Nu ir par vēlu. Bet nebija par vēlu nedz Krievijai, nedz Kirgīzijai,
kuru valodās rakstīja Čingizs Aitmatovs, lai, rakstniekam dzīvam esot,
enerģiski virzītu viņu Nobela balvai. Par vēlu arī Turcijai — zemei,
kurā tika nodibināta komiteja Aitmatova pārliecinošai pieteikšanai
Nobelam. Mirušajiem šo balvu nepiešķir. Bet tas, protams, nav
būtiskākais. Neformālais visas padomju literatūras līderis XX gadsimta
otrajā pusē un arī šī gadsimta sākumā ir piedzīvojis miljoniem lielās
tirāžās iznākam savus garstāstus un romānus neskaitāmās valodās. Tikpat
neskaitāmi daudzos teātros iestudētas izrādes pēc viņa darbu motīviem
gan izbijušās lielvalsts, gan Eiropas un citu kontinentu teātros, viens
viņa gabals Lielajā teātrī pat baletā nodejots. Bet Vladimirs Visockis,
pēc dažu domām, uzrakstījis savu labāko dziesmu pēc Aitmatova motīviem.
Skaidrs, ka nekāda balva nevar sacensties ar rakstnieka darbu rezonansi
lasītājos, kas Aitmatova gadījumā ir gandrīz vai neticama. Bet, jautāts
par Nobela balvu, lielais prozists, kura talants, manuprāt, savā
tēlainībā sasniedz elektrizētas augstās dzejas spriegumu, atbild īsi:
Katra Nobela balvas piešķiršana ir politisks akts ...
Asinis stindzinošā tēlainība
Mums, latviešiem, pateicoties Valentīnai Eisulei, savulaik ir bijusi iespēja lasīt un emocionāli pārdzīvot gandrīz vai visus lielā kirgīza pārsteidzošos, spilgtos darbus, kas, gremdēti orientālās, aziātiskās senvēstures slāņos sintēzē ar modernu intelektuālismu, sasniedz katarsi un aktualizējas līdz pat režīma atmaskošanai, palikdami ar lielu vispārcilvēcisku rezervi vēl citiem laikiem. 30 000 eksemplāru — tāds bija latviskais laidiens Aitmatova slavenākajam romānam Un garāka par mūžu diena ilgst 1982.gadā izdevniecībā Liesma. Tieši šis romāns (kura ekranizācija tagad ir sākusies) asinis stindzinošā tēlainībā pasaulei piedāvāja baiso, bet precīzo vārdu "mankurtisms", kas nozīmē ar varu atņemtu, amputētu cilvēcisko un vēsturisko atmiņu. Daudzu tautu leksikā, arī latviešu, šis jēdziens ieguva stabilu vietu. "Mankurts" pēc kirgīzu senajām leģendām nozīmē cilvēku, kam apstīpo galvu un uzmauc speciālu cepuri, kura žņaudz nost smadzenes, kādēļ cilvēks zaudē spēju atcerēties un pazīt citus. Rezultātā mankurts izšauj uz savu māti. Pārbūves un atmodas gados mankurtisms kā sistēmas ļaunums tiešā ceļā no lielā rakstnieka romāna pārceļoja uz tribīnēm, nacionālistu mītiņiem, zinātnieku konferencēm, tautfrontnieku kongresiem un reformkomunistu saietiem, atceros es par to runāju Kremlī PSRS Tautas deputātu 1.kongresā.
Pirms šī romāna latviešu lasītājs jau bija saņēmis Aitmatova grāmatu Džamila (1962), Kalnu un stepju stāsti (1964), Mātes druva (1965), Ardievu, Gulsari! (1967), Kad pasaka beigusies (Baltais kuģis) (1971), Agrās dzērves (1978), Raibais suns, kas skrien gar jūras malu (1982).
Bet pārpildītās teātru zālēs tika uzvestas izrādes pēc Aitmatova darbu motīviem Cipresīte mana sarkanā lakatiņā, Baltais kuģis, Un garāka par mūžu diena ilgst, luga Uzkāpšana Fudzi kalnā (līdzautors ? )
... Čingizs Aitmatovs pirms 80 gadiem piedzima nomaļā Kirgīzijas kišlakā, beidza Lauksaimniecības institūtu, jaunībā strādāja lopkopībā, tad mācījās Maskavā Augstākajos Literatūras kursos. Racionāli analizēt un izskaidrot viņa talanta tīrradnību, acīmredzot, nav iespējams. To var tikai apskaust. Varbūt arī tāpēc Aitmatova darbus (kuri uzrāda arī nevienādu māksliniecisko līmeni) nenoliedz nedz lielākie viņa kritiķi, nedz politiskie pretinieki, kādu rakstniekam netrūkst kopš viņa piesliešanās pārbūvei. Gandrīz vai fizisku iejušanos sencilšu laikos, kur kirgīzi pieminēti ap 201.gadu pirms mūsu ēras un kas savas valodas dialektos saglabājuši irāņu — arābu leksiku no jaunākiem laikiem, spēj panākt tikai īpašus gēnus mantojis tautas indivīds, gandrīz vai sencilšu sūtnis.
Un kā lai izskaidro Aitmatova īpašo spēju pārraidīt dzīvnieku psiholoģiju? Brīžiem, lasot viņa darbus, šķiet, ka rakstnieks ir nakšņojis kopā ar vilkiem, medījis kopā ar lapsu vai uzklausījis kamieļa pārdomas. Rakstnieks stāstīja, ka Maskavā uz ielas viņam stādījusies priekšā no lasītā pārņemta sieviete, teikdama: Iepazīsimies — esmu vilkumāte Akbara.
To nevar iemācīt, par vilku tulku nevar izglītot.
"Es nāku no bilingvisma ostas", saka Čingizs Aitmatovs. Kirgīzijā dzīvo mazliet vairāk nekā 800 tūkstoši kirgīzu, vairāk nekā 100 tūkstoši citās Vidusāzijas valstīs, kā arī Ķīnā, Mongolijā, Pakistānā.
Kirgīzu mēle ir piederīga tjurku valodām, un pirmajos padomju gados bija centieni apstiprināt rakstību uz arābu grafiskās bāzes, ap 1926.gadu kirgīzu alfabētu centās latinizēt, bet 1940.gadā ieviesa kiriļicu. Čingizs Aitmatovs savu darbu lielāko daļu ir sarakstījis krievu valodā, un, manuprāt, viņa izpildījumā šī valoda kļūst īpatnēja, austrumnieciskas dziļdomības un stepes teiksmainības apdvesta. Iespējams, Aitmatova proza to savdabīgi bagātina.
Savulaik Čingizs Aitmatovs vadīja Kirgīzijas kinematogrāfistu savienību un pret viņu vērsās padomju Kirgīzijas rakstnieku savienība, no kuras vējoja patriarhāla feodālisma gars — Aitmatovs, lūk, rakstīja krieviski un tāpēc skaitījās "nodevējs", bet daudzi kirgīzu gudrie dzimtajā mēlē veltīja odas Ļeņinam, Staļinam un vietējiem vadonīšiem. Toties kirgīziski!
Aitmatova ieguldījums tradīciju, valodas, nacionālās patības apliecināšanā padomju režīma apstākļos ir nepārvērtējams. Nekā vairāk kā Ļeņina prēmiju, trīs PSRS Valsts prēmijas literatūrā viņam piešķirt nevarēja. Bet, izrādās, arī nobremzēt nav varējuši. Neviens liels talants nav līdz galam uzticīgs nedemokrātiskam režīmam, lai cik lojālā oficiālā stājā viņš arī nenostātos ārpus savas daiļrades. Pēc režīma sabrukšanas atklājās, ka Čingizs Aitmatovs no padomju varas ir slēpis savu sižetu Čingishana gaišais mākonis, kas tikai bezcenzūras laikā ir izdots grāmatā.
Atbalsta personīgi
Pārbūves gados Aitmatova literārā līdera talantu augstu vērtēja politisko reformu autori un, būdams arī žurnāla Inostrannaja literatura galvenais redaktors, kurš iepazīstina padomju lasītājus ar moderno ārzemju literatūru, viņš īpaši aktīvi ķērās pie garīgās dzīves pārveidojumiem. Aitmatovs noorganizē un vada tā saucamo Isikula forumu, kur uz diskusijām pulcējas arī elitāri citu valstu intelektuāļi. Isikuls ir eksotisks ezers Vidusāzijā. 1986.gada 20.oktobrī, nedēļu pēc vēsturiskās tikšanās ar prezidentu Reiganu Reikjavīkā, forumā ierodas Gorbačovs, lai gandarītu savu ego Artura Millera, Aleksandra Kinga, Pītera Ustinova, Frederiko Maijora, Omera Livanelli sabiedrībā. No Isikula krastiem pasauli aplido ziņa, kas līdzinās sprādzienam — "sazvērestībā" ar savējiem un Rietumu inteliģentiem foruma dalībnieki aicina pārskatīt pārakmeņojušās marksisma dogmas, tajā skaitā — turpmāk par prioritāti uzskatīt nevis šķiriskās, bet vispārcilvēciskās intereses. Čingizs Aitmatovs ir devis milzīgu ieguldījumu "antimarksistiskajā ķecerībā".
Ciemodamies mūsmājās Vitrupē, Aitmatovs vairākkārt uzsvēra, ka tuvākajā laikā viņš neredz citas iespējas "izrauties" kā vien atbalstīt pārbūves idejas un personīgi tās līderus.
Bet 1990.gada rudenī, kad mācītājs Juris Rubenis Maskavā iesvētīja Latvijas pārstāvniecības nacionālo karogu, Aitmatovs, jau PSRS prezidenta kultūras padomnieka statusā, publiski pauda:
— Te būs neatkarīgas valsts vēstniecība.
Vai to teica rakstnieks vai padomnieks? Mēs sapratām, kā gribējām.
*
Aitmatovs nomira Aitmatova gadā, par kādu Kirgīzijā tika izsludināts rakstnieka 80.dzimšanas dienas gads — 2008.
Nav jau jādzen Aitmatovs sacensībā ar Markesu, bet nepārprotami — Aitmatova laiks vēl priekšā, īpaši angļu valodā.
Gandrīz 20 savas dzīves pēdējos gadus ar nelieliem pārtraukumiem Čingizs Aitmatovs pavadīja Rietumeiropā, kur pildīja sākumā PSRS, tad — Krievijas, bet vēlāk Kirgīzijas vēstnieka pienākumus, līdztekus sacerēdams jaunus darbus, piedalīdamies humanitāros un literāros forumos. Tur arī uzauga viņa dēls un meita, kuri tad, kad bradājām pa jūrmalas smiltīm un ciemojāmies Rundālē un Tērvetē Annas Brigaderes pasakās, bija vēl mazi bērni.
*
Sestdien, 14.jūnijā, Čingizs Aitmatovs ar visiem musulmaņu rituāliem kā nacionālais varonis tika apglabāts Biškekas memoriālā.
Slavenākajam kirgīzam uz zemeslodes ir bijusi taisnība — dziļi senās, reibinošās dzīlēs uzietas nacionālās vērtības kļūst par vispārcilvēcisku ieguvumu jebkurā sabiedrībā un jebkuras tautības cilvēkam. Tādēļ jau viņš laidās dziļi dzīlēs un ar iegūto plaukstās cēlās pretim saulei.