Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Fotosalons Bagdāde recenzija. Omara acīs asaru nav

Mākslas foto Irākā? Un vēl pie tam salonā? Izrāde Fotosalons Bagdāde piedāvā daudz izzinoša materiāla

Laikmetīgais teātris atrod dažnedažādas formas, lai tieši uzrunātu auditoriju, apzināti un nepārprotami kliedējot skatuves ilūziju. Esam klausījušies lekcijās (Nacionālais attīstības plāns, 2012, Zudusī Antarktīda, 2015), piedalījušies praktiskos semināros (Bask@bols. lv, 2013), apmeklējuši izstādes (Atmiņu istabas, 2012), devušies ekskursijās (Mārupīte, 2012, Cietoksnis, 2017) ar inscenējuma elementiem un arī iesaistījušies diskusijās – ar kaušanos (Leģionāri, 2011).

Šoreiz piedāvājumā klātienes intervija – Ģertrūdes ielas teātris devis iespēju režisorei Elīnai Cērpai iepazīstināt ar Eiropas vērtībās iesvaidīta irākieša dzīvesziņu izrādē Fotosalons Bagdāde. Mākslas foto Irākā? Un vēl turklāt salonā? Izklausās neiespējami, taču izrāde piedāvā daudz izzinoša, pārsteidzoša materiāla, cita starpā atklājot, ka Bagdāde XX gadsimta 60.–70. gados bijusi pievilcīga, plaukstoša un rosīga pilsēta.

 

Iejūtīgi, mazliet kaitinoši 

Intervē Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Ļisova, kuras piemīlīgā āriene no tiesas atbruņo, kad viņa džinsos, kedās un brīvi krītošā trikotāžas džemperī, draudzīgi smaidīdama, iepazīstina publiku ar savu viesi. Uz jautājumiem atsaucīgi atbild Omars Albadžare, kurš, paglābies no nemieru plosītās Bagdādes, jau vairākus gadus dzīvo Eiropā. Jana Ļisova gādīgas namamātes centībā iejūtīgi un mazliet kaitinoši laipni iztaujā viesi par bēgšanu no civilizācijas šūpuļa, kas atstājis nepārvērtējamas kultūrvēsturiskas liecības, par to, ka valstī, kura šodien asociējas ar bojāgājušo skaitļiem statistikas ailēs, cilvēki reiz spējuši vēlēties kaut ko vairāk par rītausmu.

Taču diemžēl ar izrādes žanra pieteikumu arī ir izsmelta izrādes interaktīvā daba, turpinājumā ar emocionālām atkāpēm tiek prezentēti faktos balstīti cilvēkstāsti un skatītāju iesaiste ir epizodiska. Tikai vēl kādā no ainām Omars kopā ar nejauši izvēlētu skatītāju vizualizē irākietim ikdienišķu cilvēka nolaupīšanas scenāriju, kam trāpīgi papildu cinismu piešķir skatītāja vieglais apjukums un butaforiskie ieroči viņu rokās.

Lai arī nav šaubu, ka viesim uzdotie jautājumi iepriekš ir saskaņoti un saņemtās atbildes uz tiem – rediģētas, izrāde pamatoti pretendē uz dokumentalitāti. Pirmkārt, tekstos ievīti personīgajā pieredzē sakņoti stāsti par dzīvi Irākā šodien un vēsturiskā griezumā. Otrkārt, uz spēles telpas gala sienas projicētas Jasīna el Obeīdī un Zaida Jasīna uzņemtās irākiešu fotogrāfijas, kuru autentiskumu nebūtu pamata apšaubīt.

Izrādes veidotāji fotogrāfijas motīvu centušies izmantot mērķtiecīgi – Omara Albadžares vadībā, kurš pats esot fotogrāfs, abi mākslinieki atbilstoši izrādes nosaukumam mēģina domās restaurēt Bagdādes fotosalonu. Taču Janas Ļisovas intonācija, kad aktrise vēlas līdz sīkākajai niansei izprast irākietes uzvedības kultūru, nevilšus rada iespaidu, ka sarunu drīzāk virza intervētājas apspiestā ziņkārība, nevis zinātkāre. Arī paša Omara uzņemtie Janas Ļisovas portreti nekur tā arī neparādās…

 

Morāles robežstabiņi

Nepamet sajūta, ka ar fotogrāfijām izrādes veidotāji gribējuši iesākt kaut ko vairāk par Irākas dokumentēšanu. Par to, ka fotogrāfija nav tikai vēstures nospiedums, liecina vienīgi pakāpeniski tuvinātais austrumu sievietes melnbaltais portrets ar perfektiem sejas vaibstiem. Viņas mazliet skumjais rāmo acu skatiens izstaro gluži fiziski sajūtamu siltumu un labestību – kaut ko vienlaikus tik kautri pieticīgu, sargājamu, vērienīgu un neizdzēšamu. Šādu brīžu, kad izzinoši fakti piekāptos to jutekliskai interpretācijai, pietrūkst.

Mulsina Janas Ļisovas runas veids, kad viņa uzsvērti pieklājīgi vēršas pie sarunu biedra, it kā nepārliecināta par savu spēju citādi iekarot vienaudža uzticību. Tajā pašā laikā intervētāja šķietami nejauši uzdod arī neērtu jautājumu par mīlestību, pirmo skūpstu… Intervētājai nākas ieturēt neveiklu pauzi, atceroties, ka dažviet pasaulē tradīciju un morāles nospraustie robežstabiņi vēl stūrgalvīgi turas savās vietās, bet irākietis nesamulst. Viņš, pārliecināts par sevi un – galvenais – uzticīgs sev, gaida to īsto, kam uzdāvināt sataupīto skūpstu. Vismaz viņš tā stāsta. Un gribas būt lieciniekam savā neviltotajā naivumā patiesi aizkustinošam momentam, kad skarba šodienas realitāte tiek konfrontēta ar neapbruņotu maigumu.

Tā izrādes gaitā neizbēgami nākas vērtēt apzinātas konstrukcijas, improvizācijas un atklātības proporciju uz skatuves notiekošajā. Ņemot vērā sarunas dramatisko kontekstu, negribētu domāt, ka režisore Elīna Cērpa apzināti iecerējusi flirtēt ar fikcijas un realitātes miju. Taču nešķiet arī, ka radošā komanda būtu sev izvirzījusi uzdevumu principiāli atteikties no aizbildnieciska skata uz Tuvajiem Austrumiem, nepamatoti uzņemoties pārtikušo rietumvalstu pasaules policistu atbildību par vardarbīgi atnesto «mieru». Ir laiks censties bez piespiešanās nabagajos un vājajos saskatīt līdzvērtīgu sarunbiedru.

Bet – ir arī teātris. Sarkanās gaismas stara uzplaiksnījumi ir ilustratīva karadarbības posta, asiņu un nāves zīme (gaismu mākslinieks Krišjānis Strazdīts, māksliniece Ineta Sipunova). Taču apstākļi, kādos prožektors izgaismo skatuves grīdu, rada izteiksmīgu redzes gleznu. Kad gaisma saplūst ar tumši sarkano austrumnieciskā paklāja pamatni, it kā atdzīvojas tajā iestrādātie gaišākas krāsas ornamenti, raisot negaidīti dramatisku asociāciju ar bojāgājušā irākieša asiņu vilnīšiem, kas apslaka tautas daiļamata meistardarbu.

Omara Albadžares stāstījumu par savas tautas tradīcijām un pārskatāmas vēstures līkločiem bagātina tajā veikli iepludinātas teatrālas mizanscēnas. Tā Omars kā paša piedzīvotas uz debesīm izkliedz sāpes par kārtējā uzlidojumā tuvinieka sadragāto ķermeni. Tā Jana Ļisova, tērpta sēru drānās, ar mēmu un nelokāmu apņēmību fotosalonā iemūžina vienīgo piemiņu, kas atlikusi no mīļotā vīra/brāļa/ dēla, – stulmu zābakus un kādu apģērba gabalu.

Paradoksāli vai tomēr ne, ka beigu beigās šņukstēt nākas zālei, ļaujoties intervētājas emocijām, kura runā karadarbību nepieredzējušo balsī. Asaru nav Omara acīs, viņš runā jauktas identitātes balsī, kurā saduras dzimtenes prasīgā mīlestība un Rietumu brīvības solījumi. Simpatizē, ka viņš nemēģina izspēlēt savas pieredzes priekšrocību, nostādot mūs neveiklā mietpilsoņu pozīcijā. Omaram ir labas manieres, jo kas gan viņu citādi atturētu pateikt – atbrauciet un paskatieties paši, kā dzīvo Tigras krastos, kuras apskaloto Ēdenes dārzu dragā kaujas lādiņi un izbradā nemiernieku netīrie kerzoviki. Viņš spēj būt ironisks un skumji pasmaida. Protams, varam tikai minēt, cik daudz no viņa tas prasa. Izrādes Omars sevi nebaro ar viltus cerībām, viņš pieņem realitāti tādu, kāda tā ir. Acīmredzot pie visa pierod un pat visu iespēju laikmetā nākas atcerēties, ka jebkuras dzīves rezultāts tik un tā ir viens.

 

Fotosalons Bagdāde

Ģertrūdes ielas teātrī 20., 21. aprīlī

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja