Es nevaru jums ironiski nepajautāt replikas, vai jūs esat pret dzelzceļa sliežu nojaukšanu šaipus austrumu robežas.
Nē, es apsveicu šo ideju! Tas ir superlabs gājiens, lai nomierinātu Putinu. Proti, mēs nojauksim tās sliedes, lai Putins būtu mierīgs, ka mēs nebruksim viņam virsū.
Es jau gaidīju, ka jūs atbildēsiet ar dubultīgu ironiju.
Es kā meliorators varu pateikt, ka ne ūdens pieliešana purvā, ne dzelzsbetona kluči, ne arī izjauktās sliedes, ne dziļš, dziļš grāvis, ne augsts, augsts žogs modernā karā vispār nav nekas. Un to zina visi, bet kaut kas ir jādara, lai cilvēkus nomierinātu, un kaut ko arī dara. Bet es turpināšu būt apnicīgs un atkārtot, ka tas, cik droši mēs būsim, ir lielā mērā atkarīgs vienīgi no iekšienes, no mums pašiem. Ja kāds gribēs pazemot NATO, nodemonstrēt, ka NATO nav spējīgs nākt talkā utt., tas radīsies caur iespējām sakūdīt mūs kaut kur Bolderājā, Rēzeknē, Daugavpilī vai Liepājas Karostas rajonā.
Patiesībā es jau sen jums gribēju piezvanīt un pajautāt, kā tas tā nākas, ka vairums politikas kuluāros aizvadītajā gadā sprieda, cik sarežģītā situācijā ar izredzēm tikt pārvēlētam uz otro termiņu ir Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un cik uzkrītoši tas izpaužas viņa uzvedībā, savukārt jūs vismaz divreiz publiskos izteikumos esat atgādinājis, cik liela vara būs viņa rokās pēcvēlēšanu rītā oktobrī, jo tieši viņš nominēs nākamo premjeru. Jūsuprāt, viņš spēs šo Satversmes doto kārti izmantot, lai savas izredzes no šaubīgām padarītu par drošām?
Es uz viņu skatos savtīgi kā uz šodien lielāko spēku Latvijas iekšpolitikā. Domāju, viņš ir tāds vienpatnis, kas ir laulībā ar Latviju. Viņam savas ģimenes nav, saprotamu iemeslu dēļ, un viņš varētu ar pilnu krūti būt Latvijai. Un uz otro termiņu, kas viņam jau garantēti būtu pēdējais, viņš varētu būt tiešāks, atklātāks un mazāk moderēt, vairāk dzīt uz priekšu Latvijai vajadzīgas lietas, jo viņam vairs nebūtu jādomā, kā to novērtēs viņa elektors – nākamā Saeima. Un es domāju, viņš labi zina, kas bremzē Latviju, un otrajā termiņā viņš varētu būt tiešāks. Tādēļ otrajā termiņā viņš varētu būt daudz labāks prezidents Latvijai nekā tagad. Tas, ka viņš pašreiz domā par otro termiņu caur dažādām vēlēšanu prognozēm, un tas nākamās Saeimas vairākums, kuru viņš savā galvā zīmē kā to, kas viņam palīdzēs nākamajos četros gados darīt labas lietas, ir kļūdains. Un tas ir redzams gan caur simpātijām, kuras viņš izrāda, gan caur antipātijām, kuras viņš neizrāda gandrīz ne pret vienu, bet kuras tāpat ir nolasāmas. Es domāju, viņam nav pat visas Vienotības monolīta atbalsta, visā Saeimā šobrīd ir tikai viena partija, kas bezalternatīvi ir gatava par viņu balsot, un tā nebūs dominējoša nākamajā Saeimā – Progresīvie. Bet tas, ka Progresīvie nav simpātiski nevienam citam politiskajam spēkam un arī Vienotība viņus tikai piecieš, rada situāciju, ka nekāds drošais bāzes elektors, kas 2027. gadā Valsts prezidenta vēlēšanās balsos par labu Edgaram Rinkēvičam, neveidojas. Un arī viņa kļūdas šajā brīdī arī ir redzamas, izejot no tā, ka viņš vismaz pēdējo gadu iekšpolitiski nedara neko. Ārpolitiski viņš reaģē kā visi citi, bet tur viņam amata dēļ [ārlietu ministre Baiba] Braže izgriež pogas.
Tādēļ es prezidenta vietā kritiskāk paraudzītos uz visiem tiem, kuri viņam zīmē nākamās Saeimas sastāvu, jo vēlēšanu iznākums vēl nav zināms un kampaņa jau būtībā vēl nav sākusies, ir tikai dižošanās ar nieka reitingiem.
Vēlēšanu kampaņa sāksies tajā brīdī, kad visi skrējiena dalībnieki izvēlēsies savu sitamo, to, pret kuru viņi iestāsies. Un man ir tāda nojausma, ka arī pats prezidents var būt šis cīņas objekts vairāku iemeslu dēļ – no vienas puses, viņš ir demonstrējis dažādas apšaubāmas draudzības, no otras puses, viņš ir visstiprākais, tādēļ tam, kurš atļausies viņu gānīt tieši un nekaunīgi, būs iespēja pašam izskatīties dižākam.
Tā jau ir aksioma – ja gribi sev pievērst uzmanību, uzbrūc stiprākajam. Bet es stipri maldos, ja man no Rinkēviča rīcības, gan publiskās, gan aizkulišu, izskatās, ka prezidents nākamo Saeimu redz vēl konservatīvāku?
Es domāju, Saeimas sastāvu ietekmēs ne tikai kampaņas, bet arī apkārt notiekošais un apkārt nekas labāks nebūs. Lai kā beigtos tiešā šaušana Ukrainā, vienalga, kā nosaukts, tas būs tikai pamiers, un tas pamiers mūs nepadarīs mierīgākus. Mums priekšā ir vēl trauksmaināks laiks, kad Putinam būs jādomā, ko darīt ar tiem miljoniem karavīru, kas pašlaik ir aizņemti Ukrainas frontē. Staļinam bija Mandžūrija, kur varēja daudzus aizsūtīt pēdējā ceļojumā, un bija gulags. [Pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 9. maijā PSRS veica masveida karaspēka pārvietošanu no Eiropas frontes uz Tālajiem Austrumiem, lai sagatavotos iebrukumam Mandžūrijā. Sarkanā armija ātri okupēja mandžūriju, paātrinot japānas kapitulāciju, bet daudzi padomju karavīri tur nonāca japāņu gūstā un pēc tam tika represēti gulagā – red.] Nekā tāda Putinam nav. Tā ka, lai kas notiktu, neviens iznākums mums nebūs labs, šis karš ir briesmīgs, un šī kara beigas priekš mums var izrādīties vēl šausmīgākas.
Jūs runājat pats sev pretī, no vienas puses, prezidenta taktiku vērtējat kā vāju un viņa aplēses par nākamās Saeimas sastāvu, kura rokās būs viņa izvirzīšana un pārvēlēšana, – par kļūdainu, no otras puses, uzskatāt, ka viņš vēl joprojām ir stiprākais spēlētājs.
Es domāju, ka viņa ietekme uz šiem procesiem ir milzīga. Pareizāk sakot, viņam varētu būt milzīga ietekme uz šiem procesiem. Viņam noteikti nesanāks būt labam visiem, bet, ja viņš mēģinās ar visiem būt labiņais un visus glaudīt kā tos kaķīšus, un nejaukties ar attieksmi «kā būs, tā būs», tad nonāks līdz tam, ka viņš pats atteiksies kandidēt.
To jau viņš vairākkārt arī ir atklāti pateicis, sakot, ka viņa izšķiršanos 2027. gadā kandidēt uz otro termiņu noteiks pirmkārt nākamās Saeimas sastāvs. Tas, protams, ir ironiski, jo tulkojumā nozīmē «ja nākamā Saeima būs tāda, kurā man nepietiks balsu, es nemaz nekandidēšu», bet neviens to tā neuztver un nesaskata arī pretrunu ar otru viņa mantru, ka viņš turpinās būt pilnīgi neitrāls, lasi – nekādi necentīsies ietekmēt partiju izredzes un partiju attieksmi pret sevi.
Nē, nu, bet kā savādāk? «Ja būs saucēji, tad būšu nācējs!» Arī es un jūs tā runātu, ja mēs būtu viņa situācijā, bet jautājums ir, nevis ko viņš runā, bet ko viņš dara. Ja viņš grib otro termiņu, viņam vajadzētu revidēt savas darbības. Un, ja viņš gaidīs un nogaidīs, viņš būs ne tikai neaicinātais vai aicinātais ar garantiju būt par Levitu, bet var būt arī tā, ka, ja viņš vilcināsies, viņš var kļūt par pirmo uzbrukuma objektu, viņš būs tas, uz kura kāds kāps savā kalnā.
Sanāk, ka Rinkēviču kā priekšvēlēšanu kampaņas uzbrukuma objektu var padarīt gan viņa vājums, gan viņa stiprums, jo politiķi jau zina, ka prezidenti savā otrajā termiņā ir bīstami. Lai gan prezidentu par stiprāko vai redzamāko spēlētāju laukumā jau padara kaut vai viņa statuss vien.
Pilnīgi pareizi, gan stiprs, gan vājš – abi iemesli ir labi, lai kāds uz viņa vingrotu. Vienus Rinkēviča otrais termiņš biedē, bet mani tas dara cerīgu.
Kurus tas biedē?
Visus pārējos. Es runāju bez politiskas intereses kā malā stāvētājs. Manuprāt, brīvs cilvēks Latvijai varētu daudz vairāk darīt, bet pirmajā termiņā brīvs nav neviens prezidents – viņš atceras, kas viņu ievēlēja, kāpēc viņu ievēlēja, un viņu atceras tie, kuri balsoja pret viņu, un arī viņš viņus atceras. Tas ir neizbēgami, tas ir cilvēciski. Savukārt otrais termiņš jau ir laiks, kad tu veido savu mantojumu.
Redziet, Rinkēvičs par prezidentu kļuva kuluāru ceļā, intrigu veidā. Otrreiz viņam tā nesanāks. Tā ir aksioma. Viņš jau ir zināms lidotājs, viņa lidojuma vēsture visiem ir zināma. Tagad viņš var tikt pārvēlēts tikai ar karogiem un fanfarām. Kompromisa figūra viņš nav, viņš tāds nenoliedzami grib būt, bet viņš tāds nav sava īpašību kopuma, savas amatā nokļūšanas un amatā būšanas nastas dēļ. Rinkēvičs joprojām ir tikai Progresīvo prezidents, ZZS, arī tikai likteņa un norunu spiesti, ir viņa fani.