Bailes

Būtu labi, ja baltais klusums izdzēstu no cilvēku atmiņām šeit nesen notikušās traģēdijas baisās detaļas. Tomēr ne, tas nenotiks. Tagad tie, kuri līdz dramatiskajam notikumam bija draugi, kolēģi, ģimene vai kaimiņi, pārtapuši par cietušo, aizdomās turēto, par lieciniekiem. Par 16.janvārī Mežsarglīdumos notikušo ierosināta krimināllieta. Bet pagaidām visiem notikumā tā vai citādi klāt bijušajiem ir jādzīvo pašiem ar savu sāpi, pārdomām, secinājumiem un atziņām. IZSVĪTROTS NO TELEFONA GRĀMATIŅAS Dzejnieks Jānis Baltvilks pašlaik ārstējas Gaiļezera slimnīcā. Par notikušo viņam grūti runāt, un Jānis neslēpj asaras, kas plūst un plūst, un, balsij aizraujoties, atceras visu līdz pat pēdējam sīkumam. Viņš un Ilmārs Tīrmanis bija «putnu un dzejas draugi», kopā briduši pa mežiem un purviem. Ilmāram Jānis vienmēr bijusi autoritāte, padomdevējs, konsultants un viņa rakstu redaktors, savukārt Ilmārs viņam mācījis saskatīt un izprast dabā notiekošo. Mežsarglīdumos Jānis un dabas fotogrāfs Andris Eglītis iegriezās bieži. Ilmāra bērni - trīspadsmitgadīgais Matīss, septiņus gadus vecais Rūdolfs un divgadīgā baltgalvīte Anta - abiem bija labākie draugi. Arī 15.janvārī Jānis mazajiem atveda savu jauno grāmatiņu Plīvija un citas pasakas. Atbraukuši Jānis un Andris uzreiz redzēja, ka ar Ilmāru nav labi. Taču kurš gan varēja paredzēt notikumu gaitu? Slimība Ilmāru māca jau no deviņdesmito gadu vidus. Šoreiz Taņa sauca draugus palīgā, jo Ilmārs jau vairākas dienas it kā dzīvoja citā dimensijā, nesakarīgi sarunājās ar «saimnieku», viņu bija pārņēmusi vajāšanas mānija. 14.janvārī iebēdzis mežā, jo viņu izsekojot Interpols un no Zviedrijas atsūtītie helikopteri, aizkļuvis pie pusmāsas Ventspilī, atvests mājās... Ilmārs priecājās par Jāņa un Andra ierašanos - draugi atbrauca! Nākamajā rītā Matīss bija skolā, Taņa un Andris Eglītis, paņēmuši līdzi Rūdolfu un Antu, aizbrauca uz Kuldīgu pēc zālēm un pie ārstiem, jo bija skaidrs, ka šoreiz lēkme no zālēm vien nepāries. Jānis palika pie Ilmāra. Viņš stāsta: «Ilmārs bija totāli sagājis grīstē, runājās it kā ar Dievu, visu laiku prasīja padomu «saimniekam», bija ļoti tramīgs. Kad radio ziņās izskanēja informācija par dizentēriju Rīgā, Ilmārs nebalsī sāka kliegt - kur mani bērni, tu atvedi dizentēriju, viņi ir miruši!... Situācija palika neomulīga, vedināju viņu ārā parunāties. Es vēl varēju aizmukt, bet baidījos, ka Ilmārs sev kaut ko nenodara... Pirmais sitiens ar roku pa galvu bija negaidīts, tas mani notrieca zemē. Mani izglāba kājās uzautie biezie zviedru armijas zābaki. Turpmākie cirvja cirtieni trāpīja pa tiem. Ilmāra seja bija pārvērsta, tas bija cits cilvēks. Cirtiens sekoja cirtienam, es aizstāvējos, bet jutu, ka asinis plūst, un vēl nodomāju - es tagad aiziešu pa taisno, bet kā dzīvos Ilmārs, viņš taču būs slepkava!... Tad Ilmārs sāka par mani ņirgāties, bāza mutē sniegu, aizliedza kustēties, sak, nocirtīšu roku un galvu, ja pakustināsi... Sapratu, ja Eglītis nepagūs atbraukt, es vairs nebūšu dzīvotājs... Beidzot Ilmārs ļāva man ierausties mašīnā, nezinu, kā tajā ierāpos, acu priekšā viss tumsa. Lūdzu ūdeni, Ilmārs atnesa, tad, pacēlis mašīnai pārsegu, grieza kaut kādu vadu, taču man viss jau bija vienalga...Tad atbrauca Andris...» Jānis sāpīgiem soļiem mēro palātu un priecājas, ka var staigāt. Visgrūtāk esot naktīs, kad sāpes neļauj gulēt, bet vēl smagākas ir domas: «Man nav nekādu pretenziju pret Ilmāru, viņš ir smagi slims un nelaimīgs cilvēks, un tajā brīdī es viņu uztvēru kā vulkānu, kā zemestrīci. Es Ilmāram visu esmu piedevis, es lūdzu Dievu par mums abiem, bet esmu izsvītrojis viņa vārdu no savas telefonu grāmatiņas. Es negribu viņam par sevi atgādināt, ar viņa tekstiem es vairs nevarēšu strādāt. Man bail no viņa.» Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārsts Imants Strolis, kura aprūpē pēc notikušā nokļuva Ilmārs: «Kad slimnieks sāk rīkoties neadekvāti, pie viņa jādodas nevis ātrajai palīdzībai vai draugiem, bet profesionāļiem - policijai vai zemessargiem, mediķiem jārīkojas sadarbībā ar viņiem. Tā ir speciālo dienestu problēma - koordinēt šo darbību.» ILMĀRAM NOLAIDĀS ROKAS Ilmāra sieva Taņa no netālā mārka nes spaiņus ar ūdeni - jāpadzirdina abas govis, jābaro vistas, zosis, suņi. No rīta aizveda uz skolu Matīsu un Rūdolfu, bet Anta visu laiku dzīvojas blakus mammai... Taņa ir nesaprašanā - Ilmārs šos gadus ārstējās gan Gaiļezerā un Linezerā, gan Stradiņos, skatīts kompjūtertomogrāfā, bijušas visādas analīzes un izmeklēšanas, bet neviens ārsts nav varējis pateikt, kas ar Ilmāru notiek. Izraksta tabletītes un - ej mājās! Dzēra tās tabletes, dzēra, bet labuma nekāda, un Ilmāram nolaidās rokas. 1996.gadā viņam bija pirmā epilepsijas lēkme, kas it kā bija saistīta ar dzeršanu, bet ārsti beidzot priecīgi uzstādīja diagnozi - epilepsija! Viņš arvien biežāk atslēdzās, aprada un iemācījās sadzīvot ar slimību, dzēra klonazepāmu un šad tad iemalkoja arī kādu stiprāku dzērienu... Pagājušā gada janvārī Ilmāram uznāca stipra lēkme, viņu aizveda uz Liepājas psihoneiroloģisko slimnīcu, bet pēc piecām dienām izlaida un vēl pieprasīja 30 latus par ārstēšanu. Kuldīgā Ilmāru paņēma uzskaitē ārste psihiatre Ruta Lūciņa. Ilmāram atņēma medību ieročus (viņš savulaik strādāja par mežsargu), viņš to ļoti pārdzīvoja. Pēdējā lēkme sākās šogad 14.janvārī. Ja ātrie viņu būtu aizveduši svētdienas naktī (14.janvārī - T.Š.), nekas nebūtu noticis. Arī R.Lūciņa atzīs, ka iespējamo nelaimi varēja novērst, ja slimnieks laikus tiktu stacionēts. Bet Alsungas ātro ārste neesot braukusi, jo viņai bail, policiju Taņa nesauca, jo Ilmārs taču nevienu neapdraudēja. «Tad viņš pazuda mežā, un es zvanīja uz Rīgu un lūdzu atbraukt Jāni un Andri. 16.janvārī, kad notika nelaime, ar Eglīti iegājām pie Kuldīgas ātrajiem, viņi saka - ja nav agresīvs, lai paši liekot mašīnā un vedot uz Liepāju... Ārste Lūciņa noreaģēja uzreiz, un iedeva man zāles, kas var bulli nogāzt... Atpakaļceļā zvanījām uz mājām, un tad Ilmārs mierīgi pateica, ka sacirtis Jāni un tagad dedzināšot māju nost. Man sākās histērija, visi telefona numuri izgaisa no galvas. Zvanījām, kur varējām... Pirmie palīgā atsteidzās Ēdoles vīri.» Kuldīgas rajona policijas pārvaldes priekšnieks Zigurds Gūtmanis sacījis, ka Ilmāra Tīrmaņa darbības liecināja - viņš par savu rīcību neatbild. Tā esot speciālo dienestu problēma, kā sazināties. No stresa pārņemtajiem piederīgajiem nevar prasīt, lai viņi kritiskās situācijās apzvanītu ātro palīdzību, policiju un ugunsdzēsējus. «...Andris iznesa Jāni kā no kaujas lauka, es vedināju Ilmāru istabā, iešpricēju zāles. Viņš jau sāka aptvert, ka kaut ko sliktu izdarījis, prasīja, kas ar Jāni... Ātrie aizveda Jāni uz Kuldīgu, bet Ilmāru - ar konvoju uz Liepāju. Tur pateica - ielaista slimība. Ielaista! Bet Ilmārs tā centās ārstēties! Ar mani ārsti nav runājuši - kā rīkoties, kad lēkme tuvojas, kādas ir pazīmes, pie kā meklēt palīdzību... Ko tagad? Bērni visu saprot. Man viss krīt no rokām ārā un arī bail - kā būs tālāk?» Kuldīgas rajona kriminālpolicijas izziņas dienesta inspektore Marika Skricka: «Pret Ilmāru Tīrmani ierosināta krimināllieta. Tiks veiktas nepieciešamās ekspertīzes, un komisija lems, vai viņš nozieguma izdarīšanās brīdī bijis pieskaitāms vai nepieskaitāms, savukārt tiesa noteiks vainas pakāpi.» Ģimenes psihoterapeits Viesturs Rudzītis: «Pasaulē mediķi orientējas uz slimnieka rehabilitāciju ģimenē. Slimo ievietojot psihiatriskajā slimnīcā, problēma netiks atrisināta. Kas notiek, kad tāds slimnieks atgriežas mājās? Protams, tuviniekus māc bailes, tās ir briesmīgākas par pašu lēkmi, tās saindē ģimeni. Recidīvu daudzums samazinās, ja tuvinieki šādos gadījumos saņem sertificēta ģimenes psihoterapeita (Latvijā tādu gan ir tikai astoņpadsmit - T.Š.) palīdzību. Bērni parasti zina, ka ar tēti noticis kas slikts, bet viņiem jāpaskaidro, kas tā par slimību, kas jādara situācijā, ja atkal notiek kas līdzīgs. Ja tuvinieki jūt, ka tuvojas lēkme, bērni jānogādā drošībā, jāaizvāc visi priekšmeti, ar kuriem slimais var apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, jāziņo policijai un ātrajai palīdzībai par notiekošo. Šiem dienestiem jau iepriekš jābūt informētiem par slimnieku.» NEKAD NESAKI NEKAD Ilmārs Tīrmanis studēja un strādāja par pasniedzēju LLU, strādāja Skolotāju Avīzē, žurnālā Latvijas Daba, uzrakstīja pirmo grāmatu par abiniekiem Latvijā un vēl dažādas brošūras, jauniešiem grāmatu Kurš zvirbuli nepazīst? un arī pa kādam dzejolim. Ilmārs sastādīja, bet nepaguva izdot ekoloģijas ābeci. Viņa raksti saista lasītājus žurnālos MMD, Zīlīte, Ezis. Ilmārs sevi uzskata par naturālistu, un pirms divpadsmit gadiem kopā ar Taņu un mazo Matīsu pameta pilsētu un aizbrauca dzīvot uz Mežsarglīdumiem, jo «cerēju, ka var kaut kur aizbēgt no tās pasaules, bet izrādās, nekur nevar,» - tā Ilmārs intervijā žurnālam Vides Vēstis. Es kopā ar Ilmāru savulaik strādāju Skolotāju Avīzē, es cienīju (cienu) viņu kā stipru personību, kā zinošu dabas draugu, kā talantīgu žurnālistu. Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ilmārs spriež: «Ja man kāds dienu iepriekš būtu teicis, ka es kaut ko tādu varu izdarīt... Otra tāda drauga kā Jānis man nav. Esmu daudz sists dzīvē un pats sitis, un, ja nesatiktu Jāni, es būtu cietumā, nevis pie dabas un putniem. Jānis ir cilvēks ar lielo burtu. Bet tajā brīdī man darbojās rumpis, ne gars. Mērķis man it kā bija cēls - glābt bērnus, bet... Kad sāku kaut ko apjaust, domāju, kā sev visātrāk padarīt galu, gribēju sadedzināt sevi kopā ar māju un mašīnu... Arī te to nebūtu grūti izdarīt... Saproti, es esmu slims, mana diagnoze ir halucinatori paranoids sindroms. Tautas valodā runājot, es esmu psihs. Tuvākajam draugam kaut ko tādu nodarīt! Cilvēki man zvana un uzmundrina, pat darbu ir piedāvājuši, tas mani pārsteidz visvairāk. Es gribu mājās, gribu būt kopā ar Taņu un bērniem, tik daudz darbu sakrājies, gribu dzirdēt Jāņa balsi bez naida un dusmām, bet drošs vairs nevaru būt ne par ko. Ja nu man atkal uznāk lēkme?» Ārsts Imants Strolis: «Šis nav tipisks gadījums, cilvēks lēkmē reti tik ļoti izmainās. Medicīnā gan tādi gadījumi ir aprakstīti. Tīrmanim jārūpējas par savu veselību, un ir lietas, ko viņš kategoriski nedrīkst darīt, piemēram, smēķēt un lietot alkoholu. Tā ir viņa atbildība. Pēdējās dienās Ilmārs jūtas diezgan stabili. Diemžēl, nav garantijas, ka kaut kas līdzīgs atkal neatkārtojas.» 22.janvārī Ilmāram Tīrmanim bija 40.dzimšanas diena.