Vēsture Dienā: Ezeras pilnmēness

"Viņai ir kaķa dvēsele" – 1995. gada 16. decembra SestDienas salonintervijas Regīna no Visvalža ielas ievadā apgalvoja intervētāja, rakstniece Aija Vālodze, intervēdama savu mammu – vienu no izcilākajām XX gs. otrās puses latviešu prozaiķēm Regīnu Ezeru (1930. gada 20. decembris – 2002. gada 11. jūnijs): "Kurš kaķis gan negribētu gulēt dūnu spilvenos un dzert siltu pienu? Tomēr – ak! – aiz loga kaut kas sakustējās, nočabēja, un kaķis – špukt! – jau ir ārā pa logu, vai tur tumsa vai lietus, pele vai tikai ēnu spēle."

Vispirms intervētāja psiholoģiskās prozas meistarei jautāja, vai viņa bija gaidīts un mīlēts bērns. "Gaidīts noteikti, jo mana mamma uzskatīja – ja ir vīrs un sieva, noteikti jābūt arī bērnam," stāstīja Ezera. "Mēs bijām tipiski sīkpilsoniska ģimene, kuras iekšējās noskaņas spilgti pauda mammas spārnotais sauklis: "Vai, cik viņa labi apprecējās, – tagad pašai nevajag strādāt! Un pa vasarām atpūšas Jūrmalā." Jo mēs varējām aizbraukt vienīgi uz radu mājām Krāslavā. Mans tēvs bija augstas kvalifikācijas mēbeļu galdnieks, prātīgs un taupīgs, bet mammai gribējās dzīvot ar plašu vērienu. Viss, ko viņš bija iekrājis, aizgāja bezjēdzīgās kāzās (tēvs apprecējās tikai 33 gadu vecumā). Tomēr ar visu savu fantastisko haotismu mamma nepieciešamības gadījumos spēja gluži ciešami savākties: jau pēckara laikā, kad nestrādāt vairs nevarēja, viņa 40 gadu vecumā vēl izmācījās par medmāsu. Man, prāvai pusaudzei, turklāt bez lielības varu teikt, ka izcili apdāvinātai, jo savus apaļos pieciniekus nopelnīju praktiski bez mācīšanās mājās, bija uzjautrinoši noskatīties, kā mamma "kala": tu droši vien esi redzējusi, kā dzer vista – noliecas un pēc tam, paslējusi gaisā knābi, ļauj šķidrumam ietecēt iekšā. (..) Visvalža ielas mājā bijām plaši pazīstama skandālistu ģimene. Ja mammai neizdevās panākt savu ar kliegšanu, viņa ķērās pie citām metodēm: it kā ģība, it kā mira vai