Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Uģis Gruntmanis: Studenti, rektori, zinātnieki un politiķi, lūdzu, izlasiet!

Pēdējā mēneša laikā ar lielu interesi sekoju līdzi prezidentu, rektoru, zinātnieku un pašu studentu viedokļiem par reformas nepieciešamību augstākajā izglītībā un zinātnē.Visi no rakstītājiem piekrīt, ka reformas ir nepieciešamas, taču tikai retā no publikācijām ir atrodami fakti, objektīva problēmu konstatācija, un norādīts virziens, kurā būtu jādodas, lai pašreizējā situācija būtiski uzlabotos.

«Vienas universitātes» ideja, par ko pēdējā mēneša laikā daudz diskutēts, nevar būt kā pašmērķis, bet gan kā veids, kā uzlabot Latvijas augstākās izglītības un zinātnes sasniegumus. Taču, lai nonāktu pie pareiziem secinājumiem, ko un kā darīt, vispirms mums visiem kopā jāaprot, kāpēc esam tur, kur esam?Ir skaidrs ka:

1. Latvijas augstākā izglītībā un vēl jo vairāk zinātne finansējums nav pietiekams, zinot, ka bijušos relatīvos pārticības gados augstākajai izglītībai veltījām tikai 0,91% un zinātnei – 0,64% (zinātnei Lietuvā 0,76%, Igaunijā – 0,94%, Čehijā – 1,32%, Somijā – 3,48%, Zviedrijā – 3,86%). Lai gan nedomāju, ka «nauda visu atrisina», ir skaidrs, ka laba līmeņa augstākai izglītības un zinātnes būvēšanai ir nepieciešams skaidri noteikts līdzekļu apjoms turpmākajiem 5-10 gadiem.

2. Latvijā procentuāli privātais līdzapmaksājums augstākajai izglītībai ir 46,4% un ir vienīgi salīdzināms ar ASV, kur tas ir 46,9% (sīkāk par to lasīt laikraksta Diena 2008.gada 16.maija rakstā «Vai veids, kā tiek sadalītas budžeta vietas studentiem, ir izglītību veicinošs»). Saliekot kopā privātos maksājumus un valsts dotāciju, augstākai izglītībai tērējam ~1,5% no iekšzemes kopprodukta (vidēji OECD valstīs 1,5% 2009.gadā), ASV - 2,9%. Tātad, lai gan tik augsts privātais līdzapmaksājums (pie kā atgriezīšos) nav pieļaujams, kopējais % no IKP, ko maksājam par augstāko izglītību, nav tik mazs.

3. Latvijā uz vairāk nekā 120 000 studentiem ir 60 augstākās mācību iestādes un ap 6000 pasniedzēju. Katrai no šīm iestādēm ir lielāks vai mazāks administratīvais aparāts, kas jāuztur. Salīdzinājumam Anglijā ir ~180 augstskolas uz 61 miljonu iedzīvotāju.

4. Izmaksas uz vienu studentu Latvijā būtiski atšķiras starp augstskolām, valsts par vienu Mūzikas akadēmijas studentu maksā Ls 5114, Mākslas akadēmijas – Ls 4385, Latvijas Universitātes – Ls 2468 un Liepājas universitātes – Ls 1871. Ja students nav ticis budžeta grupā Mākslas akadēmijā, tad tam pašam jāmaksā Ls 4944, Mūzikas akadēmijā - Ls 2730, Latvijas Universitātē – Ls 1329, salīdzinājumam Teksasas universitātes, mākslas un mūzikas fakultātē gada mācību maksa ir Ls 3500 gadā.

5. Ar zinātni Latvijā ir nesalīdzināmi sliktāk. ES valstīs vidēji piešķir 1,84%, ASV – 2,68%, Japānā – 3,18% un Latvijā 0,64% no IKP. Pagājušajā gadā Latvijas Zinātnes padome izdalīja 5,7 milj. latu 718 pētījumiem, tātad vidēji katram piešķirot Ls 7900. Ir skaidrs, ka par šādu summu ir neiespējami veikt būtisku projektu. Milzīgais apstiprināto projektu daudzums, visticamāk, liecina par politiskās konjunktūras ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu un ka pieteikumu kvalitāte nav bijis galvenais kritērijs. To apstiprina arī fakts, ka no Latvijas tikai nedaudz vairāk par 100 zinātniskajiem projektiem ir spējusi iegūt ES fondu naudu, 11,5 milj. eiro kopējā vērtībā. Latvijas daļai no 50 miljardu eiro vērtās Septītās pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmas būtu jābūt ~230 miljoniem eiro (parēķinot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu).

6. To visu apkopojot, Webometric pasaules universitāšu reitingā LU atrodas zem pirmā tūkstoša, RTU - zem otrā tūkstoša, augstskola Turība - zem ceturtā tūkstoša.

Lai uzlabotu pašreizējo situāciju, ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāmācās no pasaules labākajām publisko universitāšu sistēmām.

LU rektors Auziņš ir minējis Kalifornijas universitātes struktūru kā iespējamo paraugu Latvijai. Tā nenoliedzami ir pasaulē veiksmīgākā publisko universitāšu sistēma.

Kalifornijas gubernatora Brauna (Pat Brown) un Kalifornijas universitātes prezidenta Kerra (Clark Kerr) vadībā 1960.gados tika izveidots Kalifornijas Augstākās izglītības māsterplāns, kas izveidoja trīspakāpju augstākās izglītības modeli. Tas bija nepieciešams, lai katram studentam pēc spējām atrastu viņam piemērotāko universitāti, samazinātu administratīvās izmaksas un uzlabotu apmācības un zinātnes kvalitāti. Vēl sešdesmitajos gados Kalifornijas universitāte bija salīdzinoši maza, provinciāla un ar mazu zinātnisko potenciālu. Šodien Kalifornijas universitāte (University of California) ir vadoša publiska universitāte ASV (Webometric reitingā 3.vieta pasaulē), tā sevī ietver 12 satelītuniversitātes dažādās pilsētās un tajā automātiski tiek uzņemti 12,5% no labākajiem Kalifornijas vidusskolas beidzējiem. Tikai Kalifornijas universitāte (augstākā pakāpē trīspakāpju sistēmā) var aizstāvēt doktota grādu jebkurā mācību virzienā un tai tiek nodots 80% no pētniecības infrastruktūrai atvēlētās naudas Kalifornijas štatā.

Otrās pakāpes universitāšu sistēma ietver sevī Kalifornijas štata universitātes (California State University sistēma), kura automātiski var iekļūt 30% no labākajiem vidusskolas beidzējiem un iespējams iegūt izglītību līdz maģistra grāda iegūšanai. Trešā pakāpe ir Kalifornijas lokālās koledžas (California Community College sistēma), kur uzņem gandrīz visus, kas grib mācīties (samaksa ir viszemākā) un vēlāk, ja sekmes divu gadu laikā uzlabojas, studenti var iekļūt divās augstākajās sistēmās.

Līdzīga sistēma ir Teksasas štatā, kurā ir divpakāpju sistēma, Teksasas lokālās koledžas un Teksasas universitāte (ar 15 satelīta universitātēm), kurās kopā studē 140 tūkstoši studentu, tos apmāca 17 000 dažāda kalibra pasniedzēji, gadā universitātes budžets ir 5 miljardi latu, zinātnieku iegūtā pētījumu nauda šajā gadā sasniedza vienu miljardu latu. Universitātes pastāvēšanas laikā tās pasniedzēji ir ieguvuši 18 Nobela prēmijas, un Webometric pasaules reitingā tā ieņem 11.vietu.

Katrai no šīm satelīta universitātēm (dažādās pilsētās) ir savs prezidents un budžets, studentu uzņemšana ir visām satelīta universitātēm kopēja, prasības pret studentiem un pasniedzējiem ir līdzīgas.

Arī Dānijā, «lai iegūtu būtiskas priekšrocības, ko dod lieli ekonomiski objekti», 2007.gadā 12 universitātes apvienoja astoņās. Kopenhāgenas universitāte (48.vieta Times pasaules augstskolu reitingā) apvienojās ar Karalisko veterināro un lauksaimniecības universitāti un citām, to padarot par lielāko universitāti Skandināvijas valstīs. Tā tagad sevī ietver 5000 pasniedzējus, 11 universitātes slimnīcas un medicīnas fakultāti.

Nezinu, ko domā mākslas, kultūras vai mūzikas akadēmiju studenti par iekļaušanos lielākās universitātes sastāvā. Pasaulē ir daudzas ļoti veiksmīgas mākslas un mūzikas fakultātes, kas darbojas «lielas» universitātes ietvaros, piemēram, Jēlas (Yale) universitātes mākslas fakultāte, kas izveidota 1869.gadā un ir viena no vadošajām pasaulē (tajā mācījies visu laiku izcilākais Latvijas izcelsmes gleznotājs Marks Rotko).

Līdzīgi ir ar mūzikas skolām. Eastman mūzikas fakultāte, kas ietilpst Ročesteras universitātes sastāvā, vai Peabody mūzikas institūts pie Johns Hopkins universitātes, abas ir pasaulslavenas. Protams, ka ir arī skolas, kas pastāv atsevišķi no universitātēm, kā Juiliard Mūzikas skola Ņujorkā, Čikāgas Mākslas institūts vai Parsona Dizaina skola Ņujorkā, taču šīs skolas sagatavo galvenokārt augstākās klases profesionālus mūziķus, māksliniekus, tajās ir salīdzinoši maz akadēmiskās ievirzes un nav iespējas aizstāvēt mākslas vai mūzikas doktora grādu. Ir skaidrs, ka, Mūzikas un Mākslas fakultātēm esot kopā ar lielāku tradicionālo universitāti, ļauj studentiem iegūt daudz vērienīgāku un plašāku izglītību. Ja mākslas vai mūzikas students grib papildus mācīties vēsturi, valodas, politiskās zinātnes vai ja medicīnas students grib apgūt datordizaina klasi, vai mācīties profesionāli dziedāt, tas būtu tikai veicinās.

Amerikā ir populāras tā saucamās double degree (divu grādu) programmas. Viena no manām nesenām medicīnas studentēm bija augsta līmeņa vijoļniece (spēlējusi Karnegie koncertzālē Ņujorkā), kas Prinstonas universitātē (Princton) bija ieguvusi bakalaura grādu gan mūzikā, gan bioloģijā un izdomāja turpināt mācības medicīnā. Domāju, ka mēs nedrīkstam Latvijas studentus, kas grib iegūt globālākas zināšanas, «ielikt kastē» - tu mācīsies tikai mūziku, tu - ķīmiju, tu gleznosi, tu mācīsies vēsturi. Jo vairāk notiks šī domu, dašžādu domāšanas veidu un pieredzes apmaiņa starp dažāda novirziena studentiem un pasniedzējiem, ieguvēji būs visi.

Ir skaidrs, ka, laikam ejot, augstskolām jāmainās, saglabājot to, kas ir labs, un atbrīvojoties no tā, kas nedarbojas un ir jāuzlabo.

Atcerēsimies, ka 1701.gadā izveidotā Jēlas universitāte bija maza protestantu koledža, kas neuzņēma ne meitenes, ne citu rasu pārstāvjus. Ja tā tas būtu palicis, tad nekad nebūtu tāda līmeņa universitāte, kāda tā ir šodien. Hārvardas univesitātes medicīnas fakultāte XIX gadsimta vidū uzņēma visus, kas varēja samaksāt, tas nekas, ka tikai 50% no uzņemtajiem prata rakstīt, jo tajā laikā valdīja uzskats - «Kāpēc ārstam jāprot rakstīt». Kad Čārlzs Eliots (Charles Eliot) kļuva par Hārvardas prezidentu (šajā amatā viņš palika 40 gadus, kas ir ilgākais laiks Hārvardas vēsturē), tas viss tika pārskatīts un uzlabots, studentus, kas neprata rakstīt, no Hārvardas izslēdza, pretestība no lielas daļas studentu, pasniedzēju un Bostonas bagātākajiem iedzīvotājiem bija neiedomājama.

Neskatoties uz šiem veiksmes stāstiem, ir skaidrs, ka universitāšu apvienošana ir kā ārēja čaula, kas var palīdzēt ieviest un standartizēt kvalitatīvas reformas, taču pati par sevi reformas negarantē. Lai reformas notiktu:

1. Būtu jāveic katras augstskolas audits. Jābūt skaidram, kāpēc tik ļoti atšķiras izmaksas starp dažādām valsts augstskolām uz vienu studentu un cik lieli ir administratīvie izdevumi katrā no šīm iestādēm, un kas tieši ir tas, par ko maksā nodokļu maksātājs.

2. Augstskolām, līdzīgi kā Eiropā un Ziemeļamerikā, daudz lielāka uzmanība jāpievērš studenta un viņa vecāku finansiālajam stāvoklim, lemjot, kuram studiju naudu atlaist un kuram ne. Valsts finansiālajam stāvoklim uzlabojoties, privātie līdzmaksājumi jāsamazina 15-20% robežās līdzīgi kā Anglijā un Holandē.

3. Mācībspēki, kas dara dažādas lietas, ir jāvērtē atšķirīgi. Tos, kas grib un kam padodas pedagoģiskais darbs, galvenokārt jāvērtē pēc studentu aptaujām. Tiem, kas grib gan mācīt, gan pētīt, pedagoģiskais darbs jāsamazina proporcionāli par tik, cik lielu daļu pasniedzējs pavada pētniecībā, šī algas daļa pētniekam jāmaksā no pētījumam piešķirtās naudas (lai veicinātu pētniecību, būtu jābūt iespējamam no piešķirtās pētniecības naudas maksāt sev lielāku algu).

Pēdējā grupa ir tie, kas grib tikai pētīt un ir bijuši veiksmīgi pētniecības līdzekļu ieguvēji no internacionālām un ES institūcijām. Šai grupai kontakstundas būtu jāļauj samazināt līdz minimumam. Šī grupa Latvijā ir maza (ne vairāk kā 100 zinātnieku) un tai būtu nepieciešams speciāls atbalsts līdz laikam, kamēr Latvijā spēj apgūt sev «pienākošos» daļu no ES un internacionāliem pētniecības fondiem. Šāda sistēmas ieviešana būtiski stimulētu pētniecību, jo līdzīgā veidā tā jau pašreiz pastāv jebkurā no lielākajām un veiksmīgākajām pasaules universitātēm.

Šajā grupā ietilpstošos galvenokārt jāvērtē pēc viņu internacionālajām publikācijām un naudas daudzuma, ko tie spējuši sīvā konkurencē iegūt pētījumiem no starptautiskām institūcijām.

4. ASV universitātes ar katru pasniedzēju līgums tiek noslēgts uz vienu gadu. Lai to pagarinātu, jāuzrāda studentu aptauju vērtējums, publikāciju skaits un «svars», iegūto pētījumu naudas apjoms un dažādi administratīvie darbi, kas tiek veikti universitātes labā. Šāda sistēma ASV ļauj pasniedzējiem mobilizēties, stimulē būt aktīviem un nepārtraukti domāt, kā lai uzlabo savu darbu. Labākos pasniedzējus akadēmiskā gada beigās ir finansiāli un morāli jāapbalvo.

5. Visiem spēkiem jāveicina divpusēja studentu ārzemju apmaiņa Erasmus un citu apmaiņas programmu ietvaros, lai studentu redzesloks paplašinātos.

6. Jaunos zinātniekus ar visaugstāko potenciālu jānosūta uz pasaules izcilāko zinātnieku laboratorijām uz 3-4 gadiem, garantējot viņiem vietu atgriežoties un piešķirot tā saucamo «sēklas naudu» laboratoriju veiksmīgai uzsākšanai Latvijā. Ar šiem cilvēkiem jāslēdz līgums, ka pēc 3-4 gadiem ārzemēs Latvijā jānostrādā noteikts laiks. Ir skaidrs, ka tikai šādā veidā sagatavoti jaunie pētnieki nākotnē spēs cīnīties un palielināt Latvijas ieguvumu no jau pašreiz pieejamā un milzīgā ES finansējuma zinātnei.

7. Latvijas Zinātnes padomei iedalīto līdzekļu apjoms būtiski jāpalielina, taču finansējot tikai pašus kvalitatīvākos un labāk sagatavotos projektus. To izvērtēšanā ir svarīgi pieaicināt ārzemju ekspertus no tuvāk esošām Skandināvijas valstīm. ASV lielākā daļa pieaicināto pētnieku to uzskata par lielu godu būt klāt šādu projektu izskatīšanā un piekrīt piedalīties apspriešanā par brīvu, nosedzot vien viesnīcas, lidojuma un ikdienas izdevumus. Zinot, ka šāda apspriešana notiek vienreiz vai divreiz gadā, izdevumi valstij nebūs lieli, bet ieguvums milzīgs, ja pieaicināti tiešām tiks augstākās klases pētnieki.

8. Būtu jāpaaugstina augstskolas beigšanas kritēriji, vismaz valodu zināšana. Tik mazā valstī kā Latvija mēs nevaram atļauties, ka kāds iegūst maģistra, ārsta vai zinātņu doktora grādu bez augsta līmeņa otras valodas zināšanām. Katram beidzējam būtu jābūt spējīgam nokārtot TOEFL tipa eksāmenu vai nu angļu, vācu, franču, krievu un, Ķīnas ekonomiskajai un zinātniskajai ietekmei ātri pieaugot, drīzumā arī, cerams, mandarin valodā. Tas ir nepieciešams, lai katrs augstskolas beidzējs spētu brīvi atrast sev nepieciešamo informāciju dažādu pasaules universitāšu un bibliotēku publiskajos portālos.

Pašreizējais veids, kā iegūt Valsts garantēto kredītu studētgribētājiem, būtu jāpārskata. Pašreizējie nosacījumi, ka šo kredītu jāgarantē kādam, kas jaunāks par 65 gadiem un kuram ir vai nu īpašums, vai alga Ls 180 mēnesī, ir nepareizs un nostāda lielu daļu studētgribētāju situācijā, ka kredītu iegūt nav iespējams, ja abi vecāki, piemēram, ir pensionāri. Ir labi zināms, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir izbraukuši strādāt uz ārzemēm, un tiem būtu jāļauj garantēt savu bērnu vai mazbērnu mācību naudu, ļaujot noguldīt attiecīgu summu mācību kredīta izsniedzējas bankas kontā un kuru nevar izņemt, līdz studijas ir veiksmīgi pabeigtas.

Ir skaidrs, ka šajā globālajā laikmetā, kurā dzīvojam un kura robežas ir plaši atvērtas, Latvijas augstskolu konkurentam ir jābūt Eiropas universitātēm. Latvijas akadēmiskajai domai un virzībai jākļūst arvien internacionālākai, mums spējot paņemt pašu labāko gan no Ziemeļamerikas, gan Eiropas un Āzijas universitātēm. Tikai tā Latvijas augstākā izglītība un zinātne kļūs kvalitatīvāka un virzīsies droši uz priekšu. Lai mums veicas!

P.S. Šā raksta sagatavošanā neesmu saņēmis nekāda veida atbalstu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ūdens temperatūra peldvietās tuvu +20 grādiem

Ūdens temperatūra Latvijas peldvietās upēs, ezeros un jūrā caurmērā ir no +17 līdz +21 grādam, liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra un pašvaldību sniegtā informācija.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas