Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 18. aprīlis
Laura, Jadviga

Ar velosipēdu gar Latvijas robežu

Tuvojoties valsts simtgadei, teju simbolisku nozīmi ieguvuši dažādu veloentuziastu veikti braucieni apkārt Latvijai gar tās robežu. Cik daudz spēka tas prasa un kādus iespaidus ļauj gūt, šoruden pārliecinājās arī Jānis Mačs, pa ceļiem un bezceļiem divdesmit vienā dienā veicot 1727 km.Jāņa dzimtā puse ir Balvu novada Vīksnu pagasts, taču jaunietis ar ģimeni jau divus gadus dzīvo Vācijā.

Dzīve bija šķietami sakārtota, taču piedzīvojumu kāre un vēlme tuvāk iepazīt Latviju vilināja atgriezties un ar laiku pārtapa iecerē apceļot savu tēvzemi gar tās robežu. Sākotnēji Jānim bija nodoms braukt vienam, taču divas dienas pirms brauciena internetā viņam atsaucās un nolēma piebiedroties Madara Gasiņa no Cēsīm. Ar šo brīdi ceļojums solīja izvērsties par dubultu pārsteigumu, jo abi jaunieši iepriekš nebija pazīstami un lēmums braukt kopā tika pieņemts pēc divarpus stundu garas telefonsarunas.Pirmie pārsteigumiJānis atzīst - pirmajās kopīgajās ceļojuma dienās ne viņš, ne Madara vēl tā īsti neapzinājās, kurp dodas un kā tas īsti būs - tā braukt un braukt. Turklāt jau ar pirmajiem metriem nepatīkami pārsteidza tas, cik grūti ir mīties uz priekšu ar piekrautu velosipēdu. Tas bija kļuvis smags un nevaldāms, un jaunietis sev pārmeta, kāpēc nav iepriekš to izmēģinājis.Taču jau pirmajā dienā abi braucēji piedzīvoja arī patīkamu pārsteigumu, kad, meklējot vietu teltij, iebrauca kādās mājās, lai palūgtu uzsliet pagalmā telti, saimnieks Eldars viņiem atbildēja, ka te tā nav pieņemts, un aicināja iekšā mājās, bet velosipēdus uz nakti novietoja garāžā aiz atslēgas. Tā fiziski un morāli tik grūtā brauciena diena noslēdzās ar klātām gultām un siltām vakariņām, bet rīta agrumā saimniece Vera parūpējās arī par brokastīm ceļiniekiem. "Tāda sirsnība un viesmīlība var būt tikai Latgalē," Jānis vēlāk rakstīja savā blogā, veltot pateicības vārdus daudzajiem triju nedēļu ceļojumā sastaptajiem viesmīlīgajiem cilvēkiem: tie ļāva celt teltis savos īpašumos, cienāja ar vakariņām, medu, tomātiem un āboliem un neliedza palīdzību, vajadzēja tikai drosmi palūgt. Protams, bija arī saimnieki, kuri savā pagalmā ieklīdušajiem svešiniekiem lika doties projām, taču šos brīžus atsvēra atsaucīgo cilvēku labestība, kas nogurušajiem ceļiniekiem bija tik nepieciešama, īpaši pirmajās ceļa dienās.Skarbā pierobežaPati Latvijas pierobeža Latgalē gan izrādījās negaidīti skarba - tikai zemes ceļi, kuri nepārtraukti veda augšā un lejā pa "trepi", kura apbērta ar smiltīm. Vēl - purvi, čūskas un pilnīgi pamestas vietas... Kad braucējiem likās, ka trakie kalni pievarēti, īstie izrādījās tikai priekšā. Trešajā dienā nogurums un neizturamas sāpes celī piespieda Jāņa ceļabiedri Madaru pielikt punktu iecerei veikt visu ceļu. Tālāk puisim bija jādodas vienam, kaut gan dažubrīd, kad, no rīta mostoties, nogurums un sāpes bija tikpat lielas kā vakarā, arī viņš nebija pārliecināts, vai tiks galā. "Nez kāpēc biju iedomājies, ka šis brauciens varētu būt kā atpūtas brauciens, bez visādām grūtībām un diskomforta, taču realitāte izrādījās citāda," Jānis secināja, taču nepadevās - katru rītu kāpa uz divriteņa un dzina sevi ārā no komforta zonas. Par brauciena lūzuma punktu kļuva atpūtas diena, kad, jau veiksmīgi izbraucis leišmali, ceļotājs piestāja Liepājā, kur pa ilgiem laikiem varēja izgulēties atsevišķā istabā, ieiet dušā, uzvilkt tīru apģērbu, nesteidzīgi apskatīt pilsētu. Pēc tam piespiest sevi turpināt ceļu bija īpaši grūti - ķermenis bija atslābis un nepavisam vairs negribēja klausīt. Tomēr Jānis uzvarēja šo iekšējo cīņu, un ceļojums turpinājās.Gan grūti, gan interesantiPar vienu no ceļojuma galvenajām priekšrocībām jaunietis atzina iespēju izvēlēties maršrutu vistuvāk robežai, kas ļāva dienas laikā braukt pa visiem iespējamiem ceļa un bezceļa segumiem. Tas vienlaikus bija ļoti grūti, taču arī ļoti interesanti. Bieži braucēju uz priekšu virzīja interese par to, kas būs priekšā, aiz nākamā pagrieziena, cik ilgi būs jābrauc pa dubļiem un vai pēc pļavas var būt vēl kas trakāks?Nonācis piekrastē, Jānis meklēja celiņus tuvāk jūrai. Krūmi, smiltis un dubļi, un pēc katriem pāris metriem - kāds jauns izaicinājums paša varēšanai. Lai arī nebija viegli, braukt tā likās interesantāk nekā pa garlaicīgi asfaltētu ceļu.Nepatīkamus brīžus sagādāja privātīpašumi pie jūras, kuru dēļ ceļu nevarēja turpināt taisni, nācās meklēt apkārtceļus. Nav viegli dabūt lejā un atkal augšā pa stāvkrastu vai trepēm 55 kg smagu braucamo.Jānis atzīst - visa ceļojuma garumā viņš uzticējās savai intuīcijai, un tā nevienā brīdī nepievīla. Katru reizi, kad beidzās ūdens, viņš iebrauca kādā pagalmā un lūdza atjaunot tā krājumus un padzerties. Tas ļāva iepazīties un uzzināt kaut ko interesantu par vietējo ciematu un cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Visa ceļojuma garumā puisis mēdza iebraukt, apskatīties un dažreiz arī kārtīgi izpētīt apskates objektus, tā gūstot daudz jaunu iespaidu.Dažkārt ceļš krustojās ar citiem riteņbraucējiem. Ar veloceļotāju Torstenu no Vācijas Jānis sarunājās vairākas stundas, un abi šķīrās ar nožēlu, ka katram ceļš veda savā virzienā. Par tiem, kas neapstājās, lai parunātos, vien steigā pavicināja roku un turpināja mīt pedāļus, Jānis brīnījās: kur gan tie steidzās? Vai tas ir viņu dzīves aicinājums - mīt pedāļus? Viņam, kuram tik ļoti patika iepazīties ar cilvēkiem, likās dīvaini, vai tiešām var neatlikt laika pāris vārdiem?Savu braucienu Jānis sāka 1. septembrī, un rudenīgie laikapstākļi viņu nelutināja - bieži nācās turpināt ceļu lietū un vakarā celt telti pilnīgi salijušam. Taču ar laiku nokrišņi, vējš un dubļi viņu pārstāja satraukt, jo tie mijās ar fantastiskām neskartas dabas ainavām, skaistiem saulrietiem, satikto cilvēku dzīvesstāstiem un daudziem ceļojuma uzjundītajiem jautājumiem: kāda motivācija virza cilvēkus, kuri vēlas tikai nopelnīt, kas īsti esi tu pats un kur esi piederīgs?Iegriežoties ceļā, pa kuru sāka braucienu ar savu ceļabiedreni, vislielāko gandarījumu Jānim sagādāja apziņa, ka viņš spēja nepadoties, ka atrada sevī spēkus un paveica, ko bija iecerējis. Ceļojums arī lika ieraudzīt pavisam citu Latviju - tik dažādu, krāsainu un mīļu. Iespaidi bija tik spilgti, ka puisis vienkārši nespēja ar tiem nedalīties - nedēļu pēc brauciena viņš apkopoja pieredzēto savā ceļojuma blogā manadzivecelojums.wordpress.com, bet vēl pēc nedēļas - videofilmā, ko publicēja vietnē YouTube. Samontētais videomateriāls ļauj ieskatīties gan šī veloceļojuma skaistākajos un interesantākajos brīžos, gan citiem veloentuziastiem novērtēt, ar kādiem apstākļiem jārēķinās, sākot šādu ceļu.Pašam Jānim gan vairāk par grūtībām atmiņā palicis ceļā redzētā skaistums, dzimtās zemes daudzveidība un satikto cilvēku labestība. "Pēc šī visa vēl vairāk esmu iemīlējies Latvijā un cilvēkos, kuri man ir apkārt. Ir laiks pārdomu dienām, ceļš turpinās!"

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas