Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Aizkadra māksla Karostā Izstāde

Devos uz Karostu kā ekskursante. Ilūziju nebija - lai cik spoža izstāde mani sagaidītu, vide to nomāks. Tieši tā - projekts būs saistīts ar vidi, tas notiks vidē, un tas - es iedrošinos apgalvot - spekulēs ar vidi. Es piederu pie tiem skatītājiem, kuriem profesionālais skats liek būt kritiskiem. Kritiķis var sajūsmināties, var aizrauties, taču, sākot rakstīt, ir tikai viena atbildība.

Tas ir lasītājs. Vismaz tā man liekas pieaugušā vecumā, kaut arī agrāk šķita, ka tikpat svarīgi rakstot ir paturēt prātā mākslas procesa sekmēšanu un citas parādības. Domājot par visu uzreiz - par draudzīgajām attiecībām ar māksliniekiem, ar kuriem būs kopā jāstrādā vai jāiedzer kāds alutiņš, par procesu, pret kuru rodas nepamatoti «pilnvērtīga» attieksme, un vēl par visu citu, neviļus iezogas nepatiesība. Raksta adresāts ir lasītājs, kuram nedrīkst melot. Un to lasītāju, kuri nav profesionāļi attiecīgajā jomā, ir daudz vairāk. Manuprāt, raksts avīzē par mākslu nedrīkst būt komplimentāra informācija, bet žanrs, kurā rakstītājs pauž savu attieksmi. Tieši tā arī tapis šis raksts. Izstāde Liepājas Karostā ir liels un vērā ņemams notikums šīsvasaras Latvijas mākslas dzīvē, taču tas nenozīmē, ka to nedrīkst kritizēt. Taču vispirms ir jāsniedz vismaz neliela informācija. Transit Zero un etniskums Pirmo raibo bukletu par Transit Zero saņēmu jau pasen. Tas vēstīja par starptautisku kinematogrāfistu tikšanos divās pilsētās - Viklebijā, Zviedrijā un Liepājas Karostā. Aicināti visdažādāko tautību dalībnieki, taču uzsvars uz zviedriem saglabājas - kā nekā viņi ir galvenie finansētāji. Arī mazās radošās un organizatoriskās vienības Lokomotīve, kura ir spējusi uzrīkot tāda apjoma starptautisku pasākumu, viens no vilcējiem ir zviedrs Karls Bjoršmarks. Viņi visi ir ārkārtīgi simpātiski cilvēki, šie lokomotīvieši, un, manuprāt, viņu etniskais sastāvs nebūtu noklusējams kā izcili pozitīvs pārmaiņu laika jaunās kultūrsituācijas paraugs. Lokomotīves kodolu veido latviete Kristīne Briede, zviedrs Karls Bjoršmarks un meksikānis Havjērs Garsia Manzūrs. Abi pēdējie dažu gadu laikā ir iemācījušies brīvi runāt latviski atšķirībā no vairuma tagadējo Karostas iedzīvotāju, kuriem vienmēr (?) liksies, ka Latvijā var dzīvot, zinot tikai krievu valodu. Karosta ir tikusi iecerēta un vēsturē pilnībā realizējusies kā okupācijas tīrā zona. Gan cara laikā, gan padomju laikā, ar visu noslēgtību no ārpasaules un specpajokiem. Protams, kaut kāda sasaiste ar pārējo pilsētu vienmēr palikusi, piemēram, liepājnieki varējuši ielavīties kādreizējā varenajā pareizticīgo katedrālē un spēlēt basketbolu. Tagad Karosta dinamiski mainās, un mainās uz labo pusi, kaut arī nekur Latvijā tik «bomzīgas» mājas neesmu redzējusi. Jēkabpils nepabeigto jaunceltņu drūmie, aklie mūri, Rīgas Maskačkas alkoholizētie pagalmi, Rēzeknes tirgū sastaptā, trūkuma radītā bezcerība - tas viss ir tikai vāja atblāzma no Karostas daudzajiem namu skeletiem, dēļiem aiznaglotajiem logiem un kankaru izraibinātajiem balkoniem. Tomēr tuvums jūrai, kādreizējās cara laika kultūrvēsturiskās celtnes un paredzamā kapitāla akumulācija Liepājā drīzumā, es iedrošinos teikt - pavisam drīz, šo apvidu padarīs par ekskluzīvu. Pēc divdesmit gadiem tā būs cita pasaule. Klejotāji atkal aizklīdīs kur nu kurais, paredzams, ka tur, kur būs lētāk. Rajonu sanēs un tas uzplauks pilsoniskā saskaņā, un marginālijās un subkultūrās ieinteresētos māksliniekus tas vairs nespēs valdzināt. Tā tam vajadzētu notikt neatkarīgā valstī. Tagad Karosta ir vistiešākā nozīmē tranzīta zona - nosaukums kino cilvēku projektam izvēlēts precīzi. Tagad te vēl ir ko meklēt drupu estētikā (romantisma koncepts) un sociālajā skarbumā (kreiso dokumentālo naratīvistu koncepts) ieinteresētiem aktīvistiem. Paša Bjoršmarka - režisora, nevis multiplikatora kultūras laukā - darbi labi iekļaujas abās augšminētajās paradigmās. Gan viņa filmiņa par bezdarbinieci krievieti Mariju, kura dzīvo Purvciemā, gan stāstiņš par savu sakņu meklēšanu Bolderājā. Man tās filmiņas ļoti patika, taču patika tikai produkta un procesa nozīmē. Plašākā skatījumā, t. i. konceptuāli, tas nav nekas jauns un oriģināls, taču tā jau ir ekstrēmi maksimāla prasība no manas puses. Nekas jauns nav arī tāda Karostā bāzēta poētika. Taču aktivizēt Karostu - kaut uz brīdi, veidojot tagadējo bērnu nākotnes atmiņas par māksliniekiem Karostā, ir ļoti cilvēcīgi. Performance un pievienotā vērtība Nekas jauns nav arī tā saucamie «komunālās mākslas projekti», kuros uzsvars tiek likts uz vietējās kopienas iesaistīšanu. Izstāde Subjektīvs/objektīvs norisinājās vienlaicīgi ar kino pasākumu Transit Zero, un tā ir apskatāma Karostas Pulkveža Baloža ielā 1. Tās ir ļoti lielas padomju ēkas drupas, un, kā jau teicu, vide nevarēja neuzlikt visam savu spiedogu. Galvenais jautājums mākslas sakarā te ir jautājums par pievienoto vērtību. Cik daudz no visa redzamā vienkārši atrāda situāciju Karostā un cik daudz ir pievienots paša mākslinieka interpretējošais vēstījums. Lūk, šis moments Subjektīvā/objektīvā iemiesojas samērā vāji. Un vāji tādēļ, ka - lai cik mēs slavinātu procesu kā tādu - tomēr nav mazsvarīgi, cik talantīgs mākslinieks tiek iesaistīts tādā pasākumā. Ar savu uzdevumu galā nav tikuši vairums projektā iesaistīto meistaru, un arī kuratori - tātad Lokomotīves komanda - nav bijuši pietiekami kompetenti veidot tādu projektu. Es noprotu, ka darbi izstādei tapuši kā daudzu nosacīto darbnīcu (workshops) rezultāts, kurās māksliniekiem bijusi iespēja uzturēties Karostā, tur iepazīstoties ar vidi un realizējot kādu ieceri, kura iemiesojas fotogrāfijā, gleznā, objektā vai vides kārtojumā. Interesanti un dīvaini, taču citi «komunālie», bet būtībā ar vidi saistītie projekti Latvijā man šķituši daudz interesantāki - ja par atskaites punktu ņemam gatavo produktu. Piemēram, senais, 80.gadu Nebijušu sajūtu restaurēšans darbnīcas (Hārdijs Lediņš, Juris Boiko un citi) gājiens uz Bolderāju un vēlākie projekti turpat netālu no Daugavgrīvas cietokšņa. Atminēsimies kaut vai Aijas Zariņas fantastiski jūtīgi izgleznoto vecā kapteiņa māju vai Māra Subača vēstījumus uz citas Bolderājas mājas fasādes. Arī Pedvāles muižās mākslas rezultāts saistībā ar vidi ir bijis - kā lai to taktiskāk pasaka -talantīgāks. Piedevām tādi Pedvālē redzētie vides darbi kā Ginta Gabrāna Nazis, ar ko sev sagriezt dirsu vai Miķeļa Fišera Kaķa lāsti debesīs nekāpj iezīmēja pamatīgu jaunu sākumu latviešu mākslā. Nekas tamlīdzīgs, atminēšanās vērts Karostā nav tapis. Karostas izstāde ir palikusi dokumentēšanas fāzē. Tā ir kā dokumentāla sagatave kaut kam citam. Viens no retajiem izņēmumiem ir paša rīkotāja Havjēra darbiņš nama kāpņu telpā. Tā ir nopulēta vāze, kas pagatavota no bumbas, (?) un tajā ievietoti ziedi. Nosaukums - Tā labāk. Šajā gadījumā tiešām notikusi interpretējošā vēstījuma pievienošana. Rīkotājiem vajadzēja saprast, ka tāds izcils meistars kā fotogrāfs Andrejs Grants un jaunais talants Ivars Grāvlejs strādā tā, kā viņi strādā - viņu darbos ir pietiekami liels dokumentējošais lādiņš, kurš nevar neietekmēt visu izstādes gaisotni. (Vēl vakar ar draugiem spriedām, ka tādas fotogrāfijas daudz labāk «strādātu» prezidentes pilī, nevis tur, no kurienes tās ir «izgrieztas».)Tādējādi pārējiem darbiem pēc kopējās noskaņas būtu jāpauž vismaz neliela citāda sava attieksme, kura atrastos ārpus faktu - fotogrāfisko un priekšmetisko - kārtojuma. Tas, ko ir veikuši izstādes dalībnieki, piemēram, radot vidi ar tādu kā tipisku Karostas krievu istabu vai sakrāmējot kādus īpašus gružus, vai pretēji - savācot «sēņu spiritisma» liecības - ir ļoti atvieglots uzdevums. Tas viss, protams, kaut ko pasaka par Karostu. Taču par Karostu tikai šeit un tagad, bez mākslai raksturīgā vispārinājuma. Tādējādi sliecos visu Subjektīvu/objektīvu uzskatīt par lielu performanci, ar labu subjektīvo auru, bet objektīvi vājiem komponentiem. Izstāde ir notikusi it kā aiz kadra, visā tajā, kas tai ir apkārt. Var arī tā. Bet jāspēj arī citādāk. Personības un parādības Karostas izstāde jau kārtējo reizi pēdējo gadu laikā aktualizē personības un procesa mijiedarbību. Lai kā censtos argumentēt procesa apoloģēti, tomēr sekmīgai tā paša procesa norisei ir vajadzīgi ļoti talantīgi vilcēji. Nepieciešamas personības, kaut vai tādas kā jau pamatīgu starptautisku atzinību ieguvušais mākslinieks un liepājnieks Ēriks Božis. Viņa izstādē nebija, lai arī, manuprāt, tieši viņam būtu ko teikt par savu pilsētu. Protams, ka, analizējot kādu izstādi, nevar apelēt pie tā, kā tur nav, taču mani uztrauc kāda kopēja tendence. Patīk tas mums vai nē, dzīve un māksla nav tikai «tusiņš». Ir līderi, ir talanti, ir kaut kā jauna aizsācēji. Reducējot visu uz procesu, zudīs arī jēga valstiskajam atbalstam atsevišķu pesonību izgājienam starptautiskajā arēnā. Varbūt arī tas nav vajadzīgs, tomēr vai ikkatrs mākslinieks sapņo par starptautisku pieredzi. «Uz āru» tiek atbalstīti atsevišķi cilvēki. Es lūgtu to atcerēties un neaizmirst, ka mākslā svarīgs ir arī atsevišķa meistara talants.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Avots: Ukraiņu lidrobots sasniedz jaunu tāluma rekordu

Ar Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GUR) lidrobotu svētdien Krievijā Orenburgas apgabala Orskā veikts trieciens mērķu tālās atpazīšanas radiolokācijas stacijai Voroņež M, ukraiņu bezpilot...

Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits