Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 3. aprīlis
Daira, Dairis

Sirdī joprojām esmu sibīrietis

Šis rudens vieš gaišumu acīs un sirdī. Kad vēl novembra sākumā daba priecējusi ar tādu siltumu, sauli un lapu zeltu? Zemgales līdzenumi, kas starp Jelgavu un Dobeli, skaisti sakopti. Arī Latvijas pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtajās mājās Pikšās miers un sakoptība. Zāliens ir nopļauts, pagalmā, koši krāsota, stāv sena lauksaimniecības tehnika. Šķiet, te viss ik dienas tiek pucēts un spodrināts. Tā diez vai būtu, ja ne Gunārs Ulmanis. 20. decembrī sirmais vīrs ar tiešo valodu un stalto stāju svinēs 80. dzimšanas dienu.

Telefona sarunā Gunārs Ulmanis ir nepielūdzami ass - par sevi viņam nav ko stāstīt, bet interviju neatsaka - par muzeju varot rakstīt. Ulmanis ir tiešs, zinošs, Pikšu pastāvēšanā ieinteresēts izcils gids.

Viņš nelielās, runā atklātu valodu, bez zemtekstiem: "Muzejā viss grūti devās rokās. Te ielikts milzīgs darbs. Esmu izgājis pamatīgu dzīves skolu. Pikšās es rīkojos pēc mākslas principiem. Viss - interjeri, ekspozīcijas, dizains, apkārtnes izveidošana - koki, krūmi, pieturas - viss pēc maniem projektiem un idejām veidots. Profesionāļi te nav roku pielikuši. Noteicējs esmu es, zinu, kā kam jābūt. Šajā ziņā esmu šerps - man neviens neko nevar uzspiest."

Kārļa Ulmaņa brāļa Jāņa mazdēls un eksprezidenta Gunta Ulmaņa brālēns Gunārs Ulmanis iepazīstina ar ekspozīcijām, stāsta raiti, saistoši iezīmējot detaļas. Lepojas ar retajiem pirmo neatkarības gadu eksponātiem. Rāda, piemēram, sviesta kulšanas mucu, kas tagad esot vienīgā Latvijā: "Mucā lēja iekšā trīs tonnas krējuma! Toreiz Latvija sviestu eksportēja uz daudzām pasaules valstīm!"

Ulmaņa kungs atgādina, ka Pikšas celtas un atjaunotas no tautas atmiņām, mīlestības un cerībām. Uzskata arī, ka atmodas laika pirmais pacēlums zudis, un tagad šurp vairāk nāk un Ulmani godina vecākās paaudzes cilvēki. Ja skolotāji prot mācīt jauno paaudzi izzināt savas tautas vēsturi, tad ekskursijās atved savus skolniekus: "Man saka - varat būt lepns, ka esat uzcēlis tādu muzeju. Es lepojos ar paveikto, bet vēl vairāk ar to, ka izdevies noturēties."

Pikšu cilvēka liktenis

Neko daudz par dzimtajām mājām nevar atcerēties cilvēks, kuru no tām izrāva piecu gadu vecumā. Dzirdēti daudzi stāsti par izsūtījumiem, par cilvēku traģiskajiem likteņiem, bet Gunārs Ulmanis saka: "Esmu Pikšu cilvēks. Mans vectēvs Jānis bija Kārļa Ulmaņa brālis. Šīs bija prezidenta dzimtās mājas, kurās no 1928. gada rosīgi saimniekoja mani vecāki Vilis un Elīza Ulmaņi. Es piedzimu 1935. gada 20. decembrī. Prezidents brauca pie mums ciemos. Viņš redzams mūsu ģimenes bildēs kopā ar maniem vecākiem, pāris fotogrāfijās esmu arī es. Tās fotogrāfijas tagad iekļautas ekspozīcijā, bet man pašam ir tikai maza bērna atmiņas. Sibīrijā izsūtītie izjuta gan šausmas, gan negatīvo dzīves pusi, bet es biju bērns, man viss bija puiku dienu romantika. Dzīvojām sādžā Jeņisejas krastā. Sādžas iedzīvotāji bija cara laikā no Latvijas pie zemēm izbraukušie latvieši. Jeņisejā - sarkanās zivis, apkārt skaista daba. Mācīties varēja visi, kas gribēja. Tās manas senākās atmiņas. Mūža pirmos piecus gadus nodzīvoju kapitālismā Pikšās, tad piecdesmit gadu Sibīrijā un 1991. gadā atkal atgriezos kapitālismā Pikšās."

Kad izsūtītajiem iedeva pasi, viņi kļuva brīvi, Gunāram neesot bijis domu par atgriešanos, jo - pie kā braukt? "Kad izsūtītajiem bērniem 1946. gadā bija ļauts atgriezties, mamma atfīrēja uz Latviju vecāko māsu Maigu, jo te palika vecmamma ar tikai gadu veco mūsu jaunāko brāli Ausekli, bet 1953. gadā māsu izsūtīja otrreiz, šoreiz kopā ar Ausekli."

Sapinās ar mākslu 

Krasnojarskā Gunārs pabeidza Mežu izstrādes tehnikumu, kur apguva taksatora specialitāti (meža taksators veic mežu novērtējumu - inventarizāciju - un izstrādā meža apsaimniekošanas plānu - red.), iestājās Mākslas tehnikumā, pabeidza to un divdesmit astoņus gadus strādāja par pasniedzēju un direktoru krievu gleznotāja Vasīlija Surikova 1910. gadā dibinātajā Mākslas skolā. "Sibīrijā mani pārveidoja, ielika tam laikam atbilstošu dzīves filozofiju - kas labs, kas slikts. Laikam nekas tik slikts nebija, jo esmu dzīvs un darbojos. Pašā sākumā varbūt jutu, ka esmu izsūtītais, ka tur nav mana dzimtene. Pēc tam viss mainījās. Strādāju, radās draugi, apprecējos ar lietuvieti Gražīnu, arī izsūtīto, mums piedzima dēls. Latvija attālinājās. Es gan vairākas reizes biju Latvijā. Dēls Eduards Rīgā pabeidza toreizējo Aviācijas institūtu. No Rīgas viņu paņēma armijā, pēc tam Eduards pabeidza fiziķus Latvijas Universitātē, apprecējās, man ir divi mazbērni. Pensija man kā izsūtītajam, nevaru sūdzēties," saka Gunārs.

Dvēselē Norvēģija 

Atmodas cerīgajās ieskaņās pie Gunāra Ulmaņa Sibīrijā vērsās dzimtenes latvieši - jāatjauno Pikšas. Šo darbu nedrīkstēja sākt bez tiešā mantinieka atļaujas. Par notiekošo uzzināja Gunāra draugi un paziņas Krasnojarskā: "Tagad daudziem it kā sliktie krievi mani mudināja - brauc, izdarīsi svētīgu lietu, savās dzimtajās mājās pirmajam Latvijas prezidentam muzeju uzcelsi! Nedomāju pārcelties, jo neviens tajā laikā nezināja, kā te viss būs. Taču drīz Krasnojarskas dzīvokli samainījām pret dzīvokli Rīgā. Atbraucu ar domu, ka pēc gada vai diviem muzejs būs izveidots. Figa tev - atbrauci, tava darīšana! Pirmos trīs gadus viss diezgan pavēsi gāja. Man izmaksāja kompensāciju, to sadalīju ar brāli un māsu. Savu daļu ieliku bankā, bet tad bija naudas reforma. Darbi lēni gāja uz priekšu. Tikai pēdējos gados, kad zemkopības ministrs ir Jānis Dūklavs, viss sakustējās."

Gunārs stāsta par savas dzīves vaļaspriekiem Sibīrijā - ekspedīcijām taigā un gleznošanu: "Ekspedīcijas bija dzīvesveids, vesela filozofija. Pieci seši cilvēki uz trim mēnešiem devāmies taigā prom no lielās pasaules, dzīvojām pēc komunisma principiem - dari, cik vari, ēd, cik gribi. Sapelnījām naudu un ziemā dzīvojām kā karaļi. Zveja un medības mani "nepaņēma", es sapinos ar mākslu. Manās gleznās reālistiski attēlota Sibīrijas varenā daba - Sajānu kalni, Ziemeļu Ledus okeāns, Jeņiseja, taiga. Kad braucu šurp, savas gleznas atvedu līdzi."

Pikšu izstāžu zālē skatāmi mākslinieka darbi - iespaidīgas, skarbi reālistiskas ainavas - Sibīrijas un Norvēģijas dabas skati. Arī ar zīmuli darināti portreti. Latvijas ainavu te nav. Ulmaņa kungs skaidro: "Dvēselē Latvija man palikusi sveša, jo mani gadi, kad cilvēkam ir spēks un varēšana, palika Sibīrijā. Te esmu divdesmit četrus gadus, bet negleznoju, nav ne iedvesmas, ne spēka. Vairākas reizes gan biju Norvēģijā, arī Islandē, Himalajos, Korsikā. Norvēģijā palika mana dvēsele, to gleznoju pēc ceļojumos gūtajām atmiņām."

Lai nesagurst dvēsele, Gunār Ulmani! Esat savējais, un ir paveikts godīga vīra cienīgs darbs - izveidots piemiņas muzejs cilvēkam, kuram vienmēr būs vieta krietno latviešu sirdīs. 


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijā pašreiz jūtas drošāk(14)

Ar jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 saslimušo skaits Latvijā pagaidām pieaug salīdzinoši lēnā tempā un vienmērīgi. Pretēja aina Eiropā paveras Itālijā un Spānijā, kur saslimušo skaits ik ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas