Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Atkal sadoties rokās

Pirms 20 gadiem, 1989.gada 23.augustā, Ribentropa—Molotova pakta 50.gadadienā, pulksten septiņos vakarā uz desmit minūtēm visā šosejas Tallina—Rīga—Viļņa garumā (ap 600 kilometru) apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās, gan domās, gan balsī raidot vārdus — brīvība, vabadus, laisve. Baltijas atmodas kustību rīkotā akcija Baltijas ceļš iegājusi pasaules vēsturē kā hrestomātisks nevardarbīgās pretošanās piemērs. Akcijas rosinātājs bija Igaunijas atmodas līderis Edgars Savisārs.

Robežas kaimiņi

Igaunis Veljo Urms (35), strādā par komunālās pārvaldes vadītāju


Veljo tai laikā bija tehnikuma students, un šis pasākums licies interesants piedzīvojums. Kolhozam, kurā dzīvoja viņa ģimene, tika piešķirti vairāki autobusi, un visi, kas vēlējušies, varēja braukt stāvēt Baltijas ceļā. Autobusi bija pārpildīti, un cilvēki sēdēja ejā pat uz taburetēm.

"Stāvēju Viljandi pilsētā, kreisajā pusē man bija brālis, labajā — kāds vīrietis no Viljandi." Netālu plīvojuši vairāki Igaunijas karogi, bet pašiem līdzi nav bijis. "Sākumā visi stāvējām diezgan tālu cits no cita, jo trūka cilvēku." L ai sadotos rokās, cilvēki pēc iespējas izstiepuši rokas un mēģinājuši saskarties vismaz ar pirkstu galiem. Vēlāk stāvētāju rindai pievienojušies jauni cilvēki, un tad jau varējuši pa īstam sadoties rokās. Veljo atceras, ka līdz vietai, kur vajadzēja nostāties, vairāki kilometri bija jāiet kājām, jo ceļu satiksme bija bloķēta.

Šogad Veljo ar domubiedriem no Latvijas un Igaunijas 23.augustā uz robežas nolēmuši rīkot 20.gadadienas atceres pasākumu un uzstādīt piemiņas zīmi. Tiks kurināts ugunskurs un demonstrēta filma par Baltijas ceļu, dziedās Ieva Akuratere un Teniss Megi no Tallinas, aicināti arī abu valstu prezidenti.

Latviete Anita Zariņa (42), strādā Ķoņu pagasta padomē par kurinātāju

Anita Baltijas ceļā stāvēja kādus piecus kilometrus no Latvijas un Igaunijas robežas netālu no Ķoņu ciema Rūjienas pusē. Viņai tolaik bija 22 gadi, un viņa strādāja fermā par slaucēju. Veidot milzīgo cilvēku ķēdi devusies, draugu un paziņu pamudināta. "Atceros, tai dienā laiks bija labs, mēs aizgājām, bet sākumā nemaz nesapratām, kas tur notiek." Esot grūti aprakstīt tā brīža sajūtas, jo jau tas vien, ka cilvēki stāvējuši ceļā vidū, sadevušies rokās, licies pietiekami neparasti. Anita neatceras, cik ilgu laiku tur pavadījusi, bet prātā palicis, ka dažviet ķēde bijusi pārrauta, jo trūcis cilvēku. Netālu no viņas stāvēja ļaudis, kas bija paņēmuši Latvijas karogus. Toreiz jau katrā mājā nebija Latvijas karogu, jo Padomju Savienībā svētku dienās pie mājas bija jāizkar pavisam citi karogi. "Toreiz gājām, jo bija cerība, ka varbūt būs labāki laiki," saka Anita un atzīst, ja vajadzētu, droši vien ietu un stāvētu atkal.

*

Aktīvists un viņa meitas

Dainis Īvāns, politiķis


Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns (tolaik 34 gadus vecs) Baltijas ceļā stāvēja uz Latvijas un Igaunijas robežas, pirms tam, uzzinājis, ka koordinēt akciju radio tiešajā translācijā tomēr nevarēs, radiofonā ierunājis desmit minūšu runu, kam jāskan visu rokās sadošanās laiku. "Padrēgnajam vakaram par godu biju uzvilcis dāvinātu pilnīgi baltu puloveru ar krāsaini izšūtu Latvijas ģerboni," Īvāns raksta grāmatā Gadījuma karakalps.

Tagad viņš atceras: "Man no vienas puses stāvēja Latvijas pašvaldības vadītāja, no otras puses — igauniete. Bija liels troksnis, dzirdēju tikai, ka no Latvijas puses skan radio ar manu balsi, no Igaunijas puses, stāvētāju ovāciju pavadīta, Marju Lauristinas runas tiešā translācija. Ķoņu pagasta pļavā uz robežas bija liels ugunskurs, ap to stāvēja cilvēki ar plakātiem par nacisma un staļinisma draudzību. Pēc tam cilvēki šos plakātus sāka mest ugunskurā. Apkārt mītiņam jautri braukāja divi igauņi motociklā ar blakusvāģi, viens no braucējiem bija sarkanarmijas, otrs nacistu formā. Viens no šiem braucējiem bija Ivari Padars, kurš nesen bija Igaunijas finanšu ministrs un tagad ir Eiroparlamenta deputāts"

Karlīna Īvāne, mūziķe, altiste

Daiņa Īvāna vecākajai meitai Karlīnai tolaik bija desmit gadu. Nekādu patīkamo atmiņu viņai no šīs dienas nav, jo uz manifestāciju viņa un māsa Baiba no laukiem braukušas ar vecmāmiņu, kura esot diezgan barga tante. Mamma ar jaunāko brāli palika mājās. "Visbriesmīgākās bija tās desmit minūtes, kad bija jāsadodas rokās — man bija jādod roka svešai resnai tantei. Biju laimīga, kad tās desmit minūtes bija pagājušas un varēju atlaist rociņu. Kas man toreiz bija mugurā? Neatceros. Droši vien kādas gaišas bikses un zaļš džemperītis. Tagad, kad bildējāmies SestDienai, ar māsu runājām, ko no tās reizes atceramies. Es neatceros, ka tur būtu bijusi māsa, un viņa neatceras, ka tur būtu bijusi es".

Baiba Īvāne-Kronberga, rediģē grāmatas

Karlīnas māsai Baibai tolaik bija seši gadi, un Baltijas ceļu viņa atceras diezgan miglaini. "Uzreiz atceros to, ka man bija svešai tantei jādod roka. Kur mēs stāvējām, pašas neatcerējāmies. Domājām, ka pie Daugavpils, bet piezvanījām vecmāmiņai, un, izrādās, uz Baltijas ceļu esam braukušas no Iecavas. Kad stāvējām, vecmāmiņa mums stāstīja, ka kaut kur stāv arī tētis, un es domāju: vai tad, ja iedodu roku svešajai tantei, esmu arī tētim iedevusi roku? Ko izdomāju, to vairs neatceros. Droši vien jau pieņēmu, ka esmu iedevusi. Diena laikam bija saulaina." Šodien Baiba audzina meitiņu un rediģē grāmatas.

*

Līderis un viņa dzīvesbiedre

Vītauts Landsberģis, Lietuvas tautas kustības Sajūdis vadītājs, tagad Eiropas Parlamenta deputāts


Visos sīkumos to dienu gan neatminos, bija daudz organizatoriskā darba, visu laiku uzturējām kontaktus ar Latviju un Igauniju — kas tur notiek? Atbildību bija uzņēmies Sajūdis, viss bija stingri saplānots, jo cilvēki sabrauca no visas Lietuvas. Katram rajonam uz šosejas bija ierādīta sava vieta. Vakarpusē sākām saņemt signālus, ka cilvēki satraukušies, jo uz ceļiem veidojoties sastrēgumi un viņi var nokavēt. Izlēmām, ka cilvēkus vajadzētu nomierināt: radām pieeju valsts radio. Es runāju kustības Sajūdis vārdā, sacīju, ka viss rit labi, taču, ja kāds arī kavējas, tik un tā var justies kā Baltijas ceļa dalībnieks — paredzētajā laikā septiņos vakarā var izkāpt no mašīnām un sadoties rokās. Tā arī notika. Mums Lietuvā šķita svarīgi, vai piedalīsies arī nacionālo minoritāšu pārstāvji. Kad uzzinājām, ka redzēti gan poļu, gan ebreju, gan baltkrievu karogi, jutāmies iepriecināti. Dzīvajā ķēdē stāvēja arī krievi, tikai sava karoga viņiem tolaik nebija.

Pāri manifestācijai lidoja Lietuvas aerokluba lidmašīnas un kaisīja puķes. Es pats stāvēju Viļņā iepretim katedrālei. Kopā ar mani bija sieva un vairāki radinieki — tik kuplā skaitā kopā pulcējamies diezgan reti. Mums līdzās bija Lietuvas skauti, kurus padomju prese dēvēja par fašistiem.

Gražina Ručīte-Landsberģiene, pianiste

Manuprāt, mūsu tautām ir divas vēsturiski svarīgas dienas, kad noskaņa ir līdzīga: 1989.gada 23.augusts, baltiešu lielās manifestācijas Baltijas ceļš diena, un 1991.gada 13.janvāris, kad sākās barikāžu laiks un Lietuvā bija pirmie cilvēku upuri. Šajās dienās cilvēki apliecināja savu spēku un izlēmību, un to es nevaru atcerēties bez saviļņojuma.

Atceros, ka 23.augusta pievakarē biju kopā ar vīru un mūsu radiem Viļņas centrā, man mugurā bija melna blūzīte ar baltām pumpiņām. Vakarā tika aizdegtas sveces. Tapa skaidrs, kā tas ir, kad daudzi cilvēki redz savu mērķi.

*

Brāļi

Jānis Strīpnieks, būvniecības uzņēmuma AC Būve direktors


Jānim 1989.gada 23.augustā bija 12 gadu. Viņš kopā ar tēvu un vecāko brāli Robertu stāvēja ceļu krustojumā, kur tagad ir apvedceļš aiz Ķekavas Jānis atceras cilvēku pulkus un došanos uz Ķekavas krustojumu, bet pārējais tajā vakarā piedzīvotais viņam diezgan stipri pagaisis no atmiņas. "Braucām ar ģimenes vieglo automašīnu. Košas saules nebija, nedaudz dūmakains gaiss. Atceros, ka šur tur bija ugunskuri, cilvēki uz akciju bija devušies kā uz ārpilsētas pikniku".

Roberts Strīpnieks, valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži vadītājs

Robertam bija 17 gadu. "Mūsu tēvs bija Rīgas Radio rūpnīcas Tautas frontes nodaļas vadītājs, rūpnīcai bija uzdevums nosegt posmu starp Ķekavu un Iecavu. No Radio rūpnīcas bija atbraucis kāds tūkstotis cilvēku. Mēs tajā dienā strādājam dārzā, kā tajos laikos bija pieņemts. No rīta kārtīgi nostrādājāmies, tad laikus braucām mājās, pārģērbāmies. Atceros, vēl domājām — palikt Rīgā vai braukt uz Ķekavu. Nolēmām Rīgā nepalikt, jo te var veidoties liela drūzmēšanās, labāk nodrošināsim, lai nav pārrāvumu ārpus galvaspilsētas.

Tolaik tur bija tikai parasts krustojums, ne apļa, ne benzīntanka. Atceros, ka cilvēku virtene gāja ārā no Ķekavas pa Bauskas šoseju uz Iecavas pusi. Īsti nezināja, kurā brīdī jāsadodas rokās, jo konkrēts laiks nebija noteikts. Visi jutās brīvi, kā svētkos. Saķērās rokās, stiepās, mēģinot cits citu aizsniegt…

Es toreiz domāju: ja mēs te paliktu līdz naktij un iekurinātu ugunskurus, nez, vai no kosmosa to varētu redzēt?"

Top komentāri

doma
d
cilvēkiem reiz pareizei vajag kaut ko skaistu, ja kādam nevajag, lai atbildi pats par sevi
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas