Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 10. aprīlis
Anita, Anitra, Zīle, Annika

Vēsture Dienā: Puķu ziedu laiki

Ja nu ir kāds iemesls, kura dēļ latviešiem vajadzētu 8. martu ja ne svinēt, tad vismaz pieminēt, tad tas ir saistīts ar pateicību par šā datuma doto sākotnējā kapitāla uzkrāšanas iespēju. Krištopans, Šķēle un daudzi citi uzņēmēji savu turību ir vairojuši ne jau ar kontrabandas koordinēšanu vai likumu rakstīšanu sev par labu 90. gados, nē, viņu materiālais fundaments tapa sūrā darbā okupētās tēvzemes siltumnīcās, lai 8. martā ar tulpēm, rozēm un neļķēm pārplūdinātu vai visu Padomju Savienību. 1995. gadā puķaudzētāju ziedu laiki vēl bija tuvā piemiņā, un 1995. gada 4. marta SestDiena uz tiem atskatījās ar vairākiem rakstiem.

Dienas komentētājs Kaspars Kauliņš rakstā Ziedkopības ziedu laiki un noriets Latvijā situācijas dinamiku iezīmēja jau virsrakstā un tad ķērās pie pašām puķēm. "Tiešām neticami liekas, ka vēl septiņdesmito gadu sākumā neļķes Latvijā bija retums, uz ko cilvēki skatījās ar apbrīnu. Piecdesmitajos gados nevienu neizbrīnītu baltas pujenes līgavas pušķī, šodien tas tiktu uzskatīts par nepiedodamu vecmodību. Atceros, ka kādreiz pats 1. septembrī skolotājiem nesu gladiolas, asteres vai lupīnas, īpaši iemīļotajiem – dālijas vai mārtiņrozes. Tagad tā notiek tikai lauku skolās. Pilsētas bērni, vecāku mudināti, nes uz skolu rozes, neļķes, krizantēmas vai frēzijas, bagātākie atļaujas ko eksotiskāku.

Bijušajā PSRS ziedu popularitāti netieši noteica partija. Populārākie, protams, bija sarkanas krāsas ziedi. Pavasarī – tulpes, rudenī – gladiolas, vēlāk neļķes. Taču laiki un arī attieksme pret ziediem mainās. Puķes, līdzīgi kā dārgas automašīnas, mūsu sabiedrībā kļuvušas par izrādīšanās jeb šikošanas priekšmetiem. Puķu tirgotāji pie Saktas pircējus nosacīti iedala trijās grupās. Pirmie ir "biezie" – ādas jakās un ar solārijos iedegušām "krāsainām" meitenēm pie sāniem. Tie var atļauties nopirkt pušķus par 25 un vairāk latiem, turklāt nebūt neizceļas ar labu gaumi. Otrajai grupai, ko nosacīti var uzskatīt par inteliģentā vidusslāņa pārstāvjiem, raksturīga gaume un naudas ierobežota izvēle. Trešie esot studenti un citi mazturīgie, kas var atļauties mazu ziediņu vai pušķīti par latu vai diviem. Vecie puķkopji atceras, ka tā tas bijis arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikos, kad greznus ziedus atļāvušies tikai jaunbagātnieki, un vēlāk, attīstoties vidusslānim, Latvija kļuvusi par īstu ziedu mīlētāju valsti."

Tālāk Kaspars Kauliņš deva vārdu savai mammai, kas daudzus gadus nostrādājusi puķkopībā. Viņa SestDienai izstāstīja, ka astoņdesmitajos gados Latvija bija lielākā puķu stādu audzētāja visā Padomju Savienībā, uz Latviju brauca iegādāties neļķu, vēlāk arī rožu un gerberu stādus. "Ar ziedu audzēšanu astoņdesmitajos gados Latvijā nodarbojās visi. Pat vissīkākie un nīkulīgākie kolhozi un kolhoziņi un sovhoziņi izvāca no lecektīm un siltumnīcām gurķus un tomātus, lai tur audzētu neļķes un rozes. Par apkurināšanu nebija jāuztraucas, jo mazuts, gāze vai elektrība maksāja smieklīgi maz. Ziedu audzēšana turpinājās arī ziemā. Individuālie ziedu audzētāji, toreiz nereti dēvēti par spekulantiem, varēja atļauties pirkt luksa žiguļus un celt mājas. Ar milzīgu darbu, bet labu peļņu. Tagad puķu tirgotāji Latvijā tirgojas ar ievestiem svešzemju ziediem. Nevar neminēt, ka arī puķu tirgū vietējie ražotāji cieš no nelikumībām muitā. Dzirdēju kādu sarunu starp vairākiem puķu uzpircējiem, kas smiedamies teica, ka par 500 latiem pat sasietu Gaili (tobrīd – premjers) varētu bagāžniekā pārvest pār robežu."

Vita Pētersone savukārt bija izvaicājusi kādreizējos puķu tirgotājus – Farmserviss Ltd. prezidentu Agri Briedi, Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieku Juri Salaku un Robert Bosch Limited izpilddirektoru Ojāru Rozīti –, kuri atzinās, ka puķu laikos viņi strādājuši tikai vienam datumam – 8. martam. Jo tā bija viena no ārkārtīgi retajām iespējām padomju laikos uztaisīt legālu biznesu. Tulpju braucienos bija brīvais tirgus un nežēlīga konkurence. Nekāda tur pamatskola vai vidusskola, galvenokārt augstskolas bija aiz muguras tiem, kas izturēja un guva panākumus. Juris Salaks atcerējās, kā Ļeņingradā viņam blakus tirgojies Vilis Krištopans, kas vēlāk kļuva par valsts ieņēmumu ministru un premjeru. "Kā saka angļi, viņam gājis so so, ne tik labi kā ar valsts naudas ievākšanu."

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas