Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Trešdiena, 21. februāris
Eleonora, Ariadne

Jūs mani saucāt, un es esmu še. Pārdomas pēc Elmāra Seņkova izrādes Pūt, vējiņi! atvadu cikla

Katra reize, kad Rainim tiek dots vārds uz skatuves, ir uzmanības vērta. Neatkarīgi no rezultāta

Kultūras pasākumu piedāvājums pašlaik, pirmajā normālajā pēcpandēmijas vasarā, ir neprātīgi intensīvs un bieži vien pieejams bez maksas. Dažās nedēļas nogalēs vienlaikus notiek pilnīgi viss un visur – no popkoncertiem līdz simfoniskajai mūzikai, no laikmetīgā cirka un dejas līdz dramaturģisko vēlēšanu vakariem, no repertuāra teātru regulārā piedāvājuma līdz vasaras festivālu eksperimentiem. Un vispār latvieši uz teātri vasarā it kā ejot nelabprāt. Šādā nežēlīgā konkurencē Raiņa, Imanta Kalniņa, Monikas Pormales, Elmāra Seņkova un daudzu citu mākslinieku kopdarbā tapušā iestudējuma Pūt, vējiņi! pēdējo izrāžu cikls Nacionālajā teātrī augustā bija praktiski izpārdots. Daudzi redzējušie, mani ieskaitot, gāja skatīties atkārtoti; citi – priecājās par necerēti radušos iespēju redzēt pirmo reizi. Kāpēc tik daudziem no mums tas izrādījās vajadzīgs?

Tas labi der leģendai

Mans pirmais iemesls bija prozaisks – ziņkārība. Nacionālā teātra izrādes Pūt, vējiņi! mūžs patiesībā nemaz nav bijis ilgs – no 2018. gada septembra līdz 2020. gada martam. Labi, ka ne tikai šim teātra lieldarbam, neiespējamam bez plašā dalībnieku un skatītāju sastāva, šajā augustā izdevās atgūt elpu pēc kovidierobežojumu nāvējošās cilpas – arī Valtera Sīļa unikālā izrāde Uzvara ir mirklis (2020) ne tikai atgriezās Valmieras Vasaras teātra festivālā, bet nonāca arī citos Latvijas stadionos, un Regnāra Vaivara un Kārļa Lāča Liepājas Purva bridējs ugunī (2019) piedzīvoja līdz pēdējai spraugai pārpildītas viesizrādes Dailes teātra Lielajā zālē. Tas liecina, ka visos gadījumos joprojām ir dzīva izrādes mainīgā, tikai skatītāju klātbūtnē iespējamā enerģija.

"Jūs mani saucāt, un es esmu še," – ar Raiņa lugas prologa vārdiem Nacionālā teātra Pūt, vējiņi! sākumā publiku uzrunā elegantais Ģirts Jakovļevs, un skatītāji viņu un Esmeraldu Ermali sveic ar ilgstošiem aplausiem, kādu brīdi neļaujot izrādei sākties. Tad priekškars, varenā mūzika, un… tas tur joprojām ir – daudzgalvainais dejotāju koris, viens un daudzi, kas spēj būt upe, vējš, egle, sieviete un vīrietis, patvērums un drauds. Unikāls skatuves tēls, kas padarījis šo iestudējumu tik īpašu daudzu citu oriģinālu šīs lugas interpretāciju kontekstā. Kopš pirmizrādes dažādu iemeslu dēļ mazliet mainījies aktieru sastāvs, un Astrīdas Kairišas Zanes simboliskais fināla uznāciens tā arī paliks tikai izrādes pirmā pusgada dalībnieku un skatītāju pieredzē. Bet arī tas labi der leģendai.

Ticība gara spēkam

Otrs iemesls bija un ir nopietnāks. Katra reize, kad Rainim tiek dots vārds uz skatuves, ir uzmanības vērta. Neatkarīgi no rezultāta. Skaidrs, ka nevajag romantizēt dzērājpuisi Uldi, par kuru Fricis Bārda jau 1914. gadā rakstīja: "Uldis nedrīkst būt piedzēries, lai visai viņa darbībai būtu īstas nopietnības raksturs." Bet arī trivializēt līdz tam, kā jauna meitene netiek galā ar rūdītu alkoholiķi, nav jēgas. Jeb kā kādā tviterdiskusijā par tēmu "Kāpēc Pūtvējiņu Baibiņai jāiet bojā?" kāds asprātis bija atbildējis: "Kaut kur jau jāiet, kāpēc ne bojā."

Pēc Nacionālā teātra izrādes šovasar kāds vīrietis autobusa pieturā sievai pauda zināmu kritiku par tikko redzēto: "Baibai jābūt naivai meitenei, bet šī tak bija nobriedusi sieviete, kura pati varētu nolikt tos vīriešus pie vietas." Savukārt kāda apmēram divpadsmitgadniece man aiz muguras izrādes laikā ik pa brīdim klusām uzdeva mammai loģiskus jautājumus: "Šis (Uldis) viņai (Baibai) nepatīk, vai ne? Un šis (Gatiņš) ir viņas (Baibas) draugs?", līdz visbeidzot: "Ā, bet tad tagad viņš (Uldis) viņai (Baibai) tomēr patīk?!?"

Nezinu, kā Raiņa simbolus samērot ar atbildēm uz šiem konkrētajiem jautājumiem, bet Raiņa pasaules lielumu ļoti vajag. Un vismaz vienu Raini repertuārā ļoti vajag. Ticību gara spēka spējai pretstāvēt fiziskai varmācībai. Šovasar notika vēl viena atgriešanās – Mārtiņa Eihes Valmieras teātra izrāde Meža meitas (2018) atkal tika spēlēta Stūra mājas iekšpagalmā Stabu ielā. Un, kad aktrises šajā vietā dzied tautasdziesmas, gribas ticēt, ka tumšā ēka kaut mazliet attīrās. Arī Baiba dara labāku ne tikai Uldi, bet arī pasauli. Apdvēseļo. Un to ļoti vajag. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja