Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Trīsdesmitgades pieturpunkti un nākotne. Durvis uz rekonstrukcijas laiku slēgs izstāžu zāle Arsenāls

23. februāris ir pēdējā diena, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls ir atvērta apmeklētājiem pirms rekonstrukcijas.

Jau šajā nedēļas nogalē durvis uz rekonstrukcijas laiku slēgs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls, kas pašlaik ir sliktā tehniskā stāvoklī. Arsenāla pēckara mākslas kolekcija jau palēnām ir sākusi ceļu uz Pulka ielas Muzeju krātuvi. 23. februāris ir pēdējā diena, kad Arsenāls ir pieejams apmeklētājiem.

Kopš zāles atvēršanas 1988. gadā tajā ir notikušas nozīmīgas Latvijas un starptautiskas grupu izstādes, leģendāras mākslinieku personālizstādes, kā arī pētīta pēckara mākslas kolekcija, kas apkopota katalogos un grāmatās. Arsenāla rekonstrukcija ļaus paplašināt mainīgo izstāžu zāles un izvērstāk parādīt XX gadsimta otrās puses mākslas ekspozīciju, tādējādi tiks radīta mūsdienīga vieta mākslas darbu eksponēšanai un ar to saistītām sabiedrības aktivitātēm. No 2016. gada Arsenāls ir bijis arī būtiska manas dzīves sastāvdaļa – esmu īstenojusi Radošās darbnīcas programmu. Šķiet svarīgi iezīmēt Arsenāla trīsdesmitgades pieturas punktus un pa mazu lodziņu ieskatīties nākotnē.

 

Īsa vēsture

1920. gadā dibinātā un Rīgas pilī mājvietu ieguvušā Valsts mākslas muzeja (tas pastāvēja paralēli Rīgas pilsētas mākslas muzejam K. Valdemāra ielā) direktors Burkards Dzenis (mākslinieks Burkards Dzenis bija muzeja direktora amatā no 1920. līdz 1944. gadam, kad devās trimdā) jau 1927. gadā Izglītības ministrijas Vispārējo lietu pārvaldei rakstīja: "Valsts mākslas muzejs darbojas jau vairāk kā septiņus gadus, un pa šo laiku muzeja kolekcijas pieaugušas tādos apmēros, ka tuvākā nākotnē muzeja tagadējās, visumā muzejam maz piemērotās telpas vairs nevarēs uzņemt jaunus darbus, nerunājot nemaz par viņu sistemātisku un pārredzamu novietošanu. Sakarā ar šo un vēl otru apstākli, ka visā mūsu galvas pilsētā nav iespējams atrast kaut cik piemērotas telpas plašākām izstādēm, Valsts mākslas muzeja direkcija pagodinās griezties pie i. m. vispārējo lietu pārvaldes ar sekojošu ierosinājumu, kas varbūt uz ļoti ilgu laiku izšķirtu muzeja un arī izstāžu telpu jautājumu. Vispiemērotākā ēka, ja to pārbūvētu muzeja un izstāžu vajadzībām, turklāt nemaz nebojājot viņas ārējo fasādi, šimbrīžam ir kara ministrijas pārziņā esošā arsenāla ēka Jēkaba laukumā. Kā nākošam muzejam – šai ēkai ir ļoti daudz priekšrocību tai ziņā, ka tās monumentāli slaidā fasāde ir vērsta pret ziemeļiem un apdēstītu laukumu un ka te ir iespējams pārbūvēt tā, ka te iespējams izmantot nevien sānu (logu), bet arī augšas (griestu) gaismu, ierīkojot vienai ēkas daļai stikla jumtu. Visumā ēka ir tik plaša, ka vienā galā tai varētu ierīkot muzeju, bet otrā – pastāvīgās telpas izstādēm, kuras nākotnē, domājams, izvērtīsies vienmēr plašākas."*

Tamlīdzīgi iesniegumi sūtīti vairākkārt, taču diemžēl nav rezultējušies ar panākumiem. Jau tolaik Burkards Dzenis saprata, ka Arsenāla ēka ar ģeometriski vienkāršo un racionāli skaidro vēlīnā klasicisma stila arhitektūru ir ļoti piemērota muzeja vajadzībām. Ne velti bijušajās armijas būvēs iekārto muzejus un izstādes daudz kur pasaulē, piemēram, Viļņā, Berlīnē un Venēcijā.

Arsenāla ēka visos laikos tikusi izmantota kā noliktava. XX gadsimta 20.–30. gados tajā glabājās karaspēka apgādei nepieciešamās lietas. Pēc Otrā pasaules kara padomju armijas resors to izmantoja mantu un preču noliktavām. 60. gados apakšējā stāvā iekārtoja Birjuzova karaskolas sporta zāli, bet augšstāvā atradās Latvijas PSR Kultūras ministrijas Restaurācijas administratīvā departamenta lampu veikals. XX gadsimta 80. gadu vidū ēku mākslas muzeja izveidei pārņēma Kultūras ministrija, un 1989. gada 1. janvārī pēc XX gadsimta otrās puses mākslas kolekcijas pārvietošanas no Krišjāņa Valdemāra ielas nama šeit darbu sāka Mākslas muzejs Arsenāls (kā juridiska vienība tas pastāvēja līdz 2001. gadam, kad kā struktūrvienība tika iekļauts tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sastāvā).

 

Darbības virzieni

Jau pirmajos Arsenāla darbības gados izkristalizējās svarīgs tā darbības princips – sekot līdzi jaunu mākslas virzienu formēšanās procesam un veidot aktīvi strādājošu mākslinieku izstādes. Tādējādi jau kopš 1989. gada ar zināmu regularitāti Arsenālā personālizstādes un grupu izstādes veido 80.–90. gadu mijā ienākusī jauno gleznotāju paaudze (Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Sandra Krastiņa, Ģirts Muižnieks un Aija Zariņa), kas, pateicoties dažiem izstāžu projektiem, ieguva nosaukumu Maigās svārstības**. 1989. gadā rindas kārtībā no aprīļa līdz jūlijam norisinājās Gleznotāju grupas darbu izstāde (Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe), pēc tam – Aijas Zariņas personālizstāde un jūlijā – Republikas jauno mākslinieku darbu izstāde***. 1989. un 2002. gadā – zviedru latviešu izcelsmes gleznotāja Lara Strunkes jaunāko darbu personālizstāde, 1995. gadā – Oļega Tillberga leģendārā lidmašīnu detaļu parāde Skaties man acīs, 1996. gadā – Dzintara Zilgalvja Tapešu rozītes mīļotajai meitenei, 1997. gadā – Henriha Vorkala, Andra Brežes, Jura Putrāma un Ojāra Pētersona darbu izstāde, 2010. gadā – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna Pacieties, 2012. gadā – Miķeļa Fišera Lielviela un citas.

LNMM izstāžu zāle Arsenāls ir rūpējusies arī par jaunajiem māksliniekiem, regulāri rīkojot jauno gleznotāju izstādes. 2007. gadā tā bija izstāde Našķu bumba (piedalījās Ēriks Apaļais, Kaspars Brambergs, Kristians Brekte, Andris Eglītis, Atis Jākobsons, Vineta Kaulača, Ernests Kļaviņš, Daiga Krūze, Maija Kurševa, Anda Lāce, Inga Meldere, Andris Vītoliņš, Kārlis Vītols u. c.), 2010. gadā – Pilsētasbērni (Mārīte Guščika, Rasa Jansone, Magone Šarkovska, Rasa Šulca, Zane Veldre, Paula Zariņa-Zēmane u. c.), 2016. gadā – Spriedze (Māra Brīvere, Atis Izands, Mētra Saberova, Laimdota Steķe, Sandra Strēle, Zane Tuča, Linda Vigdorčika, Amanda Ziemele un citi)****.

Projekta idejas autore mākslas zinātniece Diāna Barčevska Našķu bumbas katalogā pamato, ka šāda iniciatīva radusies, pateicoties nepieciešamībai apzināt un secināt, kāda tad ir mākslinieciskās misijas apziņa jaunajai mākslinieku paaudzei, kas par savas personības izaugsmes ceļu ir izvēlējusies tieši glezniecību.

Paralēli aktuālo latviešu mākslinieku izstādēm jau kopš Arsenāla atvēršanas svarīga bijusi starptautiskās mākslas klātbūtne. Visas izstādes nav iespējams uzskaitīt, tomēr noteikti ir jāpiemin 1990. gadā Berlīnes mākslas zinātnieces un kuratores Barbaras Štrakas veidotā ekspozīcija Interferences. Rietumberlīnes māksla. 1960– 1990, kas norisinājās ne tikai Arsenālā, bet arī Ārzemju mākslas muzejā, Valsts mākslas muzejā, izstāžu zālē Latvija, Fotomuzejā un dažādās vietās pilsētvidē. 1996. gadā Arsenālā notika britu tēlnieka Entonija Gormlija personālizstāde Eiropas lauks – izstāžu zālē bija izkārtots ap 40 000 terakotas figūriņu. 2002. gadā bija skatāma vācu XX gadsimta mākslas klasiķa Jozefa Boisa izstāde un franču fotogrāfa Anrī Kartjē-Bresona ekspozīcija, 2003. gadā – Fluxus Vācijā 1962–1994, 2010. gadā – starptautiskās mākslinieku apvienības CoBrA izstāde, 2014. gadā – franču mākslinieka Kristiāna Boltanska izstāde, 2015. gadā – Luksemburgas un ASV fotogrāfa Edvarda Steihena izstāde, 2016. gadā – ekspozīcija Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts, 2017. gadā – Maija Tabaka un Rietumberlīne, 2019. gadā – igauņu mākslinieka Kaido Oles izstāde Dejas vientuļo siržu klubā. Izstāžu zāle Arsenāls ir devusi mājvietu arī Rīgas Starptautiskajai tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālei.

2001. gadā, dzīvē realizējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stratēģiju par aktīvāku pievēršanos laikmetīgās un eksperimentālās mākslas projektiem, ar Aijas Zariņas interaktīvo projektu mēneša garumā Antins tika atvērta Arsenāla otrā stāva izstāžu zāle, kas ieguva nosaukumu Radošā darbnīca. Muzeja struktūrā Radošā darbnīca ir vienīgā telpa, kas konsekventi atvēlēta XXI gadsimta aktīvi strādājošajiem māksliniekiem. Radošā darbnīca ir vieta, kur ik gadu realizētas mākslinieku personālizstādes, tematiski kuratoru projekti, starptautiskas sadarbības iniciatīvas, kā arī eksperimentālas akcijas. Šeit savu izstādi veidojis Ēriks Apaļais, Andris Eglītis, Arturs Bērziņš, Krista un Reinis Dzudzilo, Liene Mackus un Artūrs Arnis, Brigita Zelča un Kristaps Grundšteins, Hanele Zane Putniņa un Amanda Ziemele, Ieva KrauleKūna un Elīna Vītola, GolfClayderman un citi. Kriša Salmaņa, Annas Salmanes un Kristapa Pētersona izstāde Dziesma (kuratore Šelda Puķīte), kas 2015. gada vasarā notika Radošajā darbnīcā, 2017. gadā ieguva Purvīša balvu.

 

Ideju vēsture

Mākslas zinātniece Elita Ansone LNMM nodaļu Arsenāls sāka vadīt 2007. gadā. Līdz tam muzejā viņa vairākkārt bija strādājusi ar konceptuālām izstādēm, kūrējusi tās arī Arsenālā, un nesen bija realizēta visai veiksmīgā LNMM simtgades izstāde Muzeja laiks. Elita Ansone stāsta: "Lai arī muzejā vadīju Sabiedrisko attiecību nodaļu, kā tolaik to sauca, ļoti vēlējos strādāt ar kuratoriālām idejām, tāpēc nolēmu, ka jāfokusējas uz to darbības jomu, kas mani interesē vairāk. 2007. gadā LNMM XX gadsimta otrās puses kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļa gandrīz gadu bija bez vadītāja. Sāku ar milzīgu iedvesmu, stratēģisku plānu – sistēmiski strādāt ar šīs unikālās kolekcijas (kādas nav nekur citur pasaulē) mākslas virzieniem un parādībām. Skulme, Ābols, Pinnis, Blumbergs, Pauļuks, Iltners, Bērziņš, Baušķenieks, Baumane, Auza, Vasiļevskis, Tabaka, Lancmanis, vēl un vēl izcili mākslinieki! Arsenālā, protams, bija jau notikušas izstādes, kas pievērsās atsevišķiem mākslas virzieniem.

Ilze Konstante, kas Arsenālu vadīja līdz 2000. gadam, ar to strādāja, bija skatīts socreālisms, skarbais stils, vēlāk kolēģe Natālija Sujunšalijeva kūrēja abstraktās mākslas izstādi. Mana programma ietvēra uzdevumu iziet sistēmiski cauri XX gadsimta otrās puses mākslas virzieniem un parādībām Latvijā un tādējādi aptvert pamanāmākās parādības, kādas varam mūsu mākslā identificēt. Šajā programmā kopā ar kolēģēm Valdu Knāviņu un Ilzi Putniņu esmu strādājusi pie virknes izstāžu: Padomjzemes mitoloģija, Hiperreālisms, Akvarelis Latvijā – teju četru gadsimtu garumā, Pie dzintara jūras – 1990.– 2010. gada māksla. Mākslas virzienu un parādību apkopojumu izdevās aptvert arī grāmatā Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā. Jāteic, ka LNMM ir pastāvīgas dilemmas priekšā saistībā ar izstāžu zāļu nepietiekamību Latvijā, jo izstāžu zāles projektu izskatīšanas kārtībā tiek atvēlētas arī konceptuālām laikmetīgās mākslas izstādēm, starptautiskiem projektiem, mākslinieku personālizstādēm. Tas ir ļoti vajadzīgs, jo process, kas notiek šodien, dod mums dinamiku, enerģiju, laikmeta nervu. Bet divās ēkās – Arsenālā un Valdemāra ielas muzejā – esošās zāles nevar parādīt visu Latvijas aktuālo mākslas procesu un vienlaikus arī mūsu mākslas mantojumu, muzeja kolekciju rādīšana pastāvīgi ir jāatvirza uz nākotni. Gaidāmā Arsenāla pārbūve, ēku pilnībā veltot izstāžu zālēm, būs uzlabojums, bet arī ar to valstī nebūs atrisināts Laikmetīgās mākslas muzeja akūtais jautājums. Ka tik neesam pēdējā Eiropas valsts, kurā nav Laikmetīgās mākslas muzeja. Domājot par Arsenāla nākotni, modelējam programmu līdz 2030. gadam, kas būs veltīta atkal jau visām jomām – laikmetīgām, vēsturiskām, pētnieciskām utt. Tomēr mana kaislība ir Latvijas mākslas mantojums konceptuālos diskursos, tādā veidā, kā kūrēju izstādes Zelta darbi un Saules sistēmas perspektīva, parādot, kā mākslinieki dažādos periodos definē savu vietu attiecībā pret pasauli un laikmetu, es mākslā redzu arī sociālus un politiskus uzdevumus, tāpēc tik daudz esmu nodarbojusies ar Aijas Zariņas mākslu. Mēs jau zinām, ka latviešu mākslinieki lielā mērā ir eskeipisti, kas norobežojas no sabiedriskajiem procesiem, tāds "strausa sindroms", tas man nav tuvs, mani mākslā interesē ideju vēsture."

Kuras ir bijušas vērienīgākās pētnieciskās izstādes? Elita Ansone izceļ mākslas zinātnieces Ivetas Derkusovas apjomīgo pētījumu par Gustava Kluča atstāto mantojumu, kas rezultējies 2014. gadā izdotā apjomīgā pētījumā, izstādes katalogā un izstādē Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija. Vēl ir jāuzsver mākslas zinātnieces Ilzes Putniņas ieguldījums, veidojot Lidijas Auzas, Ivara Poikāna, Birutas Baumanes, Birutas Delles un citu autoru izstādes, mākslas zinātnieces Gundegas Cēberes ieguldījums Borisa Bērziņa mantojuma apgūšanā, kā arī mākslas zinātnieces Valdas Knāviņas pētījumi par latviešu akvareļa glezniecību, Hildu Vīku un citiem autoriem.

Jāpiebilst, ka Arsenālā trīsdesmit gadu periodā ir darbojušies daudzi ievērojami Latvijas un starptautiski mākslas zinātnieki un kuratori, kas pastāvīgi nestrādā LNMM.

 

Leģendārās atklāšanas

90. gados norisinājās vairākas leģendāras izstādes, par kurām nostāsti Arsenāla gaiteņos klejo joprojām. Viena no tām ir mākslinieka Oļega Tillberga personālizstāde Skaties man acīs 1995. gadā. Abas Arsenāla zāles tika piepildītas ar lidaparātiem un to detaļām. Spilgti laikabiedru atmiņā iespiedusies izstādes atklāšana jeb "dzīres mēra laikā". Kaut kas tāds nekad nebija redzēts – ārā pie ieejas uz iesma tika cepināts sivēns, pa visu izstāžu zāles perimetru klāti galdi ar uzšķērstu lasi un kūkām, brīvi pieejamas alkohola upes, dejas līdz rītam cirka orķestra pavadībā.

Oļega Tillberga izstādes atklāšanā Asnates Smelteres darinātās līgavu kleitās tika ietērptas tālaika mākslas scēnas veiksmīgākās un "spicākās" dāmas – Helēna Demakova, Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Aija Zariņa un citas. Mākslas zinātnieks Nikolajs Bulmanis Jaunajā Gaitā nr. 203 (1995. gada decembra numurs) savā publikācijā Rudenī Latvijā refleksijas par šo performanci raksta: "Fundamentālākas šaubas radīja izstādes dalījums sievišķīgā un vīrišķā dzimuma daļās. It īpaši vēl tamdēļ, ka šai viesošanās reizē gadījās būt sabiedrībās un vērot situācijas, kas, šķiet, deva atbalstu uzskatam, ka jaunās Latvijas sabiedrībā ir visai izmanāma seksisma vai vīriešu šovinisma tendence. Tad vēl man tik tīkamās latviešu mākslinieces viesu pulka vidū baltajos līgavu tērpos? Var jau šo domu noraidīt kā subjektīvu pārspīlējumu. Bet šķiet, vietā būtu atcerēties, ka arī šodienas visatļautības laikmetā flirtēšana ar rasismu, seksismu vai kādu citu modē neesošu vai arī vispārēji ienīstu nešpetnismu māksliniekam ir, maigi izsakoties, bīstama, vēl it īpaši, ja ir pretenzijas uz starptautisku slavas lauru plūkšanu."

Laikmetīgā māksla ienāk ar netradicionālu materiālu izmantojumu, tāpēc noteikti vērts pieminēt gan Leonarda Laganovska vasaras naktī uzburbušās šprotes stikla "akvārijā", Jāņa Mitrēvica instalāciju Speķis visai valstij (uz āķa uzkārts cūkas kautķermenis) leģendārajā Sorosa Mūsdienu mākslas centra atbalstītajā un Ivara Runkovska kūrētajā izstādē Valsts. Zem instalācijas ik pa laikam esot dzīvojies un bļāvis Arsenāla kaķis. Rezonansi presē un policijas interesi izraisījušas no Miķeļa Fišera gleznas Ceremoniju meistars Neatkarības dienai (1997) virsmas it kā izzagtās Ecstasy tabletes Ziemeļvalstu un Baltijas valstu laikmetīgās mākslas izstādē Funny versus Bizzare un arī stikla kalnu krāvumi Arsenāla pēdējā, pašlaik vēl skatāmajā izstādē Nenorunātās tikšanās.

 

Mazs lodziņš nākotnē

Runājot par Arsenāla rekonstrukcijas plānu, LNMM direktore Māra Lāce akcentē: "Viens no galvenajiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja uzdevumiem ir Latvijas vizuālās kultūras atspoguļojums visā tās daudzveidībā. Tieši šai aspektā ļoti būtiska ir Arsenāla ēkas tālākā nākotne. Izstrādātā rekonstrukcijas programma paredz atgriezt Rīgas kultūrvidē un sabiedrības apritē muzeja ēku, kas visa tiks atdota publikas lietojumam, un nākotnē skatītājiem būs dota iespēja izvērstāk iepazīties ar Latvijas mākslu periodā no XX gadsimta otrās puses līdz mūsdienām. Rekonstrukcijas gaita, ko vada va/s Valsts nekustamie īpašumi, ir sadalīta divās kārtās. Saskaņā ar projektēšanas biroja ArhStadija izstrādāto projektu, kas realizēts būvprojekta vadītāja arhitekta Alda Poļa vadībā, pirmajā kārtā tiks veikti darbi, kuri saistīti ar fasādes restaurāciju. Paralēli, iesaistot plašu speciālistu loku, tiek turpināta projekta otrās kārtas izstrāde, kas paredz darbu ar iekštelpu projektēšanu, veidojot izstāžu zāles, pasākumu un nodarbību telpas un aprīkojot tās ar visu nepieciešamo mākslas darbu eksponēšanai. Tikpat būtiski ir jautājumi, kas attiecas uz pieguļošās Torņa ielas posma pārbūvi, lai humanizētu piekļuvi izstāžu zālēm un attālinātu automašīnu stāvvietas no ieejas durvīm. Kopīgie arhitektu un muzeja kā lietotāja secinājumi ir, ka pašreizējā situācija Torņa ielā neatbilst izstāžu zāles Arsenāls kā publiskas ēkas statusam, jo, lai iekļūtu izstāžu zālē, apmeklētājam nākas lavierēt gar blīvi novietotām automašīnām. Šā gada jūnija beigās otrās kārtas projektēšanas procesam ir jānoslēdzas. Rezultātā būs zināma kontroltāme, kas dos iespēju vērsties valdībā, lai pieņemtu lēmumu par tālāko rīcību. Vēlos atgādināt, ka izstāžu zāles Arsenāls rekonstrukcijas nepieciešamība savulaik jau tika iekļauta valsts programmas Mantojums 2018 pirmajā kārtā."

Patlaban jau tiek veidota nākotnes izstāžu programma. Elita Ansone uzsver, ka, paplašinoties izstāžu zāles platībai, būs iespējams radīt daudz izvērstākas XX gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcijas. Plānots, ka tās būs pētnieciskas krājuma izstādes, kuru mainība ir regulāra, tādējādi nodrošinot, ka konkrētu parādību, tēmu vai periodu iespējams parādīt daudz detalizētāk. Paralēli pētnieciskajām izstādēm Arsenāls turpinās aicināt veidot izstādes mūsdienās aktīvi strādājošiem māksliniekiem, kā arī organizēs starptautiskas sadarbības projektus. 

Raksta autore izsaka pateicību visiem, kas dalījušies ar saviem stāstiem, – Elitai Ansonei, Valdai Knāviņai un Natālijai Sujunšalijevai

*Latvijas Valsts arhīvs, 1659. f., 1. apr., 16. l., 83. lpp.

** 1990. gada 4. decembrī izstāžu zālē Latvija noslēdzās mākslinieku grupas Maigās svārstības akcija, rezultātā mākslinieku grupa ieguva savu nosaukumu.

***Informācijas avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Izstāžu hronika. 1905.– 2005. gads.

****Izstāžu Našķu bumba un Pilsētasbērni starpā ir trīs gadi, taču izvēlētie mākslinieki lielākoties ir tie paši. Izstāžu Pilsētasbērni un Spriedze starpā ir seši gadi. Parādās daudz vairāk jaunu vārdu, taču divi no tiem atkārtojas. Šāda situācija tomēr varētu liecināt par to, ka, iespējams, būtu nepieciešama izstādes formāta maiņa no 'jaunais gleznotājs" uz "jaunais mākslinieks"


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja