Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +6 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Kam dzīvot zem Sēnītes jumta?

Tas, ko mēs šodien neuzskatījām par vērtību, rīt var kļūt par vērtību, un otrādi – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāju Juri Dambi izvaicā Undīne Adamaite.

Fragments no intervijas:

Intervijas tiešais iemesls ir padomju laikos plaukstošā, bet šodien brūkoša grausta – restorāna Sēnīte – iekļaušana aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu sarakstā (iekļauta tikai senākā, arhitekta Linarda Skujas 1967. gadā projektētā daļa – aut.). Kā Sēnītes likteni reāli mainīs iegūtais valsts kultūras pieminekļa statuss?


Jā, Sēnīte pēc diezgan ilgām diskusijām un sarunām ar īpašniekiem ieguva valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Uzklausījām īpašnieku nevēlēšanos, lai objekts kļūtu par valsts aizsargājamu pieminekli. Ko tas liecina visai sabiedrībai? Pieminekļa statuss kā tāds ir kāda objekta manifestācija vai pacelšana apziņā, ka tā ir vērtība visai sabiedrībai. Caur šo statusu mēs, sabiedrība, varam vairāk rūpēties, lai objekts nepazūd no zemes virsas un lai notiek sakārtošanas darbi. Protams, ideāli būtu, ja Sēnīte atgūtu savu sākotnējo funkciju. Es nesaprotu, kāpēc tas nav noticis, jo tā ir ideāla, sabiedrības iecienīta vieta. Pats atceros, ka jaunībā, braucot garām, daudz tur esmu bijis. Domāju, ka apmeklētība tur būtu. Sēnītei ir ļoti veiksmīgs vizuālais tēls. Tas ir arī veiksmes stāsts arhitektūrā, mākslā, arī inženierzinātnēs. Protams, ir satraucoši, ka tāds objekts lēnām brūk un ir apdraudēts. Pieminekļa statuss bija kā vienīgā iespēja piespiest kādu ar šo vērtību rēķināties. No paša pieminekļu saraksta tapšanas un attīstības viedokļa – tā ir parādīšana sabiedrībai, ka visi periodi arhitektūrā un mākslā ir vērtīgi. Protams, jaunākie periodi ir ļoti sarežģīti. Nepieciešama laika distance, lai mēs varētu izvērtēt. Pasaules piemēri rāda, ka arī paši jaunākie, pavisam nesen tapušie objekti kļūst par aizsargājamiem objektiem. Spilgts piemērs ir Norvēģijas opera, kas kļuva par valsts aizsargājamu kultūras pieminekli tūlīt pēc uzbūvēšanas 2008. gadā. Tāda prakse pastāv. Līdz ar to arī padomju laika modernisma periodam ir jāpievērš uzmanība.

Pie padomju modernisma mantojuma atgriezīsimies atsevišķi. Gribu paturpināt Sēnītes turpmākā likteņa tēmu. Izskanot ziņai par pieminekļa statusa piešķiršanu, sociālajos tīklos parādījās arī neizpratnes un pat sašutuma pilni ieraksti – nu šis grausts un narkomānu midzenis stāvēs mūžīgi – patoss bija apmēram šāds. Acīmredzot cilvēkiem ir bažas, vai sabrukuma pakāpe jau nav pārāk liela, lai to vispār atjaunotu. Vai varat solīt, ka tagad notiks kāda sakustēšanās?

Simtprocentīgas garantijas neviens nevar dot, bet Latvijā ir vairāki ļoti pozitīvi piemēri par senāka laika būvēm. Piemēram, Preiļu pils. Tas bija pilnīgi bezcerīgā stāvoklī nonācis objekts. Pieminekļu sargātāji jau savā apziņā sāka domāt par to, ka diez vai to izdosies izglābt. Vienā brīdī vietējā sabiedrībā, pašvaldībā saprata tās vērtību un sākās atjaunošanas process. Paņēma kredītu, viss notika, protams, tas gāja grūti, bet pārvērtības notiek.

Vai valsts kultūras pieminekļa statuss dod iespēju pretendēt uz papildu valsts finansiālu atbalstu arī situācijā, ja objekts ir privātīpašums?

Protams, ir iespējams iegūt valsts finansējuma nelielu palīdzību tiem objektiem, kas ir publiski pieejami. Ja objekts kalpo sabiedrībai, tad arī valsts var finansiāli atbalstīt. Valsts finansiālās iespējas gan ir ļoti minimālas. Nākotnē droši vien visu laiku nebūs tik grūti. Zinām arī ļoti daudzus piemērus, kur ir izmantoti Eiropas struktūrfondu līdzekļi, Eiropas ekonomiskās zonas dažādu projektu līdzekļi. Daudzas diezgan bezcerīgā stāvoklī nonākušas būves ir atjaunotas, tās ir ieguvušas savu nākotnes izmantošanu.

No kuras puses, jūsuprāt, turpmāk ir jānāk iniciatīvai Sēnītes iestrēgušajā situācijā. Visi zinām, ka nekas nenotiek, ja nav konkrētības atbildībā un uzdevuma paveikšanas termiņu.

Pirmais ir izpratne par vērtībām un laba griba. Ja īpašnieks neko negrib darīt, tad ir diezgan grūti kaut ko panākt. Es domāju, ka attieksme mainīsies. Kā redzam mūsu ikdienas darbā, objekts jau ilgāku laiku ir bezcerīgs, bet lēnām atgādinot, aicinot un dažkārt arī izdarot kādus asākus soļus no pieminekļu sargātāju puses kaut kādas pārmaiņas sāk notikt.

Vai jums, inspekcijai, ir pilnvaras atgādināt un, ja nepieciešams, pat sodīt privātīpašniekus par dīkstāvi objekta sakārtošanā un degradētas vides veidošanā? 

Jā, to mēs darām. Ja kāds objekts ir nesakopts, mēs atgādinām un atgādinām, rakstām priekšrakstus. Tad, ja redzam, ka tā ir apzināta postīšana un objekta novārtā atstāšana ar mērķi, lai sabrūk un atbrīvojas vieta, tad piemērojam soda sistēmu.

Cik liels ir sods? Varbūt biznesmenim tas ir kā oda kodums.

Es domāju, ka pats sodīšanas fakts uzņēmēju ietekmē vairāk nekā naudas soda apmērs.

Visu interviju ar VKPAI vadītāju Juri Dambi lasiet trešdienas, 2. novembra, avīzē Diena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē