Eņģelis vai zvērs?

Šādi gadījumi uzkurina sabiedrībā kaislības un rada cilvēkos negatīvu attieksmi pret dzīvnieku, kas laiku laikos ticis uzskatīts par cilvēka labāko draugu un palīgu jeb, ka teica Aksels Munte, pēdējo eņģeli, ko Dievs atstājis uz Zemes. ATBILDĪGS IR HOMO SAPIENS «Suņu jautājumā» sabiedrība krasi dalās divās pretējās nometnēs. Vieni uzskata, ka jāpieņem stingri dzīvnieku turēšanas noteikumi, klaiņojošie, kā arī agresīvie dzīvnieki nekavējoties jāiznīcina un saimnieki, kas neievēro noteikumus, stingri jāsoda. Savukārt suņu mīļi uzskata, ka pie visa vainīga presē saceltā histērija, ka suņu uzbrukumi cilvēkiem ir pašu homo sapiens izprovocēti vai notikuši viņu neuzmanības dēļ. Galu galā suņi esot koduši visos laikos, bet sakosto skaits, salīdzinot, teiksim, ar satiksmes negadījumos cietušajiem, procentuāli esot tik niecīgs, ka par to vispār neesot vērts runāt. Veselais saprāts tomēr ikvienam liek reāli skatīties uz dzīvi, uz faktiem un uz situāciju, kas šajā jomā valda Rīgā. 1999.gada 29.decembrī Vaira Vīķe-Freiberga izsludināja Dzīvnieku aizsardzības likumu, kurā cita starpā detalizēti noteikumi, kas jāievēro katram suņa turētājam, un mi- nēts, ka Latvijā aizliegts audzināt un pavairot pitbulterjerus. Likums skaisti iegrāmatots pakļauto instanču attiecīgajās mapēs. Taču, ja šā likuma punkti tiktu realizēti dzīvē, tad nebūtu arī šī raksta. Dzīve rit neatkarīgi no augstāko instanču pieņemtajiem lēmumiem, un acīm redzams, ka uz varasvīru lemto tautai, tā sakot, ir nospļauties. Pašvaldības policijai tāpat, jo kriminogēnā situācija pilsētā un Latvijā ir tik nopietna, ka suņu būšana interesē tikai tad, kad kāds patiešām ir nokosts vai vismaz krietni apskādēts, ja pilsētai, nedod Dievs, tuvojas trakumsērga vai tiek rīkota suņu izķeršanas akcija kāda mikrorajona robežās. Tāpēc aina pilsētā ir nemainīga - ielās klīst tūkstošiem saimnieku pamestu suņu un kaķu, laiku pa laikam kāds cilvēks tiek sakosts vai saskrāpēts, un ir skaidrs, ka ar likumu pieņemšanu vien šajā jomā nekas nemainīsies. Nopietnu pasākumu realizācijai vajadzīgi nopietni līdzekļi un ieinteresētība, bet ko nu par tiem! Turklāt četrkājainie bomzīši varbūt ir mazākā nelaime, jo, kā rāda pieredze, klaiņojoši dzīvnieki ir iebiedēti, novājējuši un, ja vien netiek provocēti, neuzbrūk cilvēkam. Toties īpašnieku suņi jūtas droši, pašpārliecināti un vienmēr gatavi aizstāvēt savu saimnieku. SUŅU MODES LIELAIS MĪNUSS Agrāk suns pilsētā kalpoja priekam un veselībai. Populāri bija dažādi jauktenīši, pūdeļi, kolliji, pekinieši, taksīši, bolonkas un tamlīdzīgi mīlīgi četrkājaiņi. Tagad daudzi cilvēki iegādājas suņus paša un tuvinieku drošībai un mantas sargāšanai. Rotveileri, vācu aitu suņi, dobermaņi, amerikāņu Stafordšīras terjeri, pitbulterjeri, Argentīnas dogi un citi spēkavīri mīt vai katrā namā. Latvijas Kinoloģiskās federācijas instruktore dresētāja Aleksandra Uļjanova saka: «Katram suņa īpašniekam jādzīvo saskaņā ar likumu. Amerikāņu Stafordšīras suņa īpašniekam, kuram aizrāda, ka suns ir bez uzpurņa un bez pavadas, parasti ir viena atbilde - mans suns nevienam nekož, taču šis apgalvojums ir plika graša vērts. Jebkurš suns, liels vai mazs, attiecīgā situācijā var uzbrukt cilvēkam. Atbildību par dzīvnieka uzvedību jāuzņemas suņa saimniekam. Viņam suns pareizi jāaudzina, jāpieradina pie sabiedrības, jānovērš kucēnā jebkura agresivitātes izpausme pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Pašlaik spēcīgie un lielie suņi nereti nokļūst pie cilvēkiem, kam suns vispār ir pirmo reizi dzīvē un kuriem nav sajēgas par suņa psihofiziskajām īpašībām un suņu dresūru, tāpēc viņi nav spējīgi šādu suni audzināt. Agrāk katram, kas vēlējās iegādāties suni, it īpaši sargsuni, vajadzēja divus mēnešus kursos apgūt pamatzināšanas par suņu audzināšanu, dresūru un dzīvnieku turēšanas noteikumiem. Tagad tā vairs nav. Daļēji šo tukšumu varētu aizpildīt suņu audzētavu īpašnieki, kas pārdod kucēnus, izskaidrojot potenciālajam pircējam izvēlētās šķirnes īpatnības, lai cilvēks zina, kas viņu sagaida nākotnē. Taču, kad kucēni tiek pavairoti naudas taisīšanai, audzētājus neinteresē dzīvnieka tālākais liktenis. Turklāt cilvēkiem, kas iegādājas šķirnes suņus, naudas visbiežāk ir pietiekami, bet nav laika vai māc slinkums un viņi neapmeklē dresūras nodarbības. Taču ikviens suns ir jā-dresē, sevišķi tas attiecas uz spēcīgajiem suņiem, kuriem trīs četru gadu vecumā var pamosties agresīvas īpašības, un tad - lai sarga Dievs viņa saimnieku un ģimenes locekļus, bet it īpaši svešus cilvēkus un dzīvniekus! Neaudzināts suns apdraud sabiedrību, jo ir neprognozējams. Bieži vien lielos suņus iegādājas mazvērtības kompleksa mākti cilvēki. Pastaigādamies ar spēcīgo un nikno dzīvnieku, viņi sevi identificē ar suni un cilvēku baiļpilnos skatienus attiecina uz sevi. Tas paaugstina viņu pašapziņu. Kaut arī Rīgā un visā valstī suņu cīņas ir aizliegtas, pirms vairākiem gadiem pati Biķernieku mežā pie Dzelzceļnieku slimnīcas biju lieciniece asiņainai cīņai. Cilvēkiem, kas audzina savu suni šādam mērķim, kaut kas nav kārtībā ar psihi, taču mani izbrīnīja cits vērojums - suņu cīņas skatījās arī mātes ar saviem mazajiem bērniem, kas bija atnākuši pastaigāties mežā! Policijas gan tur nebija. Cīņas notiek joprojām, cilvēki par to ziņo veterinārajam dienestam, Rīgas domei un policijai (Valsts veterinārā dienesta vēstulē Rīgas pilsētas Domes Vides komitejai š.g. 4.jūlijā pat norādīts laiks un vieta - Biķernieku un Šmerļa mežā sestdienās un svētdienās no pulksten 12 līdz 15. Vēstulē arī minēts, ka klubs Favorīts nodarbojas ar cīņas suņu - pitbulterjeru vairošanu un pārdošanu - T.Š.), bet suņu cīņas turpinās! Tad ko līdz pieņemtie likumi un lēmumi?» JĀCĪNĀS AR SUŅU ĪPAŠNIEKIEM Pitbula Brusta saimnieks lepni stāsta: «Brustu iegādājos, lai vakaros droši varētu no darba doties mājās. Tur mani gaida arī Nea- poles mastino. Suņi labi sadzīvo savā starpā, un Brusts mājās ir mīlīgs kā kaķis. Bērnus gan viņš nemīl, jo, kucēns būdams, laikam uz viņiem rīdīts. Jebkuru suni vai kaķi Brusts uz ielas saplosīs gabalos, arī man labāk lai neviens netuvojas. Brustu neesmu dresējis (!), viņš pats ir gudrs, pilsētā uzpurni viņam nelieku, bet bez saites staigāt nelaižu. No rītiem gan mēs braucam izskraidīties uz Zaķusalu.» Pēc šiem vārdiem nobāla mans kolēģis un fotogrāfs Jānis, jo arī viņš no rītiem mēdz ar mazo dēlēnu aizbraukt uz Zaķusalu, lai puišelis un viņu takšelis izskraidītos zaļajā zālītē... Konfliktsituācijas ar suņiem rodas ne jau suņu dēļ. Dzīvnieka uzvedību nosaka iedzim- tība, audzināšana un dzīves pieredze. Atbildība par suņa izdarībām gulstas uz īpašnieka pleciem, tāpēc jāsoda un jāmāca viņi, nevis jācīnās ar suņiem. Lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, suņu īpašniekiem pareizi jāaudzina savi suņi un stingri jāievēro dzīvnieku turēšanas noteikumi. Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupas vadītāja un dzīvnieku patversmes Juglā vadītāja Astrīda Kārkliņa stāsta: «Cilvēki Rumbulas tirgū iegādājas kucēnu ar mīlīgu ģīmīti, bet pēc tam noskaidro, ka mājās pārnests amerikāņu Stafordšīras terjers. Kucēns aug, mājās visu grauž, suni neviens nevar novaldīt. Jau pēc gada saimnieki mēģina tikt vaļā no suņa - izmet to uz ielas vai aizved iemidzināt. Arī man ir zvanījuši, lai paņemu amerikāņu Stafordšīras terjeru. Mana pārliecība ir kategoriska - ģimenēs, it īpaši, ja tur ir bērni, šos suņus nedrīkst ņemt. Pagaidām neviens nedomā par faktiski pilnīgi jaunu problēmu, bet tā sevi pieteiks pēc dažiem gadiem. Jau tagad ielās redz klaiņojošus jaukteņus ar cīņas suņu purniem. Kā tie rodas? Amerikas Stafordšīras terjeru īpašnieki sava suņa dzimumtieksmes apmierināšanai atved mājās klaiņojošu kuci, kurai ir suņu dienas. Pēc tam nabaga dzīvnieku izmet atpakaļ uz ielas, un pažobelēs dzimst kucēni, kuru ģenētisko agresijas devu grūti prognozēt. Cīņas kāre viņos būs, un drīz jau ne mēs paši, ne mūsu suņi nevarēsim vairs uz ielas justies droši un situācija nebūs kontrolējama. Ar likumu Latvijā aizliegts turēt un pavairot pitbulus, bet amerikāņu Stafordšīras terjeri nav ne par matu labāki. Turklāt tagad viņi ir modē, suņu biznesa darboņi šos suņus pavairo lielos apjomos. Stafi netiek apmācīti un faktiski noteiktas cilvēku grupas rokās kļūst par legālu ieroci, kura iegādei nav vajadzīga atļauja.» VAI BEZIZEJA? Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece saka: «Izņemot šķirni Fila Brazileiro, kas izveidota speciāli izbēgušo vergu tvarstīšanai Brazīlijā, neviena cita no vairāk nekā 400 suņu šķirnēm pasaulē nav radīta kā ierocis pret cilvēku. Tomēr jāsaprot, ka visi to šķirņu suņi, kuru svars ir virs 40 kg, fizisko dotumu dēļ spēj reāli apdraudēt cilvēku, bet, ja tam vēl pievienojas nepareiza audzināšana, suņa tīša rīdīšana un agresivitātes veicināšana, tad dzīvnieks var būt patiesi bīstams. Kā uzskata lielākā daļa pasaules vadošo kinologu un ekspertu, nav agresīvu suņu pēc dabas, bet ir nepareizas audzināšanas un selekcijas sekas. Pasaules suņu organizācijās ir noteikums un šogad vēl akcentēta tā nozīme - agresīvi suņi tiek diskvalificēti izstādēs, bet bez izstāžu atzīmes tie nevar vairoties. Daudzās pasaules valstīs potenciālajam suņa īpašniekam jānokārto eksāmens suņa turēšanas un audzināšanas jautājumos un jāsaņem pašvaldības un policijas atļauja dzīvnieka turēšanai. Latvijas Kinoloģiskā federācija izteikusi priekšlikumu Rīgas domei veikt suņiem psiholoģisko pārbaudi, kas noteiks dzīvnieka spēju integrēties cilvēku sabiedrībā. Šādi testi tiek veikti Eiropas Savienības valstu lielākajā daļā. Suns kārto testu desmit mēnešu vecumā. Ja rezultāts ir negatīvs, atkārtota pārbaude notiek pēc diviem mēnešiem. Ja arī tad suns neiztur pārbaudi, viņam visu mūžu sabiedriskās vietās jāuzturas ar uzpurni un īsā pavadā. Ieraugot uz ielas šādu suni, garāmgājēji zina, ka no tāda labāk turēties pa gabalu. Šādu noteikumu ieviešana pie mums sabalansētu gan suņu turētāju, gan pārējo sabiedrības locekļu attiecības un izslēgtu iespēju suņiem apdraudēt apkārtējos, bet labdabīgos suņus tas atbrīvotu no uzpurņa nēsāšanas. Taču jebkuri noteikumi nedarbosies, ja nebūs kontroles mehānisma. Tas apstiprinājies Rīgā, kur aizliegts vairot pitbulterjerus, bet esošajiem jābūt sterilizētiem un kastrētiem. Diemžēl, pašvaldības policija nespēj kontrolēt situāciju, un, piemēram, klubā Favorīts šie suņi veiksmīgi tiek vairoti un izstādīti, kaut arī sava temperamenta, agresivitātes un neapslāpējamā cīņas spara dēļ ir bīstami gan cilvēkiem, gan citiem suņiem.» SUŅU PROBLĒMA PASAULĒ AKTUĀLA Trīs Eiropas lielvalstīs - Vācijā, Lielbritānijā un Francijā - cīņas suņu turēšanu regulē īpaši pieņemti likumi. Noteikumus par Stafordšīras terjeru un Amerikāņu pitbulterjeru audzēšanas un importēšanas aizliegumu tikko pieņēma Vācijā. Tas notika pēc traģēdijas Hamburgā. Šā gada 1.janvārī līdzīgs likums stājās spēkā Francijā. Tas noteica, ka pitbulterjeri, amerikāņu Stafordšīras terjeri, Dienvidāfrikas mastifi un japāņu tosas obligāti jāsterilizē un jāreģistrē vietējās varas iestādēs. Suņu saimniekiem par šo noteikumu pārkāpšanu draud sešu mēnešu cietumsods un 100 000 franku (ap Ls 8600) sods. Likumdevēji cer, ka bargie noteikumi, kas aizliedz arī šo šķirņu kucēnu ievešanu valstī, palīdzēs nākamajos desmit gados izskaust cīņas suņus. Taču sešus mēnešus pēc likuma stāšanās spēkā Franciju satrieca jauna ziņa. Rošforā pitbulterjers un četri no pagalma izbēguši amerikāņu Stafordšīras terjeri nogalināja 86 gadus vecu sievieti. Līķis bija saplosīts līdz nepazīšanai. Suņu īpašnieki tika arestēti, viņi stāsies tiesas priekšā. Lielbritānijā likumu par bīstamajiem suņiem pieņēma pirms deviņiem gadiem, pēc tam kad šajā valstī īsā laikā notika vairāki suņu uzbrukumi bērniem. Likums valstī paredz iemidzināt ikvienu suni, kas uzbrucis cilvēkam. Četras šķirnes - pitbulterjers, japāņu tosa, Argentīnas dogs un Fila Brazileiro - jākastrē, jāreģistrē un tiem vienmēr jābūt uzpurnī. Briti cerēja, ka tādā veidā cīņas suņi valstī tiks izskausti 10-15 gadu laikā. Taču atradās cilvēki, kas Lielbritānijā sāka ievest pitbulterjera krustojumu ar citām šķirnēm, un uz šiem suņiem stingrie noteikumi vairs neattiecas. Dzīvnieku aizsardzības biedrība arī brīdinājusi, ka Lielbritānijā parādījies vēl viens bīstams dzīvnieks - suņa un vilka krustojums. Tam uzmanību pievērsa jau 1994.gadā, kad kādam divus gadus vecam puisēnam pēc ģimenes mīluļa Ištara uzbrukuma galvā bija jāuzliek vairākas šuves. Junizveidotās šķirnes suņos ir 82% Kanādas vilka un 18% Sibīrijas eskimosu suņa asiņu. Šo suni 1989.gadā selekcionēja dienvidafrikāņi, cenšoties izveidot agresīvāku palīgu policijai. Asiņaini notikumi risinājušies arī Amerikā, taču vairāki mēģinājumi aizliegt cīņu suņus pilsētu vai apgabalu līmenī līdz šim beigušies neveiksmīgi. Piemēram, Losandželosā asa diskusija sākās pēc tam, kad pitbulterjers nokoda kādu zīdaini. Tomēr suņu audzētāju argumenti izrādījās spēcīgāki. Viņi apgalvo, ka nevienas šķirnes sunī neiedzimst ļaunums. Viss atkarīgs no tā, kā dzīvnieks tiek audzināts. Sunī agresīvas tendences izveidojas tikai tad, ja cilvēki to apzināti trenē aizsardzībai.