Invaliditātes statuss bieži vien kalpo ienākumu kompensēšanai, nevis piekļuvei vajadzīgajiem pakalpojumiem, secinājusi Valsts kontrole (VK). «Tas, vai un kādā apjomā cilvēks ar invaliditāti saņem un izmanto palīdzību, lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka vai viņa tuvinieku zināšanām, iniciatīvas un spējas orientēties sadrumstalotajā sistēmā, nevis no valsts mērķtiecīgas rīcības. Iestādes neizvērtē, kāds atbalsts konkrētajam cilvēkam nepieciešams,» norādījusi VK padomes locekle Maija Āboliņa.
2024. gadā Latvijā bija vairāk nekā 221 tūkstotis cilvēku ar invaliditāti, un kopš 2018. gada to skaits pieaudzis vairāk nekā par 15%. Invaliditātes ekspertīzei un atbalstam valsts 2024. gadā novirzīja vismaz 1,039 miljardus eiro jeb 6,4% no valsts budžeta, bet pašvaldības – vēl vismaz 20 miljonus eiro. Būtiska daļa līdzekļu tiek izmantota ienākumu atbalstam (pensijām un pabalstiem), bet mazākā – pakalpojumiem, kas palīdz pārvarēt ikdienas grūtības (aprūpei, transportam, rehabilitācijai), secināts revīzijā.
Invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK). Nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi joprojām gatavo papīra formā, bet to sagatavot E-veselībā varēšot tikai 2029. gadā. Turklāt VDEĀVK nav pieejas citu iestāžu rīcībā esošajiem datiem par personas izmeklējumiem, tehniskajiem palīglīdzekļiem, saņemto aprūpi vai rehabilitāciju. Tāpēc būtiska informācijas daļa jāapkopo ģimenes ārstiem, un tas palielina administratīvo slogu. Invaliditātes noteikšanā joprojām dominē medicīniskā pieeja, lai gan jau 2015. gadā pieteikta pāreja uz funkcionēšanas un aktivitāšu ierobežojumu izvērtēšanu atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai, ko izstrādājusi Pasaules Veselības organizācija. Reforma vairākkārt pārcelta, un pašlaik jauno pieeju plāno ieviest tikai 2030. gadā. Arī pati ekspertīze ir pārāk šaura – tajā nosaka invaliditāti, bet neizvērtē, kādi atbalsta pasākumi personai nepieciešami, lai mazinātu invaliditātes sekas ikdienas dzīvē, norāda VK.
VK konstatējusi, ka VDEĀVK cilvēkresursi invaliditātes noteikšanai nav pietiekami. Joprojām aptuveni 60% ekspertu strādā virs optimālās noslodzes, tāpēc lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti noteiktajos termiņos. Situāciju pasliktina arī VDEĀVK uzticētais uzdevums pagarināt darbnespējas lapas pēc 26 nedēļām, kas pēc būtības ir veselības nozares pienākums. Šai funkcijai ik gadu vajag ap četrām ārstu ekspertu slodzēm, un tās pārcelšana uz veselības resoru, pēc revidentu aplēsēm, varētu samazināt lēmumu kavējumus līdz pat 46%. Valsts kontrole norāda uz nepieciešamību pārskatīt gan amata vietu skaitu, gan VDEĀVK izvirzītos uzdevumus, lai invaliditātes noteikšana būtu ilgtspējīga un savlaicīga.
Revidenti arī vērš uzmanību, ka atbalsta pieejamība un saturs cilvēkiem ar invaliditāti būtiski atšķiras atkarībā no dzīvesvietas. Lai novērstu nevienlīdzību, 2024. gada decembrī likumā noteikts minimālais sociālo pakalpojumu grozs, kas pilnībā jāievieš līdz 2029. gadam. Tomēr 2025. gadā visās pašvaldībās no septiņiem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem nodrošināmiem pakalpojumiem tiek sniegti tikai divi: ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija institūcijā, kā arī aprūpe mājās cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Turklāt aprūpei mājās vienam un tam pašam aprūpes līmenim dažādās pašvaldībās ir pilnīgi atšķirīgs stundu skaits: zemākajā aprūpes līmenī (1.) tas svārstās no divām līdz sešām stundām nedēļā, bet augstākajā (4.) līmenī – no 10 līdz 35 stundām nedēļā. Desmit pašvaldībās šis pakalpojums tiek nodrošināts arī kā ikmēneša pabalsts, un tā apmērs ir no 28 eiro Valkas novadā līdz 57 eiro Salaspils novadā zemākajam jeb 1. aprūpes līmenim un no 57 eiro Valkas novadā līdz 160 eiro Ādažos 3. aprūpes līmenim.
Savukārt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem paredzētais grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojums, kas obligāti bija jāsniedz jau no 2025. gada, pašlaik ir pieejams tikai 38 pašvaldībās, būtībā netiek ievērots likums.
VK norādījusi arī uz citām nejēdzībām – valsts pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai 105 eiro apmērā pusgadā labākajā gadījumā sedz tikai nelielu daļu no degvielas izmaksām, bet nesedz faktiskās izmaksas, kas nepieciešamas, lai cilvēks ar smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem varētu pārvietoties. Arī invalīdu stāvvietu izmantošanas kartes saņemšanas kārtība nav cilvēkam draudzīga. Lai gan kartes piešķiršanai ir nepieciešama tikai VDEĀVK rīcībā esošā informācija, karti izsniedz cita institūcija – CSDD. Revidenti uzskata, ka kartes izsniegšanas kārtība ir jāvienkāršo.
Vairāk nekā 100 lappušu biezajā (neskaitot pielikumus un infografikas) ziņojumā analizēti dažādi aspekti, kāpēc pakalpojumi netiek nodrošināti visiem valsts iedzīvotājiem līdzvērtīgi, kā arī norādīts, kādas darbības no valsts un pašvaldību institūcijām VK sagaida tuvākajā laikā.