Tā kā mūsu sarunas tēma šodien ir par un ap mākslīgo intelektu (MI), tad iesāksim ar pavisam vienkāršu, bet reizē varbūt sarežģītu jautājumu. Šobrīd sabiedrībā jau diezgan daudz tiek runāts par MI, un, šķiet, lielāka vai mazāka izpratne, kas tad ir MI, ir teju katram, kurš saskaras un ikdienā lieto dažādas tehnoloģiskās ierīces. Arvien vairāk cilvēku arī savā ikdienā izmanto MI, katram ir sava izpratne par to, kas ir MI.
Mūsu rubrikas par MI devīze ir: «Mākslīgais intelekts – draugs vai drauds?», kurā vēlamies tad arī saprast, kas īsti ir MI, kā mums tas jāuztver un cik lielā mērā varam tam uzticēties, bet vienlaikus – cik daudz mums jāpiesargās no MI. Respektīvi, jūsuprāt – kas tad ir MI un vai mums no tā jābaidās?
Tas savā ziņā ir filozofisks jautājums. Ja nemaldos, termins «mākslīgais intelekts» zinātnes pasaulē eksistē jau no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad šis termins tika minēts vienā no zinātnei un tehnoloģijām veltītajām konferencēm. Līdz ar to zinātnieku pasaulē viņš ir jau ļoti sen.
Ja mēs runājam par to, kas ir MI, jāatzīst, droši vien tiem, kuri vispār ar tehnoloģijām ir «uz jūs», to būtu pat nedaudz sarežģīti izskaidrot. Bet es mēģināšu (smaida). Jāatzīst, es pats arī neesmu inženieris pēc profesijas – esmu vairāk cilvēks, kurš ir tehnoloģiju entuziasts, un esmu par to, ka tehnoloģijām ir jābūt cilvēcīgām, tām ir jāpalīdz cilvēkiem. Tas ir mans dzīves moto, un tāpēc esmu tehnoloģiju industrijā– jau kopš 2008. gada.
Tātad – kas tad ir MI? Es teiktu, tās ir datortehnoloģijas, varbūt varam to arī nosaukt par programmatūru, kas principā tiek veidota tā, ka ir spējīga līdzīgi kā cilvēks domāt, pati mācīties, savā ziņā pati jau pieņemt lēmumus un, protams, ar virsmērķi – palīdzēt cilvēkam, cilvēcei kopumā. Tas ir tas labais nodoms, bet, protams, viņam ir tie blakusefekti. Kā mēs zinām, nazis ir labs instruments, jo ar to var kaut ko nogriezt, tajā pašā laikā ar nazi var arī nogalināt. Un ļoti līdzīgi ir ar MI – tas ir gan labs un atvieglo cilvēkam dzīvi, gan, a) neprotot ar to apieties vai b) izmantojot to ļaunprātīgi, var nodarīt pāri cilvēkiem.
Bet rezumējot – MI ir tāds nākamais solis aiz automatizācijas, ja tā var teikt, jo automatizācijas mērķis ir mehāniski izpildīt konkrētu uzdevumu. Savukārt MI jēga ir izpildīt uzdevumu, taču jau ņemt vērā konkrēto situāciju, datus un informāciju, kas man jau ir pieejama. Proti, nevis vienkārši atkārtot darbības, bet jau pielāgojoties izpildīt konkrētu funkciju un darbību. Tā nosacīti – automatizācijas evolūcija jeb nākamais solis. Vienlaikus loģiski, ka MI bez datiem patiesībā nav nekas, jo viņš nevar neko bez datiem izdarīt, līdz ar to galvenais nosacījums priekš MI ir, ka viņam ir pietiekamā daudzumā pieejami dati (kvalitatīvi dati), lai viņš… redziet, mēs par MI runājam kā par dzīvu būtni… lai tas spētu mācīties, balstoties uz šiem datiem.
Ir daudz dažādu piemēru, kā MI iespējas tiek izmantotas sadzīvē. Piemēram, mēs visi lietojam navigācijas sistēmas. Tā sistēma, ko lietoju es – kad no rīta iekāpju mašīnā un ieslēdzu šo sistēmu, tā jau zina manus paradumus un izmet man lodziņu ar jautājumu: «Uz darbu brauksim?» Es dodu atbildi «jā», un sistēma attiecīgi arī ieplāno šo maršrutu. Tieši tāpat ir ar filmu vai mūzikas izvēles vietnēm, kur arī, visticamāk, MI ir izpētījis tavu mūzikas vai filmu gaumi un ik pa laikam piedāvā kādas jaunas dziesmas vai filmas, kas arī tev varētu patikt.
Bet vai šie piemēri savā ziņā nav iemesls bažīties, ka MI kaut kādā mērā pārņem vai pagaidām vēl mēģina pārņemt cilvēka ikdienu un to savā ziņā ietekmēt? Atgriezīšos pie jau uzdotā jautājuma – tas ir draugs vai drauds? Vai mēs, teiksim, dabīgais intelekts, protam draudzēties ar MI, izmantot tā iespējas, bet neļaut tam pārņemt mūsu ikdienu pilnībā? Vai mēs esam pietiekami gatavi MI iespējām, lai neradītu sev nopietnus riskus un izmantotu to kā vērtīgu instrumentu? Varbūt šīs bažas ir pārspīlētas?
Te ir ļoti daudz aspektu, kas jāņem vērā. Kā es mēdzu teikt, dabīgo intelektu neviens nav atcēlis. Šī nianse vienmēr ir jāņem vērā – MI sistēmās cilvēks ir galvenais ķēdes posms, kuram ir jāspēj validēt MI pielietojumu pareizi. Ir salīdzinoši liela daļa cilvēku, kuri atzinuši, ka ir pieļāvuši kļūdu, tajā skaitā darba ikdienā, izmantojot MI. Kā tas izpaužas? Tā ir tāda pārlieku paļaušanās uz MI, proti, ierakstīju ChatGTP vai Google Gemini kādu jautājumu, saņēmu atbildi un, nepārbaudot faktus, pieņemu MI atbildi kā aksiomu – un te ir tā bīstamība. Piemēram, uzņēmuma vai valsts iestādes juristam ir jāsastāda līgums, viņš to gatavo ar MI palīdzību. Tiktāl viss ir labi, bet līgumā tiek iestrādāts kāds punkts ar atsauci uz kādu likumu, bet jurists, nepārbaudot šo faktu, validē līgumu, un tas tiek apstiprināts. Iedomājieties, kādas sekas var būt, ja šāds nepārbaudīts līgums tiek parakstīts un stājas spēkā!
Fenomens jau ir tajā, ka MI patiesībā mācās no cilvēka, viņa paradumiem, zināšanām, bet vienlaikus arī no internetā pieejamajām daudzajām drazām, nepatiesībām, tostarp autortiesību neievērošanu. Ir daudz dažādu risku, tāpēc vēlreiz saku: neviens nav atcēlis dabīgo intelektu un, kā likums, cilvēks ir galvenais ķēdes posms, kuram ir jāpārbauda, jāprecizē un tikai tad jāapstiprina. Es pats esmu pieķēris ļoti daudz neprecizitāšu MI sagatavotajos materiālos.
Un vēl viena nianse – šiem publiskajiem MI rīkiem bieži ir limitēta piekļuve resursiem. Proti, dažādos serveros ir iestatījumi, kas atpazīst robotu (jo MI būtībā ir robots), un tādējādi nespēj pārvarēt serveros uzstādīto barjeru, ko var paveikt tikai cilvēks. Un tieši tādēļ MI nevar uzticēties kā drošam avotam bez papildu pārbaudes. Taču ir cilvēki, kuri, uzsākot izmantot MI, ļaujas tā sauktajam kognitīvajam slinkumam, proti, es nevis apgūstu zināšanas un kvalitatīvi kaut ko iemācos, bet ātri atrodu kaut kādas atbildes. Respektīvi, mēs neizmantojam MI kā rīku, lai iemācītos, bet vienkārši ļoti virspusēji ātri sameklējam atbildes un tās izmantojam, piemēram, mācību procesā, bez iedziļināšanās. Atzīsim – šāds mācīšanās veids nekādi neveicina smadzeņu attīstību un prāta vingrināšanu kopumā.
Tajā pašā laikā es uzskatu, ka MI kā tāds ir pārāk glorificēts un ir pārspīlēts par to, ko tas spēj vai nespēj. Dažādos pētījumos arī secināts, ka salīdzinoši liela daļa cilvēku vispār nesaprot, kas tas ir, kā tas strādā.
Jūsu uzņēmums Baltijas valstīs nupat veica pētījumu par to, cik lielā mērā MI tiek izmantots darba ikdienā, respektīvi, cik lielā mērā darba devējs sekmē, veicina un atbalsta darbiniekus izmantot MI ikdienas procesos. Kādi tad ir secinājumi? Cik plaši MI ir ienācis darba ikdienā?
Tā kā aptauju veicām visās trijās Baltijas valstīs, mūsuprāt, šie dati ir gana reprezentabli, jo katrā no valstīm tika aptaujāti 1000 respondenti vecuma kategorijā no 18 līdz 74 gadiem, kas ir ekonomiski un sociāli aktīvi, tātad nodarbināti. Un galvenais jautājums bija tieši par darba vidi.
Paradokss ir tieši tajā, ka 70% no aptaujātajiem Latvijā nesaņem nekādus norādījumus, ieteikumus vai vadlīnijas no sava darba devēja attiecībā uz MI izmantošanu darba nolūkos. Tajā pašā laikā trešdaļa no respondentiem arī norādīja: darba devējs no viņiem sagaida, ka viņi izmantos MI.
Tas ir – darba devējs vienkārši sagaida, ka darbinieks to varētu darīt, vai diezgan precīzi nodefinē, ka jāizmanto MI?
Darba devējs vienkārši pasaka: ņem, izmanto – ir visādi rīki, ej, sameklē un izmanto!
Proti, nepasaka, ka man tas jādara, bet ka es to drīkstu darīt?
Protams, uzņēmumi sagaida efektivizāciju, proti, ka tu paveiksi kādu funkciju vai darbu ātrāk. Bet te arī ir tas paradokss – tev faktiski iedod instrumentu un saka: «Ej, dari ar to kaut ko!» Bet tev nepasaka, ko drīkst, kā tieši ar to drīkst rīkoties. Būtībā nav vadlīniju. Pētījums tieši to arī apliecina: katrs desmitais norādīja, ka šāda attieksme viņā izraisa neskaidrību un neizpratni, kas saistībā ar MI no viņa tiek sagaidīts un kādi rezultāti jāsasniedz, tostarp konkrēti kurus MI rīkus drīkst, bet kurus nedrīkst izmantot. Vēl jo vairāk zinot, ka šobrīd arvien jauni MI rīki dzimst kā sēnes pēc lietus. Tāpēc loģiski, ka tas, kas uzņēmumiem vai valsts institūcijām būtu jādara – jārada vadlīnijas, jāatjauno vai jāizveido tā sauktais baltais saraksts ar MI rīkiem, kurus drīkst, ieteicams vai nepieciešams izmantot.
Varbūt problēma ir tajā, ka kopumā ne biznesa vidē, ne arī valsts līmenī kopumā neesam spējuši tā īsti nodefinēt stratēģiju, kā tad mēs izmantosim MI? Mums te tagad MI attīstības centru dibina, kas sokas tik gausi, ka pats Valsts prezidents par to pauda jau bažas. Salīdzinājumā – mums ir iedota makšķere, bet mēs nesaprotam, kas ar to jādara un ko mēs ar to vēlamies noķert.
Tieši tā! Bija arī Valsts kontroles publicētie dati par valsts iestādēs veiktu aptauju, kas rāda, ka 17% valsts iestāžu jau izmanto MI, bet 22% plāno izmantot. Savukārt 55% iestāžu nav skaidra plāna par MI izmantošanu.
Sāksim ar to, ka arī pašai valstij šobrīd nav MI stratēģijas. Tas ir tas, ko tikko minējāt – kam mēs MI izmantosim? Šobrīd ir tā – labi, kaut ko darīsim, bet ko tieši mēs darīsim? Man jāatzīst, ka valsts pārvaldē ir atsevišķi cilvēki, kuri aktīvi darbojas MI attīstības jomā, piemēram, Gatis Ozols no VARAM, bet mums tādus gatus ozolus vajadzētu katrā iestādē. Un tas ir stāsts par vispārējo digitālo pratību.
Ja nekļūdos, kopš 2019. gada Igaunijā ir spēkā Mākslīgā intelekta stratēģija, un tad mēs brīnāmies, kāpēc atpaliekam no viņiem gan MI lietošanā, gan citās iespējās. Man nepatīk glorificēt viņus nemitīgi, jo, nenoliedzami, Igaunija ir ļoti sekmīgi īstenojusi arī dažādas mārketinga aktivitātes savu iespēju popularizēšanā dažādās jomās. Bet kopumā tomēr ir tā, ka MI jomā viņi ir priekšā. Un ir pamatots prezidenta jautājums – kas tad būs tālāk pēc MI centra atklāšanas? Joprojām meklējam MI centra vadītāju, un tad tikai mums taps mērķi, pamatnostādnes… No vienas puses, tas ir pareizi, jo iestādes vadītājam tas būtu arī jādara, bet nu… šobrīd esam pagaidām tālu no vēlamā MI jomā valstiskā līmenī.
Tajā pašā laikā – lai jau valsts turpina veģetēt, ne jau pirmā joma, kur tas tā notiek. Uzņēmēji var taču attīstīt MI jomu tā, kā pašiem vajag. Vai izkristalizējās pētījumā iemesls, kāpēc tomēr arī tie paši 30% darba devēju, kuri dod šos MI rīkus darbiniekiem, tomēr īsti nepasaka, kā un kam tos izmantot? Nav vēlmes vai vienkārši nav izpratnes, kā pielietot MI?
Gan, gan. Sāksim ar to, ka, protams, lielākās korporācijās un uzņēmumos, kuriem ir arī vairāk resursu tam, šis jautājums ir arī daudz sakārtotāks un tālāk pavirzījies. Mūsu uzņēmumā arī ir iekšējās vadlīnijas, kādus MI rīkus un kādiem procesiem mēs drīkstam izmantot un izmantojam, kāda ir labā prakse, ētikas principi. Starp citu, ētika patiesībā ir ļoti būtisks aspekts MI izmantošanas kontekstā.
Un tad ir ļoti milzīga plaisa starp lielajiem uzņēmumiem un vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, kuriem, iespējams, vienkārši trūkst zināšanu, iespēju tās apgūt, saprast, no kuras puses vispār sākt MI pielietošanas procesus.
Vai bija kāda daļa no šiem 3000 respondentiem, kuri pauda domas par to, kā viņi paši saredzētu MI izmantošanas iespējas, vai darba devējs viņiem ļauj pilnīgu brīvību iniciēt kādus procesus?
Jāatzīst, ap 56% respondentu teica, ka viņiem nekādi norādījumi vispār nav nepieciešami. Mēs precīzi nezinām iemeslus, kāpēc tas tā – vai tāpēc, ka viņus, piemēram, tas vienkārši neinteresē, vai ir citi iemesli. Atcerēsimies, citos pētījumos cilvēki atzinuši, ka viņi vienkārši baidās izmantot MI, jo nezina, kāda būs darba devēja reakcija uz to. Taču vienlaikus pētījumi parāda, ka salīdzinoši liela daļa darba ņēmēju īsti nezina, kas ir MI, tāpēc baidās no tā, ka viņiem darba ikdienā varētu nākties to izmantot.
Vienlaikus mūsu pētījums parādīja atšķirības MI izmantošanas kontekstā starp vecuma grupām. Protams, jo jaunāks respondents, jo vairāk viņš ir atvērts MI izmantošanai. Turklāt arī darba devējs nereti gados jaunākus darbiniekus uzskata par gana zinošiem MI, līdz ar to arī sagaida no viņiem lielāku pašiniciatīvu MI izmantošanā.
Cik lielā mērā šis pētījums izgaismoja nereti publiskajā telpā paustās dažādās prognozes, ka MI var apdraudēt dažādu profesiju darbiniekus – viņi vienkārši vairs nebūs vajadzīgi? Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī paši darbinieki nav tik aktīvi izmantot MI kā potenciālu savu konkurentu?
No kā parasti baidās cilvēks? Pārsvarā no tā, ko viņš nezina, nepazīst vai nesaprot. Un tas tieši atkal korelē ar to, ka – jo mazākas ir manas digitālās prasmes, jo vairāk mani tas biedē. Jo vairāk es to saprotu, jo vairāk apzinos, kā to varu izmantot savā labā, lai, piemēram, apgūtu jaunu profesiju vai jaunas profesionālās prasmes. Tieši tāpat ir ar MI – ja cilvēks nebaidās no tā, apzinās tā iespējas un riskus, bet vienlaikus spēj ar MI palīdzību paveikt savu darbu ātrāk, kvalitatīvāk un labāk, viņa vērtība nemazināsies, tieši pretēji – pieaugs. Tāpēc mans aicinājums cilvēkiem ir nebaidīties, bet sākt mācīties.
MĀKSLĪGAIS INTELEKTS – DRAUGS VAI DRAUDS? Mākslīgais intelekts (MI) ir gan cilvēka draugs, gan potenciāls drauds – tas viss atkarīgs no tā, kā to izmanto. Tādēļ šajā rakstu sērijā par MI tiks meklētas un rastas atbildes uz jautājumu – kurā brīdī MI cilvēkam un sabiedrībai kopumā rada riskus, bet kurā tas ir kā būtisks instruments ekonomikas un citu jomu attīstības sekmēšanai un attiecīgi sabiedrības labklājības līmeņa pieaugumam.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji