Jūlijs Lācis - represēts tautas komisārs

Nav ko raudāt, viņš nodeva čekai savu labu draugu kolēģi žunalistu no JZ, kuru izsūtījumā notiesāja pēc 58. panta un nošāva (tas mans vectēvs). Karjeristiem nevajag pīties ar sarkanajiem, jo tie nogalina arī savus kalpus.

"Mūža meža maldi" publicēti laikrakstā "Jaunākās Ziņas", nevis "Atpūtā".

Jūlijs Lācis denuncēja manu vectēvu žurnālistu Pēteri Bākuli čekai, ka viņš "Jaunākajās Ziņās" rakstījis pretpadomju rakstura rakstus (intervija ar no PSRS pārbēgušo lidotāju Kravecu un piedalīšanās Muntera vizītē Somijā) . Čekas materiālā ir Jūlija Lāča pesronisks paraksts. Manu vectēvu par to izsūtīja uz Sibīriju un 1942. gada 2. februārī "troika" viņu notiesāja uz nāvi un nošāva. Var jau saprast, ka glāba paša ādu un gribēja draugos ar jauno sarkano varu, bet kalpot par ministru ir viena lieta, cita nodot bijušos draugus un darba biedrus. Zīmīgi , ka Lācis tika nošauts vēl pirms Pētera Bākuļa.

Jā, tā jau bija. Vienīgi, vai nebūtu pareizi šajā gadījumā - tautas - likt pēdiņās. Citādi var gadīties, ka pārprot.