20. janvāris vieno mūsu tautas kopīgā atmiņā par notikumiem, kas kļuva par stingru pamatu abu tautu apziņai par nacionālās pašnoteikšanās nozīmi un vērtību. Kopumā tie kļuva par pamatu PSRS impērijas sabrukumam un 15 jaunu valstu tapšanai. Azerbaidžānas stāstam ir īpaša nozīme, tādēļ to ir vērts atcerēties.
Skaldi un valdi
Padomju impērijas pamatos nebija “tautu draudzība” kā tas tika deklarēts, bet tieši otrādi – tautas tika pretnostatītas, izmantojot iespējamās konfliktu zonas tās pastiprinot. 1987. gadā tika uzsākta kārtējā azerbaidžāņu masveida deportācija no viņu vēsturiskajām zemēm Armēnijā un Azerbaidžānas Karabahā, kuras galamērķis bija pievienot šo reģionu Armēnijas Padomju sociālistiskajai republikai. Tā vietā, lai novērstu turpmāku spriedzes eskalāciju, padomju vadība iznākumā pastrādāja briesmīgu noziegumu pret Azerbaidžānas tautu.
Proti, 1990. gadā naktī no 19. uz 20. janvāri ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova tiešu rīkojumu Baku un vairākos Azerbaidžānas reģionos tika ievestas PSRS Aizsardzības ministrijas militārās vienības, Valsts drošības komiteja un PSRS Iekšlietu ministrija veica represijas pret civiliedzīvotājiem, izmantojot smago tehniku un dažāda veida ieročus.
Baku slaktiņš
Baku sagrābšana, ko veica Padomju armijas speciālo spēku vienības un liels iekšējā karaspēka kontingents, bija saistīta ar īpašu nežēlību un nepieredzētām zvērībām. Pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas militārpersonas nežēlīgi nogalināja 82 cilvēkus un 20 citi guva ievainojumus, kas izrādījās letāli.
Pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Baku dažu dienu laikā tika nogalināts 21 cilvēks. Rajonos un pilsētās, kur netika izsludināts ārkārtas stāvoklis, vēl 8 cilvēki gāja bojā – 25. janvārī Ņeftčalā un 26. janvārī Lankaranā.
Tādējādi karaspēka ievešanas Baku un apkārtējos rajonos rezultātā gāja bojā 147 cilvēks un 744 cilvēki tika ievainoti. Starp bojāgājušajiem bija sievietes, bērni un vecāka gadagājuma cilvēki, kā arī ātrās palīdzības darbinieki un policisti.
Karaspēka izvietošanu pavadīja masveida civiliedzīvotāju aresti. Operāciju laikā Baku un citās republikas pilsētās un rajonos tika arestēti 841 cilvēki, no kuriem 112 tika nosūtīti uz cietumiem dažādās PSRS pilsētās. Militārpersonas atklāja uguni pa 200 mājām un 80 transportlīdzekļiem, tostarp ātrās palīdzības mašīnām, un ugunsgrēku rezultātā, ko izraisīja degoša munīcija, tika iznīcināts liels daudzums valsts un privāta īpašuma.
Darbību novērtējums
Azerbaidžānas mediju aprakstos par tā laika notikumiem bieži tiek minēts, ka PSRS armijas un īpašo spēku darbības ir pretlikumīgas, tomēr jāuzsver, ka šo darbību likumība nevar tikt vērtēta no totalitātaras valsts tiesiskuma izpratnes. Runa ir par vispārējām cilvēktiesībām un starptautiskajām normām.
Proti, Padomju karaspēka rīcībā bija redzamas visas pazīmes, kuras nosodīja 1945.–1946. gadā notikušais starptautiskais tribunāls, kas vēsturē iegāja kā Nirnbergas tiesas process, kurā tiesāja Nacistiskās Vācijas augstākos vadītājus par īpaši zvērīgu rīcību un pavēlēm kara laikā.
Tieši šo acīmredzamo līdzību dēļ 1990. gada janvāra upurus Azerbaidžānā dēvē par "20. janvāra mocekļiem". Tādu Azerbaidžānā ir aptuveni 150.
Reakcija un sekas
Tūlīt pēc traģēdijas, 1990. gada 21. janvārī, nacionālais līderis Geidars Alijevs kopā ar ģimenes locekļiem ieradās Azerbaidžānas pastāvīgajā pārstāvniecībā Maskavā un izrādīja solidaritāti ar savu tautu, pauda stingru protestu pret PSRS vadības īstenoto asiņaino operāciju un atmaskoja tās vadītājus atklāti sakot: “Runājot par notikumiem, kas risinājās Azerbaidžānā, es tos uzskatu par nelikumīgiem, svešiem demokrātijai un pilnīgi pretējiem humānisma principiem un tiesiskas valsts uzbūvei. ... Ja nepieciešamie pasākumi būtu veikti jau pašā Kalnu Karabahas sarežģījumu sākumā, galvenokārt no valsts augstākās partijas politiskās vadības puses, tad šodien mēs nebūtu liecinieki... militārajām darbībām, kas tika veiktas 1990. gada 19. uz 20. janvāri naktī un kuru rezultātā gāja bojā cilvēki. ... Visi traģēdijā iesaistītie ir jāsoda!"
Tā paša gada 20. novembrī Nahčivānas Autonomās Republikas Augstākā Medžlisa sesijā, būdams Augstākā Medžlisa priekšsēdētājs, nacionālais līderis Geidars Alijevs janvāra traģēdiju novērtēja kā Azerbaidžānas tautas suverēno tiesību pārkāpumu: “Es uzskatu, ka traģēdija, kas notika 19.–20. janvārī, ir gan Padomju Savienības politiskās vadības Gorbačova lielās vainas rezultāts, kas izrietēja no viņa diktatoriskajām tieksmēm, gan Azerbaidžānas vadītāju nodevības un nozieguma pret tautu rezultāts.
Es uzskatu, ka kopš Lielā Tēvijas kara beigām nekur Padomju Savienībā, nevienā valstī — nevienā reģionā — nav bijis šāda mēroga slaktiņš. Un to veica padomju armija.
Tās mērogu var izmērīt arī ar to, ka šīs militārās darbības veikšanai Baku iepriekš ieradās un šīs operācijas vadīja PSRS aizsardzības ministrs Jazovs un PSRS iekšlietu ministrs Bakatins.
Kara laikā kara ministrs reti apmeklēja fronti, bet paskatieties uz uzmanību, ko viņi pievērsa šai operācijai, tās mērogiem un to, ka maršals Jazovs ieradās Baku, lai to vadītu. Tas nozīmē, ka šī ir militāra agresija pret Azerbaidžānas tautu, apvainojums, noziegums pret Azerbaidžānas tautu."
Janvāra traģēdija, kļūstot par kopēju nacionālu bēdu, vienlaikus parādīja Azerbaidžānas tautas nelokāmo gribu un izturību. Neraugoties uz padomju armijas nežēlību un ārkārtas stāvokļa ieviešanu Baku, Azerbaidžānas tauta 22. janvārī rīkoja sēru gājienu galvaspilsētas Azadligas laukumā saistībā ar 20. janvāra mocekļu bērēm. Bēru ceremonijā Šehidlarā Hijabani piedalījās aptuveni 2 miljoni cilvēku.
Pēc tautas pieprasījuma tika sasaukta Azerbaidžānas PSR Augstākās padomes ārkārtas sesija un pieņemta rezolūcija par ārkārtas stāvokļa atcelšanu Baku pilsētā, taču vairākums republikas vadītāju, baidoties no tautas dusmām, šajā sesijā nepiedalījās.
Ievads Azerbaidžānas neatkarības atjaunošanai
Šim laikmeta notikumam bija izšķiroša ietekme uz Azerbaidžānas nacionālās apziņas veidošanos un tas bija pagrieziena punkts valsts neatkarības atjaunošanā. Tieši pēc šīs traģēdijas nacionālā atbrīvošanās kustība kļuva pilnībā politiska un neatgriezeniska, tautai redzot savu nākotni tikai neatkarīgā Azerbaidžānā.
1994. gada 29. martā pēc Azerbaidžānas prezidenta Geidara Alijeva iniciatīvas 20. janvāra traģēdijai pirmo reizi tika sniegts politisks un juridisks izvērtējums augstākās likumdevēja institūcijas – Milli Majlis – līmenī.
Šajā Milli Majlis rezolūcijā bija teikts:
“Apsverot Padomju bruņoto spēku ienākšanu Baku pilsētā un dažos republikas reģionos 1990. gada 20. janvārī ir skaidrs mērķis - apspiest pieaugošo nacionālās atbrīvošanās kustību Azerbaidžānā, sagraujot to cilvēku ticību un gribu, kuri cēlās ar ideju par demokrātiskas, suverēnas valsts izveidi, kā arī pazemot nacionālo cieņu, demonstrējot padomju militārās mašīnas spēku ikvienam cilvēkam, kurš uzsāka šo ceļu, un no tā izrietošo nežēlīgo neapbruņotu cilvēku, kuri izgāja ielās, lai aizstāvētu patiesību un taisnīgumu, iznīcināšanu ar totalitārā komunistiskā režīma bruņotas agresijas un noziegumu palīdzību pret Azerbaidžānas tautu."
Klusuma minūte un piemiņas pasākumi ik gadu
Azerbaidžānas tauta godina mocekļu piemiņu 20. janvārī. Katru gadu traģēdijas gadadienu atzīmē ar masu pasākumiem, kuros cilvēki apmeklē neatkarības cīnītāju apbedījumu vietas un uz viņu kapiem noliek sarkanas neļķes, kas kļuvušas par traģēdijas simbolu, lepni godina viņu piemiņu, nolād slepkavas un pauž dziļu naidu pret tiem, kas pastrādāja šo traģēdiju.
Katru gadu 20. janvārī pulksten 12:00 pēc Baku laika visā Azerbaidžānā tiek ievērota klusuma minūte 20. janvāra mocekļu piemiņai. Kuģi, automašīnas un vilcieni signalizē, un sērās tiek nolaisti valsts karogi.