Un te, iespējams, būtu jāpaskaidro, kāpēc šādā kontekstā tiek aicināts tieši karikatūrists. No pirmā acu uzmetiena tā var šķist nesaprotama ideja — kur ir humors un kur genocīds, noziegumi pret cilvēci? Tomēr līdzīgi kā filmā La vita è bella ar Roberto Benīni galvenajā lomā tika parādīts, ka arī caur humora prizmu iespējams skatīt ļoti skarbus notikumus, tāpat tas ir arī Mišela Kičkas gadījumā.
Saruna caur zīmējumiem
Viņa slavenākais darbs, kā pats mākslinieks to dēvē — viņa mūža darbs — ir autobiogrāfisks komikss Otrā paaudze: lietas, ko es nepateicu savam tēvam - par viņa ģimeni un tēvu Henriju Kičku, cilvēku, kurš vienīgais no savas kuplās ģimenes izdzīvoja Aušvicas un vēl citu koncentrācijas nometņu šausmas. Tā ir liecība no izdzīvojušā otrās paaudzes skatpunkta.
Komikss ir tulkots deviņās valodās, pārdots aptuveni 40 000 eksemplāros, un Beļģijā tam ir bestsellera statuss. No tā iedvesmojoties, ir tapusi animācijas filma Mana tēva noslēpumi (2022), kas ir saņēmusi vairākas godalgas Kannu kinofestivālā. Daļēji tas skaidrojams arī ar to, ka Kičkas tēvs nav mazpazīstama personība — Beļģijā viņš ir viens no pazīstamākajiem Holokaustā izdzīvojušajiem, grāmatas autors, dokumentālo filmu varonis, bijis regulārs lektors Beļģijas universitātēs un skolās.
Īpaši interesants ir brīdis, ko Mišels fiksējis savā komiksā — tas ir moments, kad viņa tēvs pirmo reizi lauž ilgi ieturēto klusēšanu par piedzīvoto koncentrācijas nometnēs. Šis brīdis ir ārkārtīgi skarbs un jaunajam Mišelam tolaik raisa neizprotamus jautājumus. Tēvs sāk runāt jaunākā brāļa bērēs. Brālis bija izdarījis pašnāvību, un tā vietā, lai runātu par viņu, tēvs viesiem sāk stāstīt par to, kā viņu savulaik sagūstīja Gestapo.
Tagad, raugoties no noieto gadu distances, Mišels saprot, ka viena dziļa psiholoģiska trauma izsita otru — ilgi gruzdošu, apspiestu sāpju ogli, kas dedzināja viņa tēvu no iekšienes. Lai nesadegtu, tai bija jāizlaužas uz āru. Taču tobrīd Mišels juta neizskaidrojamu aizvainojumu un netaisnības sajūtu par šādu tēva rīcību. Tieši šī netaisnības sajūta kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc viņš vispār sāka domāt par šī stāsta zīmēšanu — vēlmi pateikt tēvam, kā viņš jūtas. Ne tiešā sarunā, bet caur zīmējumiem.
Kā Mišels atceras, ar tēvu nekad nebija izdevies atklāti izrunāties. Pirms dēla zaudējuma tēvs par notikumiem ieslodzījumā nerunāja vispār, bet bērni baidījās uzdot jautājumus. Tā, Mišels uzsver, esot bijis ar lielāko daļu izdzīvojušo bērnu — vecāki nestāstīja, vai nu cenšoties pasargāt bērnus no piedzīvotajām šausmām, vai arī tāpēc, ka paši nespēja par to runāt. Mišels izauga, gandrīz neko nezinot par briesmīgajiem notikumiem pavisam nesenajā pagātnē.
Vienīgais brīdis, ko viņš arī attēlojis savā komiksā un kurā viņš pirmo reizi apzinās, ko nozīmē būt ebrejam, notiek skolā. Klasē, kurā viņš mācījās, ierodas katoļu mācītājs, lai pasniegtu katehismu, un Mišelu — vienīgo ebreju klasē — izsūta ārā spēlēt futbolu. Kamēr klasesbiedri mācās, viņš spārda bumbu un nonāk pie secinājuma: ir forši būt ebrejam! Pēc stundām Skolas pagalmā viņa blondais klasesbiedrs, spēlējot futbolu, saka: “Hei, Kiška, skolotājs teica, ka tu esi piesitis Jēzu krustā.” Uz ko Mišels atbild: “Tas nevar būt, es viņu pat nepazīstu!” — “Ā, nekas, aizmirsti, tāpat ir 1:0 mūsu labā.”
No šīs bērnības epizodes rodas lielisks secinājums: viena laba piespēle futbolā var izdzēst 2000 gadus ilgu antisemītismu. Tā arī bija vienīgā reize, kad viņš savā dzīvē bija dzirdējis pārmetumus par Jēzus piesišanu krustā.
Atstāstīju viņa stāstu no atmiņas — gan tāpēc, ka pats stāsts ir neparasts, gan tāpēc, ka šo stāstu noklausījos divas reizes — pirmo pasākumā Okupācijas muzejā, un otru nākamajā dienā pieņemšanā pie Izraēlas vēstnieces.
Šī profesija patiesībā nav viegla
Tieši tur man arī bija gods personīgi aprunāties ar Kičkas kungu un uzdot viņam vairākus jautājumus. Daļa no tiem jau bija izskanējuši viņa sarunā ar manu kolēģi no LSM.lv Borisu Sebjakinu, kurš ar mākslinieku runāja pirms manis, tāpēc, lai neatkārtotos, atbildes uz dažiem vispārīgākiem jautājumiem šeit ir ņemtas no kolēģa intervijas.
Un, protams, pirmais jautājums cilvēkam, kurš Latvijā viesojas pirmo reizi, bija neizbēgams.
Kā jums patīk Latvijā?
Kad saņēmu uzaicinājumu no vēstnieces, biju patiesi pārsteigts. Es teicu “jā”, un vēstniecība man atsūtīja vairākas interneta saites par Latvijas vēsturi. Tā es iepazinos ar informāciju par latviešu folkloru, vēsturi, okupācijām, dabu. Vizītes laikā man bija tikšanās, klātienes prezentācijas muzejā un ģimnāzijā.
Es patiešām vēlētos apmeklēt Latviju vēlreiz, jo šo divu ļoti aizņemto dienu laikā nepaspēju apskatīt tik daudz, cik gribētos. Esmu ļoti priecīgs, ka piekritu šim aicinājumam un satiku daudz jaunus cilvēkus.
Latvija ir Eiropa. Es pats esmu dzimis Eiropā, mani vecvecāki nāk no Polijas. Es saprotu šo reģionu — un es saprotu jūs. Es gan apzināti izvēlējos dzīvot Izraēlā, taču visa Kičku dzimta ir eiropieši. Kultūrā es joprojām piederu šim reģionam. Tāpēc man būtu ļoti interesanti uzzināt vairāk, apmeklēt vēl vietas, satikt vēl cilvēkus. Un, protams, es ļoti vēlētos, lai manu grāmatu iztulkotu latviski — tā būtu brīnišķīga lieta.
Vēlāk, jau nomainot kolēģi, man bija iespēja Kičkas kungu iztaujāt arī personīgi. Tā kā bija jau vēls un viesi bija izklīduši, apsolīju mākslinieku pārāk ilgi nenogurdināt un uzreiz ķēros pie sava pirmā jautājuma: Kičkas kungs, karikatūra ir žanrs, kurā bieži nākas skart ļoti sensitīvas tēmas. Kādas ir jūsu attiecības ar cenzūru — vai savas radošās karjeras laikā esat ar to saskāries?
Pašlaik es nestrādāju nevienas konkrētas redakcijas paspārnē, man nav redaktora. Es zīmēju sev. Taču sadarbojos ar vairākiem izdevumiem — es viņiem nosūtu savus darbus, un, ja tie tiek pieņemti, man par tiem samaksā.
Tātad, kad jūs zīmējat, jūs nezināt, vai darbs tiks publicēts un vai par to būs samaksa?
Tieši tā. Ar šādu modeli nav iespējams pilnvērtīgi nopelnīt iztikai. Kad sāku savu karikatūrista karjeru, es deviņus gadus strādāju televīzijā. Katru rītu ziņu raidījuma laikā es zīmēju karikatūru tiešajā ēterā. Tas bija divu stundu šovs, un man bija apmēram pusotra stunda, lai uz lielas papīra lapas ar akvareļiem uzzīmētu darbu. Raidījuma beigās es to rādīju kamerai un skaidroju, kāpēc izvēlējos konkrēto tēmu un risinājumu.
Pēc tam televīzijas kanālu slēdza finansiālu iemeslu dēļ. Valstī bija vēl daži citi kanāli, taču tie nevēlējās ar mani sadarboties — šis formāts viņiem pārāk atgādināja bijušo konkurentu. Tā es nonācu situācijā bez pārstāvniecības. Tad es sev pajautāju: ja tu esi karikatūrists un kādu dienu tev vairs nemaksā, vai tu pārstāj būt karikatūrists? Vai tev vairs nav ko teikt?
Es nolēmu turpināt zīmēt, pat ja neviens to neprasa. Es publicēju darbus savā blogā un sūtīju tos laikrakstiem Francijā, Beļģijā un ASV. Pamazām sāka parādīties arī honorāri.
Taču ar to vien nepietiek izdzīvošanai?
Nē. Karikatūras nav vienīgais, ko daru. Es ilustrēju bērnu grāmatas, zīmēju komiksus un pasniedzu. Man ir vairāki ienākumu avoti, kas ļauj dzīvot un vienlaikus zīmēt karikatūras, pat nezinot, vai tās tiks publicētas. Kad strādāju televīzijā, manus darbus redzēja tikai Izraēlā, bet es gribēju, lai tos redz arī pārējā pasaule. Tāpēc sāku tos sūtīt ārpus valsts, un pamazām ar mani sāka sadarboties dažādu valstu žurnāli.
Vai ir arī pastāvīgas sadarbības?
Jā. Francijā — divi žurnāli, viens televīzijas kanāls un ziņu aģentūra. Beļģijā — publikācija reizi mēnesī vienā žurnālā. Taču tā vairs nav tāda sadarbība kā agrāk. Kādreiz visi darbinieki nāca uz redakciju, arī karikatūristi. Viņam bija sava telpa, redaktors, diskusijas klātienē. Šodien viss ir citādi — karikaturisti strādā no mājām. Piemēram, mans draugs Plantu no laikraksta Le Monde katru dienu redaktoram piedāvā piecas zīmuļa skices. Viņi apspriežas, izvēlas divas, trīs pārējās atmet un mēģina nonākt pie kopsaucēja, kuru zīmējumu publicēs. Reizēm vienojās, reizēm nē. Reizēm Plantu spēja pārliecināt redaktoru, reizēm — ne. Es strādāju viens. Man nav redaktora, nav neviena, kas mani cenzētu, bet arī nav iespējams pilnībā uzturēt sevi tikai no karikatūrām. Tāpēc jādara arī citas lietas. Mūsdienās laikraksti vairs nespēj nodrošināt karikaturistiem štata vietas — tas ir pārāk dārgi.
Jā, un te arī mans nākamais jautājums. Nav noslēpums, ka laikraksti pamazām izmirst, un līdz ar tiem — arī karikatūristi. Pēdējie pētījumi rāda ļoti drūmu ainu: ja 70.–80. gados ASV redakcijās bija ap 5000 štata karikatūristu, tad 2019. gadā bija palikuši vien aptuveni 50. Diemžēl arī ziņu portāli nepārņem šo vairāk nekā 200 gadus seno tradīciju — redakcijā pastāvīgi nodarbināt grafisko satīriķi. Šo jautājumu es šobrīd pētu padziļināti, jo tas ir saistīts ar manu maģistra darbu Mākslas akadēmijā. Veicot izpēti, nonācu pie secinājuma, ka Eiropā ir tikai viens ziņu portāls, kas nav laikraksta tīmekļa versija un kurā regulāri tiek publicēti konkrētu karikatūristu darbi — tas ir spāņu elDiario. ASV situācija ir tikpat bēdīga — ir vien pāris nelieli portāli, katrā ar vienu karikatūristu. Šāda tendence ir skaidri iezīmējusies. Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc tā notiek?
Jā. Tas sākās ar to, kas notika Dānijā 2006. gadā — ar pravieša Muhameda karikatūrām. Tu atceries?
Tātad — bailes?
Jā. Tika publicētas karikatūras Kopenhāgenā, sākās protesti musulmaņu valstīs, tika aizdedzinātas Dānijas vēstniecības, un vienu no karikatūristiem pat mēģināja nogalināt. Un tad vēl tas, kas notika ar Charlie Hebdo — 2015. gadā pieci karikaturisti un septiņi žurnālisti vienas dienas laikā tika nogalināti. Islāma teroristi nošāva šos cilvēkus. Protams, daļa laikrakstu galveno redaktoru pēc tā visa nobijās no iespējamām reakcijām.
Tad mēs kā sabiedrība — jaunā paaudze — esam zaudējuši drosmi? Ar vārdiem visi ir par vārda brīvību, bet, kad par to reāli jācīnās, mēs to nedarām?
Jā, pilnīgi pareizi. Un tieši tāpēc cilvēki cenšas tevi cenzēt — viņi vēlas ierobežot tavu izteiksmes brīvību. Ja laikraksts baidās publicēt karikatūru, tā ir teroristu uzvara. Viena avīze šeit, viena tur… Es pazīstu karikatūristus, kuri tika atlaisti no darba — viens Apvienotajā Karalistē, viens Vācijā — tikai vienas karikatūras dēļ. Bet ir arī jauna problēma — sociālie tīkli. Agrāk, ja lasītājam nepatika karikatūra, viņš varēja uzrakstīt vēstuli redakcijai. Avīzēs bija pat īpaša sadaļa lasītāju vēstulēm. Šodien cilvēki iet tieši uz tavu sociālo tīklu profilu — uz Instagram, Facebook — un uzbrūk tev tur. Un viņi neuzbrūk vieni. Viņiem pievienojas citi lietotāji, viņu draugi. Pret vienu karikatūristu vairs nestāv viena persona — tie var būt tūkstoši, desmitiem tūkstošu vai pat simti tūkstošu. Viss ir organizēts pret tevi. Un tev ir bail.
Tātad problēma nav tikai redaktoros — arī paši mākslinieki baidās zīmēt to, ko patiesībā domā?
Jā. “Vecajā” pasaulē karikaturistus aizsargāja redakcijas un laikraksti. Ja uzbrukumi bija netaisnīgi, laikraksts nostājās viņu pusē. Mūsdienās arī redakcijas baidās to darīt. Bieži karikaturistiem tiek teikts: “Nomierinies, neej pārāk tālu.” Un tad ir divas iespējas — vai nu piekrist, vai aiziet. Tāpēc šī profesija patiesībā nav viegla.
Vēl viena tēma, ko jūs pieminējāt iepriekšējā sarunā — mākslīgais intelekts (MI). Jūs teicāt, ka MI darbi nav īpaši labi, taču, manuprāt, tas ir tiešs drauds karikatūristiem. Burtiski mūsu acu priekšā notiek mūsu aizstāšana ar robotiem. Piemēram, šodien jūs viesojāties Ogrē — tur vietējais Facebook ziņu portāls Ogres Ziņas vienu brīdi ļoti aktīvi izmantoja ar MI ģenerētas karikatūras, pat vairākas dienā. Spriežot pēc komentāriem, cilvēkiem tas neraisīja ne sašutumu, ne jautājumus. Arī mans kolēģis Gatis Šļūka stāstīja pavisam nesenu gadījumu — reklāmas aģentūra izskatīja viņa karikatūras pilsētvides baneriem, bet pēc neilga laika pazuda, un reklāmās bija jau redzamas MI ģenerētas bildes. Un sliktākais ir tas, ka skatītāji bieži vien nespēj saskatīt atšķirību. Tas kopumā devalvē zīmēšanas prasmes nozīmi — jo attēla aprakstu var uzrakstīt jebkurš, it kā paliek tikai ideja, bet arī idejas MI spēj ģenerēt. Kā ar to?
Jā, es lielā mērā piekrītu tam, kā tu jūties. Es jūtos līdzīgi. Jaunas tehnoloģijas var padarīt pasauli labāku, bet tās var arī to padarīt sliktāku — viss ir atkarīgs no tā, kā tās tiek izmantotas un kādiem mērķiem.
MI var izveidot labu zīmējumu, bet, ja paskaties uz vairākām karikatūrām, ko tas ģenerē, tās visas izskatās ļoti līdzīgas — gandrīz vienā stilā. Bet karikatūra nav tikai zīmējums. Tā ir spēja domāt citādi, atrast idejas, kuras citiem neienāk prātā. Tā ir mūsu “sistēmā” — mūsu skatupunktā, spējā pārvērst oriģinālas domas attēlos.
Es neesmu pārliecināts, ka MI jebkad spēs to izdarīt. MI nevar eksistēt kā karikatūrists, ja mēs paši nezīmējam — jo no kurienes tas ņem savus instrumentus? No “lielajiem datiem”. Tu esi šie dati, es esmu šie dati. Tas paņem vienu procentu no tevis, vienu no manis, vēl vienu no kāda cita un izveido tā saukto “jauno” attēlu — no pilnībā aizgūtiem elementiem.
Es domāju, ka mēs varam MI pārspēt, bet mums būs jāstrādā daudz cītīgāk un jāatrod labākas idejas. MI nav ideju — tam ir tikai tehniskas iespējas.
Ja paskatāmies uz lielāko daļu karikatūristu pasaulē, viņi nezīmē reālistiski. Viņu stils ir vienkāršots, minimālistisks — pilnīgi atšķirīgs no MI estētikas. MI ir ļoti reālistisks. Tas attīstās ārkārtīgi ātri, mēs to nevaram apturēt. Taču mums ir jācenšas būt oriģināliem, unikāliem, citādiem. Un tas nav viegli. Tā ir cīņa uz visu dzīvi.
Agrāk pietika ar vienu diplomu un izglītību. Šodien cilvēki dzīves laikā maina četras vai piecas profesijas. Diemžēl mūsu laukā tas nav tik vienkārši — tā ir mākslinieciska, nevis tehniska profesija. Tāpēc mums jāatrod veidi, kā paust savu viedokli. Karikatūristam ir jābūt brīvam — pašam sev redaktoram. Un šim redaktoram ir jābūt atvērtam. Atvērtākam, nekā tas bija agrāk.
Jūs pieminējāt, ka esat arī pasniedzis. Kur jūs strādājāt par pasniedzēju?
Es strādāju par pasniedzēju četrdesmit gadus — līdz pat pagājušajam gadam. Pērn man palika 70 gadi, un tika nolemts, ka mācībspēkiem no 67 gadu vecuma jādodas pensijā. Man gan ļāva pasniegt trīs gadus ilgāk, bet tagad esmu pensijā. Es vairs nemācu. Es pasniedzu ilustrāciju un komiksu zīmēšanu.
Vai jūs pasniedzāt universitātē, un vai jūsu augstskolā bija arī īpašs kurss, kas veltīts komiksiem?
Jā, Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē. Tur ir desmit nodaļas: glezniecība, arhitektūra, industriālais dizains, animācija, fotogrāfija un video, metālapstrāde, tēlniecība, stikls, mākslas vēsture, keramika, grafiskais dizains un vizuālā komunikācija. Mana nodaļa bija vizuālā komunikācija — arī mans diploms ir vizuālajā komunikācijā. Tajā es lasīju lekcijas ilustrācijā un komiksā. Ilustrācija ir obligātais kurss, savukārt komikss ir izvēles kurss, sākot no trešā studiju gada. Atšķirība starp ilustrāciju un komiksu ir tāda, ka komiksā klāt nāk stāstniecība, režija. Būtībā ir vajadzīgas tās pašas prasmes — tev jāatrod pareizais leņķis, pareizais attēls, lai parādītu konkrētu epizodi vai stāstu.
Jā, diemžēl pie mums komiksiem nav tik senas vēstures un atzinības kā, piemēram, Beļģijā — iespējams, padomju okupācijas dēļ, varbūt citu iemeslu dēļ. Bet kā ir Izraēlā? Cik populāri tur ir komiksi?
Komiksu joma Izraēlā attīstās, tie kļūst arvien populārāki. Taču, kad es pirms 52 gadiem pārcēlos uz Izraēlu, komiksu tur gandrīz nebija vispār.
Īpaša karikatūra Dienas lasītājiem
Labprāt būtu turpinājis sarunu ar Kičkas kungu vēl ilgāk, taču vēstnieces rezidencē mēs jau bijām palikuši pēdējie viesi. Apmainoties ar kontaktinformāciju, vienojāmies, ka viņš uzzīmēs kaut ko īpaši Dienas lasītājiem. Uz to Mišels asprātīgi atsaucās: “Pagaidi, pagaidi — man jau ir ideja! Es uzzīmēšu, kā mēs ar tevi šeit runājam, un tu man jautā: What is your occupation in life? Bet es atbildu: I’m against occupation.” Kā piemērs.
Tā kā Kičkas kungs pats iesāka runāt par šo ļoti sensitīvo tēmu, pajautāju, vai viņam ir daudz karikatūru par okupāciju. Viņš atbildēja, ka patiesībā — ne tik daudz. Pēdējos trīs gadus tā nav bijusi galvenā tēma, jo uzmanības centrā bijusi tiesu reformas krīze, pret kuru viņš kā liberāli noskaņots cilvēks aktīvi iestājies. Savukārt pēdējos divus gadus — karš ar Hamas, Hezbollah un Irānu. “Mums ir tik daudz problēmu, ar kurām jātiek galā. Tā ir nacionāla trauma — īpaši pēc 7. oktobra notikumiem. Bet es esmu stingri pret okupāciju. Stingri,” uzsvēra Kička.
Uz nākamo jautājumu — vai viņš redz kādu risinājumu, kas ļautu abām tautām mierīgi dzīvot līdzās, viņš sacīja, ka tas ir smags jautājums. Runājot, Mišela seja savilkās domīgā, drūmā izteiksmē. ar pašreizējo Izraēlas valdību un ar tiem līderiem, kādi šobrīd ir palestīniešu pusē, risinājumu neredz: “Mums ir jāmainās. Viņiem ir jāmainās. Viņiem ir jānomaina “disks”. Viņi nevar prasīt Palestīnu no upes līdz jūrai — tas nozīmētu Izraēlas iznīcināšanu. Tāpat kā nav iespējams vienkārši pateikt: mēs paņemam šo zemi, bet tu brauc atpakaļ uz Beļģiju. Tas nav iespējams. Vienīgais ceļš ir kompromiss. Mums ir vajadzīgi līderi, kuri ir gatavi uzņemties atbildību, nepieļaut nākamo karu un pieņemt drosmīgus lēmumus — pat tad, ja tie nav populāri. Tikai tā var nodrošināt nākotni abām tautām šajā reģionā.” Taču viņš uzsvēra, cik ārkārtīgi sarežģīta ir situācija — naida līmenis, nogalināto, ievainoto un traumēto skaits ir milzīgs abās pusēs: “Es nemēģinu salīdzināt, cik palestīniešu un cik izraēliešu ir gājuši bojā. Sajūta ir smaga visiem. Godīgi sakot, iedomāties mierīgu risinājumu manas dzīves laikā šķiet gandrīz neiespējami.” Tomēr viņš vienmēr skatoties uz vēstures piemēriem. Piemēram, Francija trīs reizes karoja ar Vāciju, divos pasaules karos pati tika okupēta, bet šodien šīs valstis ir tuvākās sabiedrotās Eiropas Savienībā. “Konrāds Adenauers un Šarls de Golls — viņi bija ienaidnieki, viņi varēja viens otru nogalināt. Taču viņi saprata, ka ir jābūvē cerība uz nākotni. Viņi izdarīja kaut ko, kas tobrīd šķita prātam neaptverams.” Tāpēc, kā uzsvēra Kička, viss atduras pret līderību — cilvēkiem ir vajadzīgi līderi, kuriem var ticēt. Runājot par šodienas līderu trūkumu, viņš piekrita, ka situācija pasaulē ir dīvaina un satraucoša. Putins ir viens no spēcīgākajiem diktatoriem reģionā, Tramps — formāli demokrātijas līderis, bet faktiski virza ASV nedemokrātiskā virzienā. Ķīna tiecas pēc Taivānas un ekonomiskas varas pār pasauli — tas ir nedemokrātisks superspēks, kas rada nopietnus draudus. “Tas nav klasisks karš — tas ir ekonomisks karš, un zem virsmas nepārtraukti notiek kiberkarš. Situācija ir tik sarežģīta, ka to pilnībā pat grūti aptvert.” Un tomēr — dzīve turpinās. “Mums ir jāturpina dzīvot, jārada bērni, jācer un jāstrādā labākas nākotnes vārdā. Mēs nezinām, kā tas viss beigsies, bet jebkurā gadījumā dzīvei ir jāpiešķir jēga” viņš pauda. To var darīt, radot, mīlot savu ģimeni, mīlot cilvēkus, dodot un palīdzot citiem. Aizsargājot dabu, vidi, dzīvniekus. Ir tik daudz veidu, kā dzīvot pareizi un cilvēcīgi. Un arī karikatūrās — zīmējot pret piesārņojumu, pret seksuālo vardarbību. Tas nav tikai par politiku, karu vai demokrātiju un diktatoriem — pasaulē ir daudz citu problēmu. “Man šķiet, ka katrai paaudzei ir jācīnās par savu demokrātiju. Tas, ka tavi vecāki cīnījās, nenozīmē, ka tev nekas nav jādara. Demokrātija vienmēr ir apdraudēta — tā visu laiku ir uz naža asmens. Vienmēr būs spēki, kas gribēs kontrolēt mani, tevi, mūs visus.” norādīja Kička, piebilstot, ka tomēr nekad nedrīkst zaudēt cerību. “Ja mans tēvs būtu zaudējis cerību Holokausta laikā, viņš nebūtu izdzīvojis. Viņš izdzīvoja, jo nekad nezaudēja cerību,” pauda karikatūrists.
Ar šo vienkāršo, bet ārkārtīgi spēcīgo domu — ka arī mums nekas cits neatliek, kā nezaudēt cerību — mēs arī vienojāmies noslēgt sarunu.