.). P.S. Tavs tēvs un māte arī ir dzīvi un veseli. Māte gan pirmā laikā bija ļoti sabrukusi, bet tagad atkal saņēmusies, — tādus vārdus uz cietumu vīram Jūlijam Lācim 1941.gada 26.martā rakstīja dzejniece Rūta Skujiņa. Vēl nesen abi piedalījās delegācijas braucienā uz Maskavu pēc 5.augusta, kad Latvija ar lielu pompu tika "uzņemta" Padomju Savienībā. J.Lācis arī piedalījās delegācijas pārstāvju oficiālajā pieņemšanā Kremlī Staļina darba istabā.
Elitei piederīgs
1941.gadā, būdams Maskavā, Jūlijs Lācis satika savu meitu no pirmās laulības Dagmāru ar šerpo siržu lauzēju režisori Annu Lāci un atveda viņu mājās uz Rīgu. No meitas viņš tad arī uzzināja, ka Anna Lācis atrodas izsūtījumā kā tautas ienaidniece, un mēģināja panākt viņas atbrīvošanu.
Kādu brīdi J.Lācis baudīja ilūziju, ka viņam ir vara. Pamanāms ikvienā sabiedrībā — stalts, ļoti izskatīgs vīrietis. Ar labu izglītību. Studējis Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, Mākslas veicināšanas biedrības skolā. Studējis arī ķīmiju un tautsaimniecību. Turklāt Jūlijs Lācis bija viens no pirmajiem Latvijā profesionālu izglītību ieguvušajiem žurnālistiem. Viņam bija jābūt sabiedrības elitē. Fotogrāfijās līdzās izdevēju Benjamiņu pārim vai aktrises Marijas Leiko sagaidītāju pulkā no viņa sejas joprojām staro aristokrātisms un inteliģence.
1940.gadā viņu iecēla par Augusta Kirhenšteina leļļu valdības tautas labklājības ministru. Drīz vien — arī par izglītības tautas komisāru. Bet 1941.gada 8.janvārī viņš tika apcietināts. Par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju.
Kur tu esi?
Rūta Skujiņa rakstīja vēstuli LPSR prokuroram, kurā vērsa uzmanību, ka viņas vīrs Jaunākajās Ziņās publicēto rakstu sēriju ar kopējo nosaukumu Latvijas jaunekļa dēkainie piedzīvojumi Padomu Krievijā tikai rediģējis, bet nav šo tekstu autors. Daudzās neievērotās kļūdas nodeva viņas dvēseles stāvokli. "Piezīmēju, ka Jaunāko Ziņu ievietoto rakstu izvēle no mana vīra neatkarājas. Viņš kā tehnisks darbinieks — žurnālists strādāja pēc vadošo personu norādījumiem."
Dagmāra Ķimele, kura pēc tēva aresta bieži braukusi pie Rūtas Skujiņas un viņas meitām, atmiņās fiksējusi šos brīžus: "Rūta parasti sēdēja Jūlija istabas kaktiņā pie maza galdiņa, dzēra stipru kafiju un nepārtraukti pīpēja, aizdedzinot jaunu cigareti pie jau izsmēķētās. Acis, sarkanas no raudāšanas, likās neko neredzam. Tad Rūta sāka staigāt pa iestādēm, vispirms meklēja satikšanos ar Vili Lāci. Tas taču kādus 20 gadus bija bijis Jūlija draugs, viņu ģimenes vienmēr ciemojās viena pie otras, kopā svinēti Ziemassvētki. Rūtai tomēr neizdevās šo "draugu" satikt. Kā viņa pa vienām durvīm iekšā, tā viņš pa otrām ārā."
Lūgumrakstu Latvijas PSR Komisāru Padomei rakstīja arī Jūlija Lāča vecāki, lauksaimnieki Ādamss un Karlīna. Kad viņi rakstīja šo vēstuli, viņi bija pazaudējuši visus trīs dēlus: "Lūdzam atļauju satikties vai sarakstīties ar mūsu apcietināto dēlu Jūliju Lāci. Esam jau astoņdesmit gadu veci. Izaudzinājām trīs dēlus. Viens no tiem (Herberts Lācis) krita par Padomju Latviju 1919.gada maija mēnesī. Otrs dēls Arvids jau 25 gadus dzīvo PSRS. Viņš šinīs dienās bija dabūjis atļauju pārcelties uz Latvijas PSR. Bet tagad laikam aizturēts Maskavā sakarā ar trešā dēla Jūlija apcietināšanu. Mēs nezinām, ko mūsu dēls noziedzies pret padomju varu. Lūdzam tikai ļaut mums ar viņu sazināties, jo mums vairs nav daudz atlicis dzīvot". Vecišķi drebošajā rokrakstā rūpīgi izzīmēti svešie un neierastie "PSRS" un "LPSR", it kā apzinoties, ka mazākā kļūdīšanās šajos burtos — jaunai varai svētos — var maksāt dēla dzīvību. Lūgumraksta stūrī pāri vecāku rindām ar treknu zilu zīmuli uzšņāptais "nodot tālākajai izskatīšanai" izstaro vienaldzību un ļaunas priekšnojautas.
Tikmēr Jūlija Lāča mazās meitas Lalita un Māra sūta uz cietumu zīmējumus un priecājas, uzgājušas kalendārā "tētes vārda dienu".
Nav nozieguma sastāva
1941.gada 8.janvārī Jūliju Lāci apcietināja, pratināja un deportēja uz Astrahaņas cietumu. Lācis skarbi samaksāja par savu dzīves laiku, kad viņš bija viens no redzamākajiem žurnālistiem Benjamiņu izdevumā Jaunākās Ziņas un žurnālā Atpūta. Šajā žurnālā publicēti viņa raksti, dzejoļi, stāsti, nereti ar pseidonīmu Ju-Ju un Sinus. Arī viņa vienīgais romāns Mūža meža maldi, pēc kura lielākā daļa veidojuši priekšstatu par latviešu izceļošanu uz Brazīliju, pirmpublicējumu piedzīvoja Atpūtā.
Pratināšanas laikā īpaša vērība tika veltīta Jūlija Lāča sakariem ar ārzemēm — mācības Francijā, tūrisma un darba braucieni uz Somiju, Čehoslovākiju un citām zemēm. Darbs pie lieltirgotāja Benjamiņa tiek uzskatīts par aktīvu sadarbību ar buržuāziju. Atrodas arī fakti par kontrrevolucionāru darbību, redakcionāli apstrādājot provokatīvus padomju varai naidīgus rakstus.
Jūlijs Lācis savā lietā nesagaidīja spriedumu, paliekot apsūdzētais un, nevis notiesātais. 1942.gada 23.janvārī viņa lieta tiek noņemta no izskatīšanas, jo paziņojums Nr.30845 apstiprināja, ka apsūdzētais 1941.gada 15.decembrī miris Astrahaņas cietumā. 1976.gada 30.decembrī tika pieņemts lēmums par krimināllietas izbeigšanu, jo nav nozieguma sastāva un Jūlija Lāča saukšana pie atbildības par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju bija nepamatota.
"Mums taču ir tētis"
Jūlija Lāča mīļotā Rūta Skujiņa 1944.gada rudenī ar abām meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pagāja daudzi gadi, pirms Lalita, kļuvusi par vienu no ievērojamākajām latviešu trimdas kultūras darbiniecēm, savās autobiogrāfiskajās atmiņās rakstīja: "…Nākamo gadu (pēc emigrācijas uz Vāciju) viņa pavadīja, fantazējot un sapņojot galvenokārt par to, ka atgriezīsies tētis un varēs atgriezties mājās. Daudziem bērniem tēvi, kas bija iesaukti leģionā, atgriezās. Tēvi, kas bija izsūtīti, neatgriezās. Tie bija atgriezti uz visiem laikiem, tāpat kā mājas."
Par Jūlija Lāča nāvi Rūta Skujiņa uzzināja tikai 1947.gadā no kādas Dagmāras vēstules, tomēr nekad neesot zaudējusi ilūziju, ka vīrs tomēr ir dzīvs. 1950.gadā viņa pārcēlās uz ASV, kur dzejniecei bija jākļūst par mājkalpotāju svešā mājā, apkopēju un fabrikas strādnieci. Zaudējusi vīru 34 gadu vecumā, Rūta Skujiņa teorētiski varēja vēlreiz apprecēties, taču, kā atceras meitas, kad nonākts līdz tam punktam, māte ikreiz atkāpusies, teikdama, ka otra tāda cilvēka kā Jūlijs šajā pasaulē neesot. "Tik laimīga, cik vien iespējama laulība," mātes vārdus par šo tikai sešus gadus ilgušo viņas mūža posmu atceras Māra Celle, literāte. "Reiz pat laikam mums prasīja, vai to un to cilvēku precēt, un mēs raudādamas teicām: nē, mums taču ir tētis!"
1964.gada 16.aprīlī Rūta Skujiņa mira, oktobrī urna ar viņas pelniem tika apbedīta Meža kapos Rīgā līdzās māsai, arī dzejniecei Austrai Skujiņai un brālim Arvīdam, izpildot viņas vēlēšanos atdusēt dzimtajā zemē.
Raksta gatavošanā izmantoti virtuālās izstādes Represētie kultūras darbinieki materiāli