Latvijas simtgadē iesāktā programma Skolas soma, kas ļauj katram skolēnam reizi pusgadā pieredzēt kādu kultūras norisi, 12 skolas gadu laikā piedzīvojot 24 dažādus pasākumus, ir mūsu lepnums, par kuru Latviju var apskaust citas valstis. Daudzi bērni, pateicoties Skolas somai, pirmo reizi aiziet uz teātri vai muzeju. Par to, kas šajā projektā būtu pilnveidojams un kā būtu vairojama piedāvājuma kvalitāte, diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra programmas Latvijas skolas soma nodaļas vadītāja Aija Tūna, Rīgas Lietuviešu vidusskolas Skolas somas koordinators Reinis Vējiņš, Rīgas 64. vidusskolas Skolas somas koordinatore Gunta Stūrmane un Latvijas Leļļu teātra direktors un režisors Mārtiņš Eihe.
Programmas Skolas soma lielais devums un nozīme netiek apšaubīta, taču ik pa brīdim uzvirmo jautājumi par tajā pieejamo projektu kvalitāti. Tāpēc sākšu ar jautājumu skolotājiem. Skolas somas piedāvāto projektu klāsts ir milzīgs. Pēc kādiem kritērijiem jūs tos izvēlaties, kāda loma ir cenai, un vai projekta apraksts atbilst reāli piedzīvotājam?
Gunta Stūrmane. Es Skolas somas programmā esmu iesaistīta kopš pašiem tās pirmsākumiem (2018./2019. mācību gads – R. K.) un esmu tās koordinatore, atbildu par projektiem 5.–12. klasei. Izvēloties projektus, aptaujāju skolotājus un ņemu vērā viņu pieprasījumu. Man ir ļoti laba sadarbība ar latviešu valodas un literatūras, vizuālās mākslas un mūzikas skolotājiem. Izvēlos projektus katrai klašu grupai atsevišķi un raugos, lai piedāvājums būtu pēc iespējas visaptverošs – teātris, vizuālā māksla, mūzika un deja.
Ja runā par pieejamo finansējumu, tas ir desmit eiro gadā uz vienu bērnu, un katram skolēnam reizi pusgadā ir jāpiedāvā kāds kultūras notikums. Projektu izmaksas ir gana lielas, dažreiz, manuprāt, pat neadekvātas. Līdz ar to, ja kādām klasēm vienā pusgadā ir bijis kas dārgāks, attiecīgi otrajā pusgadā būs kas mazāk finanšietilpīgs. Valsts atvēlētais finansējums vienam skolēnam gadu gaitā ir variējis no četriem līdz pašreizējiem desmit eiro. Jāteic, ka projektu piedāvātāji ir diezgan viltīgi – kad finansējums vienam skolēnam bija septiņi eiro, to arī projektu autori prasīja. Tagad, kad finansējums vienam bērnam ir desmit eiro, to arī prasa projektu īstenotāji. Respektīvi, projektu izmaksas tiek paaugstinātas, pieaugot valsts atvēlētajam finansējumam. Kad zvanu projektu autoriem un prasu par izmaksām, atbilde ir – desmit eiro, tas taču ir valsts finansējums vienam bērnam. Tad es norādu, ka tā gluži nav. Līdztekus ir vēl viena neatbilstība.
Skolai finansējums par kārtējo mācību gadu tiek piešķirts saskaņā ar skolēnu skaitu iepriekšējā mācību gada 1. septembrī. Ja skolēnu skaits ir gājis mazumā, konkrētā skola ir ieguvēja, taču, ja skolēnu skaits kārtējā mācību gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pieaudzis, desmit eiro uz bērnu nemaz nesanāk. To es arī skaidroju projektu īstenotājiem un saku: mīļie, man nav desmit eiro par bērnu! Protams, tad var sarunāt, un cena tiek nolaista.
Iespējams, piesakot projektus Skolas somai, vajadzētu uzreiz arī norādīt cenu, jo reizēm tā tiešām ir "kosmoss". Saprotu, ka augstas izmaksas ir teātra izrādēm, taču, ja uz skolu atbrauc viens mākslinieks ar ģitāru padusē un par 40 minūtēm grib 700 eiro, uzskatu, ka tas ir mazliet par daudz. Runājot par projektu kvalitāti, tā ne vienmēr ir tik augsta, kā vēlētos, un ne vienmēr projekta apraksts atbilst realitātei. Ja aprakstā redzu, ka projekts ir domāts skolēniem no 1. līdz 12. klasei, saprotu, ka tas īsti neder nevienam.
Piemēram, grupas Tautumeitas projekts pēc apraksta šķita jauks un interesants, un mēs to pērn uzaicinājām uz Lieldienām. Man zvanīja grupas menedžere, pieprasīja atsevišķas telpas ar spoguļiem, kur varētu pārģērbties, tas arī tika noorganizēts. Beigu beigās Tautumeitas ieradās bez koncerttērpiem, un nekāda pārģērbšanās nemaz nebija vajadzīga. Savukārt grupas sagatavotā prezentācija par Lieldienām, kas bija domāta 7. un 8. klasei, diemžēl bija 1. klases līmenī. Es izteicu neapmierinātību, norādot, ka prezentācija ir jāsagatavo atbilstoši vecuma grupai. Gribējās arī vairāk dzirdēt pašu Tautumeitu uzstāšanos, ne tikai nodziedātās četras dziesmas. Tas pats attiecas arī uz citiem māksliniekiem. Reizēm ir sajūta, ka māksliniekiem, kuri brauc uzstāties skolās, ir pavirša attieksme. Piemēram, kad aicinājām projektu Danči un rotaļas latviešu folklorā un sadzīvē, gribējās, lai dalībnieki būtu arī attiecīgos tērpos, diemžēl tā nebija.
Kādas ir iespējas to visu izrunāt brīdī, kad mākslinieki tiek aicināti uz skolu?
Gunta Stūrmane. Piedāvājuma aprakstā man jau viss tiek sasolīts. Realitātē tā īsti labi nav. Par to milzīgo summu varētu piestrādāt mazliet vairāk. Rodas iespaids, ka dažiem māksliniekiem ir sajūta: kas tad tur – aizbraukt uz skolu uz četrdesmit minūtēm?! Kā būs, tā būs! Nesen skolotājiem bija negatīva pieredze ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Arī cena bija augsta – astoņi eiro no skolēna par muzeja pedagoģisko nodarbību. Tas ir ļoti daudz. Mēs aizbraucām uz muzeju ar vienu klasi. Uzreiz pateica, lai kārtību un skolēnu uzvedību nodrošina paši skolotāji. Gribējās lielāku muzejnieku iesaisti, ne tikai stāstījumu. Tāpat nevajadzētu izteikt aizrādījumus skolotājiem par to, ka skolēni slikti uzvedas un skolotāji nemāk audzināt bērnus.
Reinis Vējiņš. Mūsu skolā ir vairāk nekā 700 skolēnu un 36 klašu komplekti. Es Skolas somas pasākumus organizēju un koordinēju pēdējos piecus gadus. Mēs pasākumus izvēlamies un koordinējam sadarbībā ar klašu audzinātājiem. Katras klases audzinātājs reizi semestrī izvēlas savai klasei piemērotu kultūras norisi. Izvēlētos kultūras pasākumus cenšamies integrēt mācību procesā. Vidusskolā arī sadarbojamies ar attiecīgo priekšmetu skolotājiem. Nule kā, piemēram, 12. klase apmeklēja Dailes teātra izrādi Brands. Savukārt mazās klases devās uz Brīvdabas muzeju, kurā bija brīnišķīga muzejpedagoģiskā nodarbība. Ja mēs liekam vienādības zīmi starp kultūru un civilizāciju, visām norisēm vienādi kritēriji nemaz nav iespējami.
Runa ir par salīdzināmām lietām. Ja raugāmies uz teātra projektiem, tie ir ļoti dažādas raudzes piedāvājumi. Mēs visi zinām profesionālu aktieru veidotās blices, kas ar apšaubāmiem piedāvājumiem vasarās braukā pa lauku kultūras namiem. Tas pats arī Skolas somā.
Reinis Vējiņš. Piekrītu. Te atbildība ir koordinatoram un pedagogiem, kuri izvērtē projektu atbilstību konkrēto klašu vajadzībām. Izlasīju Kultūras akadēmijas pētījumu par Skolas somas programmu no 2018. līdz 2023. gadam. Tajā 50% respondentu (skolēni) par ieguvumu uzskata to, ka kultūras pasākumi notiek skolā. Es to redzu citādi. Mūsu skolas politika ir tāda, ka mēs ejam uz teātriem un nekādas piedāvātās izrādes uz skolu neaicinām.
Gunta Stūrmane. Mēs arī ļoti daudz dodamies ārpus skolas. Pēdējā pusgadā 5.–12. klašu grupā tikai divas aktivitātes notika skolā. Mēs ejam gan uz muzejiem, gan teātriem. Bērni ir jāved uz kultūras institūcijām. Kad nule kā vidusskolēni devās uz Nacionālo teātri, viņu vidū bija jaunieši, kuri to apmeklēja pirmo reizi.
Jautājums Mārtiņam Eihem. Kāds ir jūsu kā projektu piedāvātāja skatījums?
Mārtiņš Eihe. Es sākšu ar cenu. Reālā teātra biļetes cena Leļļu teātrī ir 40–50 eiro, pusi no tās nosedz valsts dotācija, tāpēc skatītājiem biļetes ir pieejamas par 20 eiro. Līdz ar to 10 eiro uz bērnu Skolas somā nav pietiekami. Mēs, protams, pielāgojam grupu atlaides. Tāpēc uz skolām vispār nebraucam, jo tās ir pārāk lielas izmaksas. Savukārt nevalstiskajiem teātriem ir daudz izrāžu, kas speciāli veidotas tā, lai tās vestu uz skolām, lai tās varētu notikt klasē.
Teātris ir ļoti dažāds. Es pats esmu veidojis izrādi Kauja pie..., kurā darbība notika skolas vidē – ēdnīcā, klasē, sporta ģērbtuvē, tualetē, skolotāju istabā, pagalmā, garderobē. Izrādes laikā skatītāji pārvietojās no telpas uz telpu. Savulaik mēs Leļļu teātrī organizējām T stundu – pēc izrādes skolēni varēja aprunāties ar aktieriem, reizēm klāt bija arī režisors. Mēs pat izveidojām jautājumu komplektu, kuru pirms izrādēm, piemēram, pirms Sibīrijas haiku, sūtījām skolām, lai varētu sagatavoties T stundai. Taču gandrīz neviena skola neatnāca sagatavojusies, un aktieriem bija jāatbild uz jautājumiem, kāda ir aktiera alga, vai spēlē seriālā, vai Sibīrija ir īsta... Un to prasa divpadsmit gadu veci bērni. Tāpēc mēs T stundu esam ierobežojuši, jo, ja neveidojas jēgpilna saruna, tas ir visu lieki patērēts laiks. Mēs arī iesākām tādu iniciatīvu, ka aicinājām skolotājus uz ģenerālmēģinājumiem. Diemžēl neviens skolotājs, kurš bija noskatījies "ģenerāli", otrreiz jau ar klasi uz izrādi neatgriezās. Skolotājs to izrādi ir redzējis, kāpēc lai viņš to vēlreiz skatītos?! Tāpēc mēs šo praksi pārtraucām, jo no piecdesmit uz ģenerālmēģinājumu uzaicinātajiem skolotājiem ar klasi atgriezās viens vai divi.
Varbūt skolotāji atzina, ka izrādes skolēniem nav piemērotas, nevis viņiem nebija intereses iet otrreiz?
Mārtiņš Eihe. Nē, nē, mūsu aptaujas liecina, ka skolotājs neatgriežas, jo negrib otrreiz skatīties. Leļļu teātra fenomens salīdzinājumā ar citiem teātriem ir tas, ka mūsu izrādes repertuārā ir ilgstoši, tās ir ilglaicīgas. Bet skolotāji neatgriežas, lai gan paaudzes mainās ātri. Tas ir jautājums, kā izglītot patērētājus. Mums ir ģimenes, kas Pifu skatās jau trešajā paaudzē, bet ar skolām pieredze ir daudz skarbāka.
Saprotu, kāpēc Leļļu teātris nebrauc uz skolām, taču vai, piemēram, Sibīrijas haiku nevarētu vest viesizrādēs uz reģioniem? Valmieras teātris savu jauniešu hitu Mēs, roks, sekss un PSRS daudz ved viesizrādēs.
Mārtiņš Eihe. Mēs braucam viesizrādēs, piemēram, uz Jūras vārtiem Ventspilī. Te gan jāteic, ka problēma ir tāda, ka no Leļļu teātra sagaida zemākas biļešu cenas. Līdz ar to mēs paši bez dotācijas ārpus Rīgas nekur aizbraukt nevaram, jo nekad nevarēsim nosegt izmaksas. Leļļu teātrim izbraukšana ārpus mājas izmaksā ne tikai izrādes naudu, bet vēl ir arī dažādas papildu izmaksas, jo spēlēt uz vietas teātrī ir daudz lētāk.
Kāda Leļļu teātrī ir pieredze ar klasēm, kas apmeklē izrādes?
Mārtiņš Eihe. Ļoti dažāda. Jums vajadzētu aprunāties ar Dailes teātri, tur nesen uz krēsliem tika atstāti pusapēsti hamburgeri. Mums tik traki nav, jo mēs sākam ar daudz jaunāku auditoriju. Ja mazās klases ir atnākušas vienreiz, tās nāk arī otrreiz. Daudz grūtāk ir pārliecināt, ka mums ir arī labas izrādes pusaudžiem. Mūsu uzdevums ir veidot teātra apmeklēšanas kultūru.
Vēlos jautāt Aijai Tūnai par skolotāju iezīmēto problēmu ar finansējumu un skolēnu skaita izmaiņām, kā arī to, vai Skolas somas ietvaros būtu iespējams paredzēt finansējumu kultūras institūciju izbraukumiem uz reģioniem?
Aija Tūna. Vispirms paldies visiem, kuri dalījās savās pārdomās. Jo vairāk Skolas somas koordinatori pauž savus viedokļus, jo lielākas ir mūsu iespējas reaģēt, kaut ko mainīt un pilnveidot. Jūsos klausoties, es visu laiku domāju par kāda ASV profesora teikto, ka demokrātija ir spēja turēties pretī kārdinājumam krāpties, melot un izlikties. Man šķiet, ka Skolas somas tapšanas process lielā mērā ir bijis mēģinājums izvairīties no sarežģītas administrēšanas, tomēr mēs jūtam, ka cilvēki to pieprasa. Tas tiešā veidā attiecas uz finansējuma piešķiršanu.
Koordinatori, kuri strādā ilgstoši, atceras, ka sākotnēji bija jauni Ministru kabineta noteikumi katru pusgadu un finansējuma piešķiršana kavējās. Tagad esam nonākuši pie tā, ka nauda tiek piešķirta vienreiz gadā un kavēšanās ir samazinājusies. Tas ir iespējams tāpēc, ka datus par skolēnu skaitu mēs ievācam reizi gadā un tos attiecinām uz nākamo kalendāro gadu. Ja mēs šo skolēnu skaitu mēģinātu pārrēķināt, tas būtu milzīgs administratīvais slogs, liels haoss un diezin vai tam būtu labi rezultāti. Šo mītu, par ko runāja Gunta, – par konkrētu summu uz skolēnu – žurnālisti Latvijas simtgades ietvaros izplatīja, un to cilvēkiem ir viegli saprast. Faktiski gan piešķirto finansējumu veido skolēnu skaits reiz koeficients.
Projektā Skolas soma mēs strādājam ar divām lielām nozarēm – izglītību un kultūru. Izglītībā pedagoga loma ir izšķirošā, savukārt kultūrā tie ir projektu autori, ar kuriem neiet ļoti viegli. Blakus godprātīgiem profesionāļiem ir arī tādi, kuri vai nu manipulē ar cenām, vai kvalitāti traktē pa savam. Jautājums ir – vai mēs Skolas somas birojā to uzzinām. Skolotāji diemžēl ir ļoti kūtri uz atgriezeniskās saites nodrošināšanu. Lai uz to mudinātu pedagogus, mēs pirms pāris gadiem izveidojām slēgto Facebook grupu. Diemžēl pārsvarā šī lapa ir klusa un tukša. Taču seminārā pedagogi un koordinatori atzīst, ka gribētu uzzināt citu kolēģu pieredzi. Diemžēl varu tikai piekrist Mārtiņa teiktajam, ka pedagogi neizmanto ilglaicīgās izrādes, lai ar tām iepazīstinātu aizvien jaunas klases. Mēs no savas puses nemitīgi atkārtojam, ka ik gadu ir jauna 7. klase, jauna 5. klase un jauna 9. klase.
Mārtiņš Eihe. Pastāv tāda biedrība ASSITEJ Latvia, kas ir Starptautiskās Bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācijas nacionālais centrs Latvijā, kurā ietilpst arī Latvijas Leļļu teātris. ASSITEJ Latvia kopā ar kolēģiem no nevalstiskajiem teātriem organizē izrāžu skates skolotājiem reģionos. Tādas jau ir notikušas Latgalē un Kurzemē. Šogad būs jaunas skates. Tā ir sava veida pašiniciatīva, kā skolotājiem nogādāt informāciju par izrādēm. No Rēzeknes skates ieguvums bija ļoti liels, savukārt no Kurzemes skates, kurā gan Leļļu teātris nepiedalījās, atdeve bija gandrīz nulle. Iespējams, tas ir tāpēc, ka Liepājā ir savi teātri un koncertzāle un tur cilvēkiem reģionālais pārklājums ir pietiekams.
Gunta Stūrmane. Ļoti labi ir tas, ka beidzot Skolas somas projektiem ir atļauts arī vecāku līdzfinansējums. Tādējādi mēs varējām aizbraukt gan uz Rotko centru Daugavpilī, gan Veidenbauma muzeju Kalāčos, gan Turaidas muzejrezervātu. Es cenšos visiem iestāstīt, ka kultūra ir ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Diemžēl vecāki ļoti maz ved bērnus uz kultūras norisēm, bet Skolas soma ir iespēja aiziet gan uz muzeju, gan uz teātri.
Cik izplatīts ir pretējais process, ka reģionu skolēni dodas uz Rīgu?
Aija Tūna. Man nesen bija saruna ar Rēzeknes novada Skolas somas koordinatoriem, kuri teica, ka kultūras norišu apmeklējums Rīgā ir pats par sevi saprotams. Pašlaik plānos esot brauciens uz Liepāju. Tāpat kā ir reģionu bērni, kuri nav bijuši Rīgas kultūras institūcijās, ir arī Rīgas skolas, kuru skolēni nekad nav bijuši blakusesošajā teātrī vai muzejā. Skolas soma sākās kā simtgades dāvana, un dāvanām līdzfinansējumu neprasa. Tāpēc tajā laikā līdzfinansējums nebija atļauts. Tagad tas ir iespējams ar noteikumu, ka neviens nepaliek mājās, jo vecāki nevar samaksāt.
Reini, kāda ir situācija jūsu skolā ar došanos ārpus Rīgas?
Reinis Vējiņš. Mēs ļoti daudz braucam uz muzejiem ārpus Rīgas. Šajā mācību gadā esam bijuši Jaunpilī, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī un Ainažu jūrskolā. Mūsu skola nav atteikusies no mācību ekskursijām, kam izmantojam Skolas somas finansējumu. Arī mēs esam saskārušies ar situāciju, ka vidusskolā iestājas jaunieši, kuri nekad nav bijuši teātrī. Tāpēc cenšamies nodrošināt, lai ikvienam jaunietim būtu šāda pieredze.
Aija Tūna. Mēs patiešām esam ļoti gandarīti par sadarbību ar teātra nozari, īpaši jāpiemin ASSITEJ Latvia un reģionālās skates. Man ir liels prieks dzirdēt, ka no Rēzeknes skates ir liela atdeve, jo zāle nebija pilna, par to man bija dusmas un sāpēja sirds. Mums ir brīnišķīgi nevalstiskie teātri, kas veido mobilās versijas izrādes. Tajās ir aktuālas tēmas, piemēram, mobings. Gadu gaitā mums ir izdevies atsijāt tādus lētus projektus, kurus gan veido profesionāļi, tomēr tie...
Mārtiņš Eihe. …teiksim godīgi – piedāvā sūdīgu produktu un sauc to par teātri. Teātra padomē esam vienojušies veidot sistēmu, kurā tiks atlasīti un vērtēti projekti, kas ir paredzēti iekļaušanai Skolas somā. Tas, protams, būs subjektīvi, un daļa cilvēku būs neapmierināti, bet visa kultūra ir subjektīva. Varbūt mēs būsim pir mā nozare, kas to izdara, lai gan, manu prāt, mūzikā ir vēl lielāks vājprāts. Galu galā ir ļoti svarīgi, kāda ir bērna pirmā pieredze. Tā ir pirmsskolas pedagogu atbildība, ko viņi izvēlas.
Aija Tūna. Tā ir mūsu veiksme, ka mēs pamazām no skolām esam izspieduši lētos teātra izstrādājumus, bet diemžēl tie vēl joprojām saimnieko pa pirmsskolām.
Vai ir iespējams izveidot kvalitātes kritērijus, pēc kuriem jau uzreiz var atsijāt nekvalitatīvus projektus, tos nemaz ne iekļaujot Skolas somā?
Aija Tūna. Mums ir izveidota sistēma, kā var pieteikt jaunas norises. Jūs nevarat iedomāties, kādus pieteikumus mēs saņemam un kāds darbs ir jāpieliek, lai ieskaidrotu, ka, piemēram, dabas takas nav kultūras norise un olu ripināšana kaut kādu jampadraci uzreiz nepadara par kultūras notikumu. Muzeju nozarei reizēm šķiet, ka tai dara pāri, bet muzejnieku iesniegtie norišu apraksti ir tādi, no kuriem skolotājs nevar saprast, kas sagaidāms. Tas, kas nonāk Skolas somā, jau ir vērtēts un uzlabots.
Pirmais kritērijs – vai pieteiktais projekts ir kultūras norise. Tālāk raugāmies, vai tā ir profesionāļu veidota, vai ir vēstījums noteiktai vecuma grupai. Ja mēs to nedarītu, visas norises būtu domātas skolēniem no 1. līdz 12. klasei. Tagad projekti tomēr ir sadalīti pa vecuma segmentiem. Ja runājam par to, vai teātris ir māja vai norise, man neiziet no prāta kāds gadījums vienā ļoti labā Rīgas skolā. Tur tika rādīta kāda ļoti spēcīga izrāde, kuras iespaidā 10. klases skolēni vēl ilgi sēdēja klusēdami, kamēr piecēlās skolotāja un teica – ko tad sēžat, otrā cēliena nebūs!
Mārtiņš Eihe. Mums arī nav vieglas tās izrādes, uz kurām visu zāli ir nopirkušas skolas. Tā ir pilnīgi cita publika. Skolotājiem arī nav viegli ar pusaudžiem.
Gunta Stūrmane. Piebilstot par muzejiem, vēlos teikt, ka mūsu bērniem ir brīnišķīga pieredze ar Andreja Upīša muzeju, visi bija ļoti apmierināti un atbrauca atpakaļ ar pilnīgi citu skatījumu.
Mārtiņš Eihe. Kara muzejam tūdaļ būs ļoti laba ekspozīcija.
Kā turpmāk Skolas somai vajadzētu attīstīties?
Reinis Vējiņš. Tā kā esam lietuviešu vidusskola, varam izmantot arī Lietuvas kultūras pasi, kas ir vienpadsmit eiro gadā, nevis semestrī. Lietuvā no sešpadsmit gadiem – no desmitās klases – katrs skoēns viņam piešķirto naudiņu var izmantot pats pēc saviem ieskatiem, izvēloties sev tīkamākās kultūras norises. Te, protams, ir zināmi riski. Cik skolēni ir atbildīgi un paši aiziet uz teātri, operu un muzeju. Varbūt to kaut kādā veidā varam pārņemt. Kultūras akadēmijas pētījumā ir minēts aspekts par skolēnu lielāku iesaisti. Pedagogiem ir arī jāseko līdzi, lai skolas laikā katrs skolēns būtu piedzīvojis visas kultūras nozares, kas ir iekļautas Skolas somā. Esam secinājuši, ka ir skolēni, kuri triju gadu laikā ir pieredzējuši tikai muzejpedagoģiskās nodarbības. Pedagogiem un koordinatoriem ir jāskatās, lai katrs bērns gūtu pieredzi visās kultūras nozarēs, un varbūt vidusskolēni jau var izvēlēties paši.
Gunta Stūrmane. Ļoti svarīgi, ka bērniem ir nodrošināta daudzveidīga kultūras norišu pieredze, un paldies par iespēju izbraukt ārpus Rīgas. Nezinu, vai jau esam gatavi sniegt vidusskolēniem iespēju pašiem izvēlēties kultūras pasākumus. Ir skaidrs, ka mainās gan skolēnu un vecāku, gan skolotāju attieksme pret Skolas somu. Visi sāk saprast, ka tas nav zemē nomests laiks un šī iniciatīva veicina inteliģenci.
Mārtiņš Eihe. Skolas soma ir ļoti vērtīga iniciatīva, kas ir sargājama. Visām iesaistītajām pusēm ir jāizrunā, kā veidojas finansējums, lai nebūtu sajūtas, ka kultūra neko nemaksā. Kultūra ir ļoti dārgs pasākums, taču kultūra ir tas, kāpēc nācija pastāv. Vienīgais, kas mūs atšķir no citiem, ir valoda un kultūra. Valstij būtu jādomā, kā finansējumu palielināt, tam būtu jāaug katru gadu. Tāpat būtu svarīgi to plānot vismaz trīs gadus uz priekšu. Runājot par brīvību izvēlēties – 12. klasei noteikti tas būtu jāļauj.
Aija Tūna. Mēs esam sākuši veidot Kultūras dienasgrāmatu, piedāvāsim to arī skolēniem, lai bērni un vecāki ieraudzītu kultūras norišu dažādību. Pašlaik skolās mācās bērni, kuru vecāki nāk no deviņdesmitajiem gadiem, kad vairumam kultūras norises nebija prātā. Līdz ar to ir izveidojies sava veida pārrāvums un bērniem nav tradīcijas apmeklēt teātri. Kad viņi ar klasi ir bijuši teātrī, nākamajā reizē jau paaicina vecākus līdzi. Mēs mudinām skolotājus raudzīties uz šo programmu kā uz sarunu iespēju. Ir svarīgi, lai kultūras norišu piedāvātāji nedublētu mācību procesu. Tiesības pašiem izvēlēties kultūras norises ir ass nazis, ar ko ir jāmāk apieties. Sākotnēji izvēlei ir jābūt skolotāja ierobežotai – skolotājs var piedāvāt dažus variantus, no kuriem skolēni var izvēlēties. Skolas soma ir kopīga piedzīvojuma un pārdzīvojuma radīšana, kas veido nāciju.