizstādes recenzijai esmu aizņēmies. Ērģelniece Iveta Apkalna LTV kultūras ziņu sižetā par savu koncertu Berlīnes koncertnamā skaidroja, kas tajā ir "baltiskais, latviskais": "Vai tas patiešām ir tas, ko mēs iedomājamies? Horizonta plašumi, putni, zaļi meži – vai tā ir tikai klišeja? Man vienmēr gribas teikt – cik skaisti, ka tas, ko cilvēki pieļauj kā klišeju, patiesībā ir realitāte." Ar to cienījamā mūziķe, kura, nav šaubu, pārzina gan latviešu mūziku, gan starptautiskā piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, norāda, ka pret frāzēm, kuras ir tik bieži lietotas, raksturojot nacionālo tradīciju, ka piedzīvojušas krietnu inflāciju, ir vērts izturēties ar dziļu nopietnību un pietāti. Tad tās atkal kļūst saturīgas.

Pirms pievērsties "putniem un zaļiem mežiem" vēl neliela atkāpe: skaidrs, ka Latvijas jubilejas gadā mūs sagaida milzīgs daudzums versiju par specifiski latvisko. Skaidrs, ka tās mēģinās izvairīties no klišejām, tomēr arī vaļā tikt nevarēs – valsts un nācijas identitātes tēma, kas uzbangoja neatkarības atjaunošanas laikā un otrreiz, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, patlaban piedzīvo jau trešo uzlējumu. Iegriežoties šā gada pirmajās lielajās mākslas skatēs (izstāde Cilme, kas notiek Rīgas mākslas telpā, mazāk – Nākotnes valsts izstāžu zālē Arsenāls), kas veltītas nācijas identitātes tēmai, nācās palauzīt galvu, kādēļ gan tik individuālā radošuma jomā kā māksla kā noteicošais, gandrīz izšķirošais spēks ir uzsvērts tieši valsts ietvars? Kādēļ mākslinieku iztēlē tas gandrīz paralizējoši savijies ar tautisku atribūtiku – rakstiem, simboliem, lindrakiem? Kādā veidā māksla no radošas brīvības akta pārtop par saukšanu pie kārtības, noteikumiem, struktūras – visa tā, ko iemieso valsts vara? Vai tikai tāpēc, ka simtgade, ka valsts un pašvaldības institūcijas?

 

Klusuma un skaļuma gamma

Savukārt divas no vadošajām privātajām mākslas galerijām – Māksla XO un Alma (atzīmēsim, ka reputācijas ziņā šīs ir divas no trim, pieskaitot vēl Daugavu) –, savstarpēji nesaskaņojot, rāda alternatīvu Latvijas mākslas momentuzņēmumu. Šķiet, tajās pašlaik skatāmās izstādes vieno maz kas – glezniecība kā tradicionāls medijs, ierastais taisnstūra formāts, autores ir sievietes. Tomēr, ieejot katrā no galerijām, rodas acumirklīga piederības sajūta.

Zane Tuča Almā piedāvā dabas tēlus, Mārīte Guščika Mākslā XO – ekspresīvu savas iekšējās pasaules izpausmi. Abas ir krāsās skopas, kaut kādā skaidri sajūtamā veidā – klusas. Spriegums ir gaisā. Kā piepilsētas vilciena vagonos, pirms tajos iekāpis kāds tūrists. Mēs taču pazīstam šo sajūtu, vai ne? Zane Tuča ir jaunākās paaudzes gleznotāja, kuras stils jau iemantojis atpazīstamību. Pirmkārt, tāpēc, ka māksliniecei tiešām ir savs rokraksts – galvenā tā pazīme ir detalizētais, gludais zīmējums, un es pat neesmu drošs, ka glezniecībai ir centrālā loma autores tehnikā. Otrkārt, viņa piedalījusies vairākās laikmetīgās mākslas izstādēs, kas gleznotāju ieceļ mazliet citā kontekstā nekā tikai starp aroda biedriem. Koku silueti, rimta pelēkzaļa krāsu gamma, mazliet līdzības ar fotogrāfijas dubultekspozīciju un nelielas kadrējuma atšķirības – tas ir visai ierobežots rīku komplekts, jo autore aicina ieklausīties klusumā. Lai gan galerija nemaz nav klusa, tajā dzirdams speciāli sagatavots skaņu celiņš. …Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss, it kā jūtot vainu par pārlieku skaļumu, izstādes nosaukumā bilst māksliniece.

Galerijas Alma izmērs neļauj izvērsties. Protams, Zane Tuča nav viena. Varbūt kaut kur tuvumā meža miglu vēro Līga Purmale, klusumā klausās Arvo Perts un Pēteris Vasks, taču baidās viens otram traucēt. Tikām "koki un puķes ir tādi paši kā putni un cilvēki, viņi (..) savā starpā sarunājas". Kāda latviska ticība, lai arī aizlienēta, kā minēts izstādi pavadošajā tekstā, no Trūmena Kapotes!

 

Pa vidu – dzīvžogs

Mārītes Guščikas izstāde ir krietni vērienīgāka. Desmit gleznu, kuras pat reproducētas nelielā katalogā. Pirmais, kas pārsteidz, ir spēcīgā motivācija, kas laikam taču nepieciešama, lai izveidotu palielu ciklu ar dramatiski ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem. Izmērs ir viens no tiem, jo dažas gleznas jūtami pārkāpj ierasto galerijas formātu un piesakās citam kontekstam – muzejos, publiskajās telpās. Visas gleznas ir melnbaltas un abstraktas. Melnbaltums neizslēdz mazliet siltākas vai vēsākas gradācijas, savukārt abstrakcija – to, ka dažos darbos var saskatīt telpiskuma ilūziju.

Citādi tās visas kā viena klātas gaišākiem un tumšākiem krāsas sabiezējumiem, kas te vilkti ar enerģiskiem žestiem, te ieklāti ar maigu roku. Šī nav Rotko meditatīvi krāsainā abstrakcija un biroju dekorācijām domātā arī ne. Tā nedz demonstrē virtuozitāti, nedz ko ilustrē, ja nu gandrīz rituālu ikdienas cīkstiņu ar krāsu uz audekla virsmas. Var izteikt pieņēmumu, ka gleznas rāda mākslinieces iekšējo pasauli – vēl viena pierasta frāze, kas tomēr pavelk aiz sevis veselu tradīcijas šlepi. (Par eksistenciālas pasaules izjūtas milzīgo lomu latviešu mākslā esmu izteicies plašāk izstādes No laika gala katalogā, 2017.) Kāda tā ir šoreiz?

Jāpiemin, ka Mārīte Guščika agrāk ir strādājusi daudz attēlojošāk, iedvesmojoties no melnbaltu fotogrāfiju estētikas, ko nesen atgādināja izstādes Hiperreālisms un Jaunieguvumi izstāžu zālē Arsenāls. Jau iepriekšējā viņas izstādē Patversme (2016) iezīmējās virziens uz abstrakciju – kā toreiz maliet bravūrīgi tika ziņots, apreibinošu vielu iedvesmotu. Nē, tās nav ķīmiskās vielas, kas liek gleznot vienu darbu pēc otra, tā ir specifiska dzīves izjūta – jaunās izstādes nosaukums taču ir Dzīvžogs. Arī gleznām ir nosaukumi (Dzīvnieks, Kleita, Baltais pāvs), tomēr nedomāsim tik vulgāri, ka tie ir tieši attēloti. Pa vidu ir dzīvžogs, un kurā pusē ir māksliniece, kurā – skatītājs, paliek noslēpums. Protams, fiziski autore ir bijusi tajā pašā audekla pusē, kurā tagad esam mēs, bet šobrīd jūtamies atdalīti – ļoti iespējams, ka izstāde nav kāda noieta ceļa gals, bet starpstāvoklis uz nākamo radošo atklātību. Šajā izstādē ir patiešām draudīgi kluss.

Māksla

Zanes Tučas izstāde …Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss galerijā Alma līdz 30.III

Mārītes Guščikas izstāde Dzīvžogs galerijā Māksla XO līdz 6.III

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kam tiek skaļākie aplausi

Vienīgais atslēgvārds, kas nāk prātā, raksturojot šā gada Eiropas teātra balvas ieguvējus, ir daudzveidība

Ir vieglāk!(2)

Ko tur liegties – kad esat pilsētā, publiskā vietā, reizēm sāk spiest vēdera lejasdaļā un ir steidzami jādomā, kā šo smagumu izbeigt. Ir ļaudis, kuri var ātri izdarīties virs jebkura cauruma, e...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja