Trūkuma dēļ atļaus ordinēt precētus vīriešus

Šāds jautājums ir izskanējis sabiedrībā un par iespējamām sekām licis aizdomāties pēc oktobra beigās notikušās Amazones sinodes, kuras laikā katoļu bīskapi, kas pārstāv Amazones apgabalu, ierosināja atļaut iecelt priesteru kārtā precētus vīriešus, lai mazinātu baznīcas kalpotāju ilgstošo trūkumu šajā apgabalā. Priekšlikums tika apstiprināts Vatikāna sinodes laikā ar 128 balsīm par un 41 balsi pret. Izteiktā mācītāju trūkuma dēļ Amazones zemēs dievkalpojumi ne tikai nenotiek katru nedēļu, bet dažviet dievkalpojums notiek vienu reizi gadā, tāpēc šāds priekšlikums palīdzētu risināt šo problēmu.

Sinodes laikā arī tika iztirzāts jautājums par iespēju ieviest patstāvīgu sieviešu diakonātu, proti, iespēju kalpot baznīcā. Volohovs norāda, ka priekšlikumos ir uzsvērta nepieciešamība sagaidīt pāvesta Franciska 2016. gadā sasauktās komisijas atzinumu šajā jautājumā. No neoficiāliem avotiem Dienai izdevās noskaidrot, ka precētu vīriešu ordinācija un jautājums par sieviešu iecelšanu diakona kārtā ir raisījis visai plašas diskusijas par to, vai, pieļaujot šādas kardinālas pārmaiņas katoļu baznīcas kārtībā, netiktu dota zaļā gaisma iespējai ļaut precēties jau ordinētiem priesteriem un sieviešu iecelšanai priestera kārtā.

Pētot informāciju par un ap precētu vīriešu ordinācijas iespējām katoļu baznīcā, Diena secināja, ka zināmā mērā precēti priesteri katolicismā jau pastāv. Romas katoļu baznīca nesastāv tikai no sabiedrībai zināmās un pārsvarā visur redzamās daļas – ir arī ūnijas baznīcas jeb dažādas orientālās un austrumu baznīcas, piemēram, pareizticīgo baznīcas. Termins "ūnijas baznīcas" būtībā nozīmē to, ka šīs baznīcas pieder pie Vatikāna un pakļaujas Romas pāvestam, taču tām ir sava kartība, kādā tiek novadīti baznīcas rituāli.

Arī Volohovs skaidro, ka celibāts nav negrozāms likums, bet gan disciplīna jeb norma, kas rietumu katoļu baznīcā ir nostiprinājusies pēdējā tūkstošgadē. Viņš norāda, ka mūsdienās līdzās austrumu atzara katoļiem, kuriem ir precēti klēri jeb mācītāji, ir arī īpašas ticīgo grupas rietumos, kam ir paredzēta iespēja, ka priesteri dzīvo laulībā. "Jāsaprot, ka kaut kas, kas ir pastāvējis un veiksmīgi funkcionējis daudzus gadsimtus, neskatoties uz kādām atkāpēm, ir atstājis arī būtisku un paliekošu iespaidu uz kristīgās kopienas dzīvi – arī celibāts. Latīņu rita [rituālās baznīcas kārtības] ticīgajiem būtu jāpierod pie jauna – precēta – priestera tēla. Tas var radīt arī domstarpības un šķelšanos," spriež Volohovs un piebilst, ka vēsture māca, ka baznīcā neviens lēmums netiek pieņemts vienas dienas laikā, neskatoties uz to, ka pāvestam ir visas tiesības šādi rīkoties. Viņš arī uzsver, ka pārmaiņas celibāta disciplīnā ir iespējamas, taču "svarīgi, lai šāds solis būtu rūpīgi pārdomāts un pati baznīca tam būtu gatava".